Pa skuju taku
2014. gada pēdējā pastaiga pa muzejiem un izstādēm
Pēteris Bankovskis
22/12/2014
Lai nonāktu galerijā „Daugava”, vairs nevajag, kā tai jocīgajai meitenei, blandīties pa pilsētu garām uzrakstiem „Tirgus” un „Cirks”. Tagad var izvēlēties doties pa skuju taku, nu, es gribēju sacīt, pa Rīgas domes jau piekto gadu organizēto ‘vides objektu festivālu’ (www.eglufestivals.lv). Garām dažādiem jau citugad redzētiem veidojumiem, garām no jauna sadarītiem, garām Andreja Upīša, Sudrabu Edžus, Aleksandra Puškina un Mīrzas Muhammeda Tāragai bin Šāruha, pazīstama arī kā Muhammeds Ulugbeks, pieminekļiem. Tieši iepretī Anatomikumam, kur, formalīnā peldot, Otrreizējo atnākšanu gaida dažādu citkārtējo cilvēku detaļas, tagad ir galerijas „Daugava” jaunā mītne. To kā pirmais apdzīvot aicināts daudzveidīgi pazīstamais Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Aigars Bikše. Izstādē „Inficēt taisnību” viņš rāda savus pēdējo gadu sasniegumus tēlniecībā. Kā jau tagad pierasts itin visās darbošanās jomās, izstādi pavada publisko attiecību kampaņa. Bikše jau ir sniedzis vairākas intervijas (piemēram, šeit pat , kā arī Ogres televīzijā). No intervijām, kā arī no izstādes nosaukuma var saprast, ka Meistaram nav zināms, kas ir taisnība kā tāda, bet svarīgi ir materiāli (bronza, koks, alumīnijs, vilna) un, protams, viņš pats. Izstādē redzamajos tēlos dominē kroplīgs kareivīgums kombinācijā ar skumju ņirdzīgumu tādā kā piedauzības mērcē. Taču nevajadzētu šādu dominanti uzskatīt par negatīvu etiķeti. Galu galā – vai tad tieši tā nav raksturojams viss šis kārtējās romas bojāejas laikmets? Simboliski dižena ir Bikšes ekspozīcijas centrālā apaļskulptūra – gigantisku izmēru „Meitene ar koka kāju”. Lai ko arī nebūtu domājis tēlnieks, šo darbu iecerot, tagad tas sanācis kā nešpetns dzimtenes sveiciens popdīvai Viktorijai Modestai. Tieši tāda intence arī piestāv Aigaram Bikšem, kuru paparaci bieži iemūžina dažādos trendīgos burziņos.
Aigars Bikše. Meitene ar koka kāju. 2013. gads. Bronza. Foto: Normunds Brasliņš
No koka kājas jau vairs tikai neliels domāšanas darbiņš līdz koka mētelītim. To vislabāk apcerēt, aizejot līdz mākslas muzejam „Rīgas Birža”, kur, ļoti labi apmeklēta, līdz pat nākamā gada 25. janvārim būs apskatāma Senās Ēģiptes artefaktu izstāde „Tutanhamona dzintars”. Nosaukums varbūt nedaudz māna, jo Kairas muzejs nav deponējis uz Rīgu zināmo kaklarotu no Tutanhamona dārgumu kolekcijas – to te pārstāv tikai attēls. Tāpēc vien dzintara tēmas ieviešana Baltijas valstu muzeju Ēģiptes kolekciju parādē ir, sacīsim, nedaudz problemātiska. Bet ne jau dzintars te galvenais. Svarīgākais ir visumā veiksmīgi uzbūvētā ekspozīcija, par ko, jādomā, var pateikties naudai, ko izdevies izkaulēt no Rīgas kā kultūras galvaspilsētas dukātu lādes. Galvenā izstādes daļa atgādina stilizētu ‘kapeņu stāstiņu’: puskrēsla, no kuras pēkšņi iznirst te Merira skulptūras aprises, te sarkofāga (koka mētelīša) sološais siluets. Interesants piedzīvojums ir visas ekspozīcijas apskate, kas izvēršas par tādu kā negribētu sveicienu Kairas Ēģiptes muzejam, kur arī pa laikam gadās nokļūt šauros koridoros, istabās ar noslēpumainiem skapjiem u. tml. Šāda sajūta nezin kāpēc piezagās, mazā gaitenī aplūkojot gravīras no pēc Napoleona pasūtījuma tapušā, grandiozā krājuma La Description de l’Egypte. Kā jau teicu, izstāde ir labi apmeklēta, kas zina, varbūt tur kādudien iegriežas arī tas mums nezināmais mākslas mīļotājs, kas pirms kādiem gadiem no tautiskā kopdarbā bezjēdzīgi izpostītajiem Lielajiem kapiem nozaga izcilā rīdzinieka, Āfrikas pētnieka Georga Augusta Šveinfurta pieminekļa sfinksu. Te nu jāatgriežas pie Aigara Bikšes. Pirms gadiem desmit viņš Lielajos kapos ierīkoja „Zemes mātes biroju” – videoinstalāciju, kas bija iecerēta kā zināma goda izrādīšana rīdzinieku paaudzēm (arī daudziem manas ģimenes senčiem), kuru atdusas vietas Lielajos kapos nu pārvērtušās par dauzoņu, pļēguru un narkomānu atpūtas vietu. Nesen pavīdēja ziņa, ka „Zemes mātes birojs” izpostīts. Kas zina, varbūt demolētājs bija tas pats Šveinfurta sfinksas nolaupītājs, kuru es gara acīm redzu kā „Rīgas Biržas” eģiptoloģijas izstādes hipotētisku apmeklētāju. Ja nu hipotēze pārtop īstenībā, ja šis cilvēks nonāk izstādē, lai tad īpaši viņu uzrunā izmeklētas vietas no slīdošām gaismām izakcentētā Ani papirusa – Ēģiptes mirušo grāmatas. Tur var atrast Amutu vai Amitu – sieviešu dzimtes būtni, pa daļai krokodilu, pa daļai lauvu, pa daļai nīlzirgu, kas gaida, lai aprītu to mirušo grēcinieku sirdis, kuri nav pelnījuši mūžīgo pēcnāves dzīvi.
Vīrieša mūmija izstādē „Rīgas Biržā”. Kadrs no Arterritory.com video
Gluži kā skumjās kapenēs sanāca justies, svētdienas pēcpusdienā iegriežoties Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, kas pagaidu mājvietu atradis „Saktas” mājā, citkārtējās Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes gaiteņos, auditorijās un kabinetos. Pa telpām klaiņo Ernesta Karpovica, Teodora Zeida un citi prominenti spoki, gaiss studiju dvingas un akadēmisko peripetiju pieelpots. Un vismaz tajā 14. decembra novakarē – pilnīgi neviena apmeklētāja. Akmens cirvīši un apbedījumu piederumi var netraucēti sačukstēties ar citā telpā izliktajiem Latvijas pirmās brīvvalsts laika sadzīves ražojumiem, 1940. un tam sekojušo gadu notikumu piemiņas istabiņas var telepātiski sazināties ar blakus namā rosīgo „Mariku”. Bet muzeja izstāžu telpā ir skaista izstāde „Dzintars – Baltijas jūras dārgakmens”, kur var novērtēt gan lielāko Latvijas teritorijā atrasto dzintara gabalu depozītu, gan tautas daiļamata meistaru prasmi, veidojot dzintara rotas, gan dažus mūsdienīgas ekspozīciju iekārtošanas elementus, piemēram, īstu hologrāfisko attēlu. Izstāde ir interesanta, informatīvi bagāta. To būtu nepieciešams apskatīt visiem ‘Rīgas viesiem’, pirms tie metas ķemmēt neskaitāmos dzintara un visādu citādu suvenīru veikalus Vecrīgā un tās apkaimē. Vispār būtu skaisti, ja tur skanētu mūzika, piemēram, Dzintars Zaķis, Dzintars Rasnačs un Raivis Dzintars trijatā uzdziedātu: „Vēēēros tavās acīs, dzintars tajās vien…”, bet tas jau, tā teikt, vietējam patēriņam.
„Dzintars – Baltijas jūras dārgakmens”. Foto: Kaspars Garda. Rīga 2014
Nevienu citu apmeklētāju todien nesastapu arī Rīgas Porcelāna muzejā, kas ierīkots pagrabā Konventa sētā. Trepes, kas ved uz pagrabu, ir šauras un stāvas, tāpēc nav jābaidās, ka šajā ‘trauku veikalā’ varētu ienākt zilonis. Taču tieši trepju faktors varbūt ir noteicošs arī, lai atbaidītu mazāka izmēra apmeklētājus. Un arī izstādēm vietas muzejā nav daudz, patiesībā tikai viena maza istabiņa. Un tajā istabiņā ir Amsterdamā strādājošās dizaineres Māras Skujenieces darbu vai drīzāk domu izstāde Herbarium (publicitātes attēls titulbildē). Domu izstāde tāpēc, ka tur redzam, kā mākslinieces idée fixe pārtop par šādu vai tādu dizainisku priekšmetu. Kā kāposta lapa transformējas par kāposta lapai līdzīgu trauciņu, kā no dabas elementa tiek ekstrahēts cilvēciskots priekšmets. Mazā izstāde īsti piemērota bērniem. Bet pieaugušie, to apskatot un pārdomājot paši savas dzīves gaitas, var sev atgādināt, ka itin viss ir apritē: šodien tu esi smuidrs kā bērzs, jau rīt būsi sakaltusi tāss, ko varbūt kāds sencilvēks izmantos, lai uzrakstītu, kā viņš darina māla podu – to, kura lauskas tu patlaban aplūko muzeja vitrīnā, kuru uz brīdi aptumšo garāmslīdoša ēna, pār kuru tev nav varas, bet kura tev šķiet pazīstama kā tevis paša spoguļattēls.
