Norauj galvu
28/10/2011
Gintera Krumholca izstāde “MAYDAY!” galerijā “Māksla XO” atvērta līdz 15. novembrim.
Ar potenciālo kritiķi Ginters Krumholcs (1980) izdara to pašu, ko ar savu varoni darbā “Balstīts uz patiesiem notikumiem” (2009) – proti, norauj galvu, atsedzot visu, kas tur ir iekšā (precīzāk – ka iekšā nekā nav), sasit lupatu lēveros un piedevām nogāž atmuguriskā kritienā. Tas māksliniekam izdodas divu iemeslu dēļ: pirmkārt, Krumholca skulptūru pamatelements ir cilvēka figūra, viņa pieeja – reālistiska, pat naturālistiska, kas nodrošina tūlītēju, fascinējošu iespaidu. Otrkārt, viņa skulptūras demonstrē kvalitāti, ar ko mūsdienu kritika lāga nezin, ko iesākt: talantu vai, šaurāk precizējot, dabas dotas spējas attēlot dabu mākslas darbā tā, ka mēs to spējam iztēloties kā dzīvu, tikai sastingušu. Tēlnieka darbos izpaužas gan dabas dāvanas, gan izkoptas amata prasmes. Kritiķim tas ir neērti, jo gan spējas, gan māku var viegli pamanīt tradicionālos mākslas žanros – portretā, figūrā, ainavā, it īpaši, ja vairāki mākslinieki sacenšas dabas attēlošanā gluži kā skolas uzdevumos.
Izstādes atklāšanas viesi meklē norauto galvu darbā “Balstīts uz patiesiem notikumiem” . 2009. Foto: Renārs Derrings
Ne velti apdāvinātības vērtēšana kā rituāls saglabājusies, piemēram, Mākslas akadēmijas iestājeksāmenos. Bet par to izteikties ir pieņemts tikai pagājušo gadsimtu mantojuma sakarā, kamēr laikmetīga mākslas kritika sargās tādu kritēriju pat izvirzīt – jo modernisma un avangarda prakses ir iedibinājušas alternatīvu izpratni par talantu, saistot to vairāk ar spējām iztēloties, uzdrošināties, demonstrēt oriģinālu redzējumu un to pārdomāti piedāvāt skatītājam. Šīs īpašības atklājas ne vairs mākslas un dabas, bet tikai mākslas un mākslas salīdzinājumā, ko tad papilnam izmanto mūsdienu mākslas kritiķi, kas sevi pozicionē lielā mērā kā pretstatu senās mākslas pētniekiem. Neatbildot gan, kā klasificēt mākslu, kas top mūsdienās un demonstrē tās pašas ārkārtīgi reti sastopamās un tādēļ vien vērtīgās mākslinieku spējas attēlot. Gintera Krumholca izstāde dod pietiekamu pamatu arī laikmetīgai kontekstualizācijai, bet par to nedaudz vēlāk, jo vispirms man šķiet svarīgi uzsvērt, ka personu ar īpašām spējām mazā kultūrā nekad nav par daudz un kultūras, nevis personas, problēma ir to novērtēt.
Redziet, pirms nedēļas man nācās piedalīties diskusijā, kuras nosaukumā bija ietverti vārdi “slimība” un “mākslas kritika”, kas, neatkarīgi no iniciatoru gribas, radīja iespaidu, ka mākslas kritika nav gluži vesela jeb normālā stāvoklī, un likumsakarīgi izvirzīja jautājumu, kāds tad būtu šis iespējamais normālais jeb veselīgais stāvoklis. Auditorijā valdīja diezgan prasīga gaisotne, un, kā tas jauniem ļaudīm raksturīgs, vēlēšanās atrast risinājumu uz līdzenas vietas. Kā tādu runātāji piedāvāja prasību kritikai kļūt “reflektējošai” atšķirībā no, jādomā, neveselās “aprakstošās”. Izskanēja arī aicinājumi, lai arī ne tieši formulēti, saukt lietas īstajos vārdos un nosodīt kaitīgu un nevēlamu mākslu, tādu, kas neder reflektēšanai. Bet tika atzīts, ka tas nav pa spēkam pārāk mīkstčaulīgiem, pat korumpētiem kritiķiem, kas pazīst māksliniekus un apelē vien pie personiskiem “patīk” un “nepatīk”. Turklāt bija noprotams, ka tomēr daudz gaidītāks un diskusijas cienīgāks publikai liktos pēdējais spriedums.
Konkrēti, rakstot šo recenziju, atkal nevaru iepriecināt – man izstāde “MAYDAY!” patīk, lai gan autoru personiski nepazīstu, vēl vairāk, manuprāt, tieši patika ir izšķirošais arguments, kā dēļ vispār vērts apmainīties domām par mākslu. Un, lai pārietu pie domām jeb daudzinātās refleksijas, es vēlētos uzstāt, ka aprakstīšanai ir nozīme, tai nevar tik viegli pārlēkt pāri – uzreiz pie daudz atraktīvākās interpretēšanas un kontektualizēšanas fāzes, lai pēdējā nekļūtu par patvaļīgu spriedelēšanu. Jo mākslas darbs, kas pabeigtā veidā pārstāv arī darbību, lai kā mums to gribētos, nerunā vārdos un teikumos, bet atklājas kā komplekss tēls, un tā apraksts ir pirmais nepieciešamais solis redzes pieredžu salīdzināšanā. Kuram vēlējuma izteiksmē būtu jāpievieno arī plašāka skatīšanās pieredze un, manā ieskatā, arī izpratne par māksliniecisku praksi, lai tās kopā, jau izstāstītā veidā, kļūtu par sarunas tēmu.
Lūk, Gintera Krumholca izstādītie darbi ir pateicīgs materiāls formālam aprakstam, caur kuru, jādomā, nonāksim arī pie vispārinājumiem. Pirmkārt, izstādītie darbi ir tikai četri, tādēļ to kopīgās īpašības viegli izceļamas un atšķirīgās – saskatāmas, bet pazīmju uzskaitījums nebūs pārlieku nogurdinošs. Figūru, kā arī apģērba elementu attēlojums visos darbos respektē ķermeņa proporcijas un anatomiju, tikai viegli pasvītrojot formu liekumus un lūzumus un variējot izmērus. Pēc būtiskas stilizācijas tēlnieks nav tiecies, lai gan ar jūtamu azartu izvēlējies attēlot arī “netēlnieciskas” formas – vēja pluinītus matus, pinkainu bārdu, vilkuvāles. Materialitāte izpaužas vairāk raksturīgās formās – piemēram, auduma burzījumā, nekā faktūrā. Tomēr ar to pilnīgi pietiek, lai skatītājs kādu mirkli turētu mākslinieku aizdomās, ka darbi ir kolāžas, mehāniski atlējumi.
Ilūzijas, apmāna efekts acīmredzot autoram ir šķitis būtisks, un, pateicoties viņa meistarībai, tas papilnam izdodas. Kā atsevišķi argumenti šādai pieejai kalpo daži redīmeida elementi – fēns ar vadu darbā “Mārtiņš” (2011), pērles “Plkst. 04:25” (2011), kas, piemēram, saspēlē ar tradicionāli veidotu olu darbā “14. augusts” (2011) ieved skatītāju visai izsmalcinātā dabiskuma un viltojumu pasaulē. Tai pretstatīti jau pieminētais “sprādziens” vienas figūras galvas vietā un jau diskutablāka ūdens lāmas kontūra zem izstādē vienīgās pusfigūras. Ļoti konsekventi lietots arī skulptūru neparastais, kliedzošais krāsojums. Spriežot pēc fotogrāfijām galerijas mājas lapā, iepriekš Krumholca darbiem bijusi raksturīga izteikti sirreālistiska pieeja, bet izstāde uzrāda pozitīvi vērtējumu kustību oriģinālākas izteiksmes virzienā.
Plkst. 04:25. 2011. Foto: Renārs Derrings
Darbu tematika, tāpat kā to forma, atklājas kā rafinēta paslēpju spēle ar priekšstatiem par klasisku mākslu un laikmetīgām zīmēm. Vienu no tām pasaka priekšā galerijas kuratore Ilze Žeivate, traktējot izstādītās vīriešu figūras aktuālajā dzimtes diskursā – tiesa gan, vairāk dāmu žurnāliem nekā feministu konferencēm raksturīgā stilā. Patiesi, mūsdienu mākslinieks, atšķirībā no Renesanses ģēnijiem, vairs nevar atļauties attēlot vienkārši cilvēku – atkarībā no tā, kāda dzimuma ir mākslinieks un modelis, šajās attiecībās noteikti tiks saskatīta dzimuma lomu problemātika. Te nu mēs nonākam pie kritiķa dilemmas – lai kā mūs valdzinātu estētiska pilnība, mums jārēķinās, ka ar to argumentēts “man patīk!” nekavējoties tiks konfrontēts ar kritiskās teorijas “smago artilēriju” – ja ne feminisma, tad postkoloniālisma, dominējošo un diskriminēto sociālo grupu vai jebkuru līdzīgas ievirzes refleksiju, kurai ar nevainīgo mākslas skatīšanās aktu var būt pat visi attāls sakars.
14. augusts. 2011. Foto: Renārs Derrings
Par laimi, Krumholcam pietiek prāta “neuzprasīties” pēc apvainojumiem šovinismā, kas noteikti sekotu, sev raksturīgajā manierē attēlojot sievietes. Arī viendzimuma simpātiju versiju nav grūti noraidīt, pateicoties uzsvērtajai ķermeņu plastikas dominancei pār atribūtiku. Tā vietā autors piedāvā tēlus no senākiem un ne tik seniem kultūrslāņiem, kas ironiski pretstatīti mūsdienu reālijām, veidojot sižetu, ko var traktēt kā pašironiskus vērojumus. Nav tālu jāmeklē, lai “Mārtiņā” saskatītu parafrāzi par Dāvidu, kura ierocis ir ne vairs linga, bet... fēns. Ja Mikelandželo varonim ideālais ķermenis simbolizēja cēlus nolūkus, tad šodien tie varētu būt saplūduši vienā veselumā. Atbilstoši arī pretinieks ir daudz tuvāk – spogulī. Kliedzoši rozā krāsa ir kā iekšējais monologs – “ja tevi neredz, tevis nav!”. Savukārt “Plkst. 04:25” varonis ir nevis traģēdijas dalībnieks, kā tas droši vien būtu kādā senākā stāstā par slepkavību, bet bezkaislīgs fiksētājs, lūriķis, fotogrāfs. Zaļās perlamutra krāsas ūdensvīrs no darba “14. augusts”, kas teju apēdīs visu sākumu simbolu – olu, kā uzzināju galerijā, esot nevis mitoloģisks tēls, bet mednieks pīļu sezonas atklāšanā. Un tā joprojām – līdz pat jau aplūkotajam bezgalvainajam radījumam biznesa kostīmā, kas šķiet teju vai iemiesojam visas cilvēces reflektējošās daļas neirozes.
