Foto

Ierindnieka ciešanas

Arterritory.com

Recenzija par Aigara Bikšes personālizstādi „Inficēt taisnību” galerijā „Daugava”

Ieva Lejasmeijere
15/01/2015

Foto: Katrīna Ģelze

Iedomāsimies, ka šī ir publiska saruna ar manu kolēģi Aigu Dzalbi, kas iepriekšējās nedēļas „Dienā” publicējusi recenziju par Aigara Bikšes izstādi. Tā bija, kā Aiga raksta, – no atklāšanas tiešām aizmuku, jo sajutos pēkšņi ļoti slikti un parunāties nesanāca. Tad nu parunāsim, turklāt netieši pievienosies arī autors un vēl pāris cilvēku, kuriem, izrādījās, ir šis tas piebilstams.

Aigars Bikše: Mani interesē prāts kā instruments, kurš radīts, lai kalpotu cilvēkam, bet kurš pilnībā pārņēmis cilvēku un darbojas pats par sevi, nomācot cilvēka spēju uztvert sevi ārpus prāta.

Ieva Lejasmeijere: Ā, tevi interesē ārprāts?

A. B.: Ieva, redzi, ko viņš ar tevi jau izdarījis, prāts tavs. Aplūkojiet taču visi šos izstrādājumus kā bronzas, ozolkoka gabalus, sajūtiet to formu un materialitāti. Mēģiniet nepiešķirt šai formai kādu citu nozīmi, izņemot to, kas tai piemīt kā formai!

Aiga Dzalbe: Bet Aigar, lieta tāda, ka visi skulptūru varoņi ir militāristi, kareivji, policisti, kuriem pāri turklāt noraugās milzīga pēc darvas smaržojoša meitene ar koka kāju. It kā jau nebūtu tik traki, bet pietiek ieskatīties viņu sejās un ķermeņa valodā, lai saprastu – viņi nezina, ko dara!


Meitene ar koka kāju

I. L.: Ja iedomājamies, ka viņi ir dzīvi – un kaut kādā ziņā iedomāties ir viegli, jo, kā var nojaust no nosaukumiem, Aigara skulptūras attēlo, vai drīzāk, tajos ir runa par notikumiem, kas, iespējams, kaut kad kaut kur tiešām ir notikuši – tad uztversim viņus kā tīru proteīnu?

A. B.: Uzķēries gan. Šī izstāde veidota kā treniņnometne cilvēkam, kurš novēro sevi. Darbi ir kā ainas, kuras cilvēka prāts ierauga. Šīm ainām piemīt konteksts, naratīvs un vēsturiskais fons, tomēr tā nav patiesība. Tas ir kā treka lupatu zaķis sacīkšu sunim. Pavērojiet, kam prāts metīsies pakaļ. Tieši šajā brīdī jūs variet viņu pamanīt. 

I. L.: Aigar, jāsaka ‘varat’, nevis ‘variet’.

A. B.: Lūk, tevi arī forma uztrauc. Šie darbi ir izstādīti materiālos, kuriem, manuprāt, piemīt ‘gravitācija’, zināms patiesums savā struktūrā, to fizikālais stāvoklis man liekas mīlams, tie man ir tuvi – bronza, koks, vilna...

I. L.: ... un asinis un limfa. Prātam nav īsti nekādas matērijas, ja? Tad tu domā – to, ko nevar redzēt, var čakarēt?

A. B.: Pag, jūs par Ukrainu cepaties? Ziniet, garām. Ideja par šo izstādes tēmu man radās 2011.–2012. gadā, visi darbi tika izveidoti līdz 2014. gada pavasarim.


Ierindnieka ciešanas, sēņojot Ašenieku purvā 2012. gadā

I. L.: Skaidrs, bet es tieši mēģinu atcerēties, kad man pirmoreiz kļuva tieši tik specifiski nelabi kā tavas izstādes atklāšanā. Laikam apmēram pirms gada, kad medijos parādījās ziņa, ka Jaunjelgavas skolas tualetē divi pamatskolas skolēni piekāvuši pirmklasnieku, sperot viņam pa kailu kājstarpi. Tas ne par mani, bet par to darbu izstādē, kur tas zaldātiņš atspiedies pret koku, un viņam nav bikšu, bet ir erekcija. „Ierindnieka ciešanas, sēņojot Ašenieku purvā 2012. gadā.”

A. B.: Bronza. 109 x 39 x 39.

I. L.: Un tad, protams, Zolitūde, Maidans, Krima un Ukraina, un Liepnieka raksts par to, kā rīkoties, ja uz jūsu mājas jumta posteni ierīkojis snaiperis.

A. B.: Aitiņ, tavu mīkstu villu,/ Māmiņ smalka vērpējiņ'!/ Dēliņš bija valkātājs,/ Ķeizaram dienētājs.

A. Dz.: Tu apgalvo, ka izstāde nav politiska. Kāpēc tajā ir tik daudz karavīru un kara?

A. B.: Agresija cilvēkā rodas šūnu līmenī, to ar prātu nevar apturēt.

I. L.: Prāts to, prāts šito. Bet es negribu savu prātu uzskatīt par manipulējamu draņķi. Tu taču zini daudz ko no tā, ko zina cilvēki, kas varētu nākt skatīties šo izstādi. Domāju, ka tu viegli vari iedomāties, ko var ieraudzīt cilvēka atveidā ar galvu, kas mētājas viņam pie kājām. Proti, skatītājs ierauga cilvēka atveidu ar galvu, kas mētājas viņam pie kājām.

Boriss Groiss: Teroristu video un video no Abugraibas cietuma iestādīti mūsu apziņā un pat zemapziņā daudz dziļāk nekā jebkurš mūsdienu mākslinieka darbs.

I. L.: Līdz ar to, Aigar, sakot, ka karavīri ir tikai tēma, kas tevi interesē, tāda pati parasta tēma kā, piemēram, makšķernieki vai celtnieki, tu it kā man un citiem skatītājiem saki – skatieties, bet neskatieties, es arī neskatīšos. Tā vienkārši nevar būt tikai tēma, tāda pati kā citas.

Boriss Vipers: Skulptūra vispirms griežas pie skatītāja instinktiem un gribas un daudz mazāk pie viņa jūtām un emocijām. Citiem vārdiem, skulptūrai jābūt vēl reālākai nekā īstenībai un līdz ar to sevī noslēgtai, tiešamībai nepieejamai.

B. G.: Kara slavas un ciešanu reprezentācija ilgu laiku bija mākslas mīļākā tēma. Bet klasiskā laikmeta mākslinieks bija tikai kara notikumu stāstnieks vai ilustrators – senāk mākslinieks nekad nesacentās ar karavīru. Darba dalīšana starp karu un mākslu bija pavisam skaidra. Bet mūsu laikos situācija ir drastiski mainījusies: mūsdienu karotājam vairs nav vajadzīgs mākslinieks, lai iegūtu slavu un ierakstītu savas kaujas universālajā atmiņā. Šim mērķim mūsdienu karotāja tiešā rīcībā ir visi mūsdienu mediji.

Tiešām tradicionālais karotājs bija ieinteresēts attēlos, kas spētu atnest viņam slavu, attēlotu viņu patīkamā un pievilcīgā veidā. Un mūsu arsenālā, protams, ir šādu tēlainas idealizācijas stratēģiju ilgās kritizēšanas, dekonstruēšanas tradīcija. Toties mūsdienu karotāja tēlveides stratēģija ir šoka un bijības stratēģija; tā ir iebiedēšanas tēlveides stratēģija. Un tas, saprotams, ir iespējams tikai pēc ilgās modernās mākslas tradīcijas, kas radījusi šausmu, nežēlības un izkropļošanu attēlus. Tradicionālo reprezentācijas kritiku darbināja aizdomas, ka ir jābūt kaut kam neglītam un šausminošam, kas paslēpts aiz konvencionāli idealizētā attēla. Bet mūsdienu cīnītājs tieši to mums rāda – šo slēpto neglītumu, attēlu, kas ir mūsu pašu aizdomās, mūsu pašu šausmās.


Galvas zaudēšana iepirkšanās centrā Milvoki pilsētā 1969. gadā

I. L.: Tu, Aigar, mūs noved šausmās, bet aicini izjust materiāla brīnišķīgās īpašības un savu nenoliedzamo plastiķa talantu? Tādā ziņā līdzība par treka trusi ir precīza, jo trekā viss ir noteikts, iepriekš zināms. Iznāk, ka tu mūs – skatītājus – vienkārši patrenksi pa to treku, ja? Nu un kas no tā? Prieks par pareizo aprēķinu un interese vērot, kā mēs jožam? Labi, mēs nejožam, kā tur bija – mūsu prāts jož. No šausmām pie šausmām. „Galvas zaudēšana iepirkšanās centrā Milvoki pilsētā 1969. gadā”?

A. B.: Alumīnija vai bronzas versijā?  

Rakstā izmantota Borisa Groisa eseja „Māksla un karš”, ko drīz latviski krājuma Art Power ietvaros izdos Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs Ilvas Skultes tulkojumā; Aigas Dzalbes portālā Arterritory.com un recenzija par izstādi „Inficēt taisnību” laikrakstā „Diena” (08.01.2015.).