Saules nogurdinātas piezīmes uz divu izstāžu malām
Recenzija par Aijas Zariņas izstādi “Ra i nis” galerijā „Alma” un Jura Putrāma izstādi “Mīla un naids” galerijā „Bastejs”
Ieva Lejasmeijere
20/03/2015
Kad nesen Rīgā vienlaikus bija apskatāmas divu spožu astoņdesmitajos sākušu mākslinieku personālizstādes, likās, galva pārplīsīs no sirsnības un skumjām.
Aijas Zariņas gleznas atļaušos skatīties tāpat, kā viņa atļaujas skatīties uz savu gleznu galvenajiem varoņiem – vēsturi un sabiedrību, – proti, tēlaini un radoši. Visa tā vēsture un sabiedrība uznāk uz mākslinieces iespaidīgi veidotās gleznu skatuves un... satraukti mīņājas, jo būtu taču jauki un pareizi ieņemt kādu puslīdz stabilu pozīciju, citādi nogāzīsies, izgāzīsies vai mazums kas. Izstādei ir arī teicējs, kas mēģina visu bazāru noturēt stāstā, – Agneses Gailes-Irbes teksts detalizēti seko trīs gleznu mitoloģiskajiem sižetiem un ar rakstītājas autoritāti gandrīz leģitimizē visu, kas uz tās skatuves notiek.
Aijas Zariņas darbs izstādē “Ra i nis”. Foto: Katrīna Ģelze
Īsti nesapratu, ko izstādē dara Rainis ar visu RA, kas kā sens ēģiptiešu Saules dievs it kā vieno kaut ko tur. Varbūt viņš vajadzīgs kā dūmu aizsegs vai kā bēgošais trusis suņu skriešanās sacīkstēs – lai novērstu uzmanību? No mākslinieces pašas? Dodot brīvu ceļu ‘vēstījumam’ un ‘saturam’, kas gan Agneses Gailes-Irbes anotācijā tiek pieminēts, taču teksts tikmēr aizved uz sižetiem un mītiem. Citādi kā – ir vēsture ar visiem Mero- (vai, Aijas redakcijā, ra-) vingiem, kas cēlušies no kaut kādiem seniem slāviem, atsaucoties uz Agneses tekstu, kas atsaucas uz Aijas, hmm, domām laikam... Ir sabiedrība ar kaut kādu tomēr diezgan aizvēsturisku Raini un kaut kādiem diezgan vispārīgiem ‘mēs’, kas ko tur neprot, aizmirsuši un vispār lūzeri. Bet īsti nekur nav pašas mākslinieces. Tik vien kā perfektajā, tik zināmajā un savulaik mīļajā formā – nevainojamais infantilā rokraksta, spektra krāsu, trauksmaino, ekspresīvo līniju spēks, protams, valdzina.
Aijas Zariņas darbs izstādē “Ra i nis”. Foto: Katrīna Ģelze
Bet, lūk, ko ieraudzīju, raugoties pēc vēstījuma: gailis ķērc trauksmi, modina – kas ir, pilsoņi, guļat, vai? Celieties taču! Visu savu vēdisko vēsturisko potenciālu pakāsāt? Nu tad atveriet acis un ausis, lai nepilnīgās baltu tautas beidzot pilnīgi piepildītu seno krievu zemju tiesību gaisma! RUS ir karalis, lācis ir totēms, un zvaigznājs ir atrauga – proti, tas, kas paliek pāri, kad totēms aprij Eiropas Savienības zvaigžņu aplīti. Jā, piedodiet, tik tālu nu ir – skatos uz zvaigznāju, skatos uz lāci, bet redzu draudīgu propagandas sviestu.
Aijas Zariņas darbi izstādē “Ra i nis”. Foto: Katrīna Ģelze
Labi, skaidrības labad jāatsaucas uz sociālajiem tīkliem, kur gleznu autore masīvi paudusi muļķības par senajām krievu zemēm Latvijas teritorijā un par Krieviju kā vienīgo (vai varbūt pēdējo) īsteni cilvēcisko vērtību nesēju... visā pasaulē, protams. Tātad mīti par senajām rusu ciltīm ir gana labs iemesls, lai nepārprotamam patriarham kronī (un nevis galvā, kā rakstīja mans kolēģis ) ierakstītu RUS. Un gleznu izstāde Rīgas klusajā centrā ir gana labs iemesls, lai pārskatītu attiecības ar savu līdz nesenam laikam nesaprotamo patriotismu. Un gana labs iemesls lasīt starp rindām, arī ja tās ir uzgleznotas, nevis uzrakstītas. Šeit savukārt māju kolēģim Jānim Taurenam, kurš par izstādi rakstīja www.satori.lv.
Kaut kādā ziņā par visu to pašu lasa, raksta, glezno un māj Juris Putrāms savā izstādē „Mīla un naids”. Autora šeit ir ļoti daudz. Mītu – tikai mazliet, un dīvainā kārtā pavisam nemaz nav sviesta. Ja nu vienīgi tik, cik ar to saprotu kāpinātu tēlainību, kad vertikāli pieslieta dēļa ovālajā vēderā ir plāksterītis, un sauc dēli „Māte tikai viena”.
Juris Putrāms pie sava darba. Foto: Ojārs Jansons. Publicitātes foto
Juris Putrāms izstādē met tādu kā laika tiltu – no saviem zvaigznes cilvēkiem, zvaigznes embrijiem uz kādu teritoriju, kas, izrādās, ir pārdefinējama – kā princeses pasakās, kuras dienā ir vienas, bet naktī jau citas. Latvia in the Night un Latvia in the Day ir gleznas, kurās attēlota forma, līdzīga Latvijas valsts kontūrai, ar visādām atzīmēm: ‘pilnīgi slepeni’, soveršenno sekretno un tādu kā oktobrēnu zvaigzni Rīgas vietā. Sarkanajai zvaigznei vidū melns krusts. Vēl izstādē bija milzīgs vecs Ļeņins ar zaļu HATE-HATE acīs, viņam abās pusēs vēl pa diktatoram, laikam gan paša autora zīmētam. Hitleram piezīmēts melnais pirātu acs pārsegs, Staļinam acs aizšūta, un adata ar visu diegu turpat vēl iedurta. Abus nodod ūsas un atšķirīgo formastērpu atloki. Vobla koši zilajā klucī ienirusi jau pārāk izmisīgi, zilais klucītis uzlikts uz bērza celmiņa vai varbūt tomēr pagales. Viss kopā tas ir „Qatrotips NAIDS”. Vēl bez karšu gleznām, kvatrotipa un zaķa ar plāksteri vēderā izstādē ir Oskara Kalpaka portrets, ko ļoti labi, pat pietiekoši raksturo darba materiālu apraksts, proti, „koka krusts, siksnas, snaipera mērķi”, un dramaturģiski, teiksim tā, ‘izejas darbs’ „Ekspresionistisks garīgais” (finieris, ogle, sangīna), kura nosaukumam atbilstošā forma gaisina un kliedē stingri fiksētos iespaidus, ļaujot no tiem aizmukt kopā ar uzzīmēto cilvēku skrējienā. Viņš vai arī zīmētāja roka skrien tik ātri, ka figūra daļēji izgaist, pakaļ tai traucas Pikaso zīmējumus atgādinoša galva ar uzrakstu FREEDOM TIBET!!!, tad vēl kaut kur piezīmēts: curiosity killed the cat, un vispār izrādās, ka darbs datēts ar 2007. gadu, tātad tas, ko tagad uztveru kā ‘izeju’, uzzīmēts jau agrāk.
Juris Putrāms pie sava darba. Foto: Ojārs Jansons. Publicitātes foto
Putrāma kartes, protams, jaucas ar visām citām kartēm, kas interpretē un koķetē ar ģeopolitisko situāciju sociālajos medijos. Bet Māris Bērziņš „Svina garšā” raksta: „Bet es jums gribēju ko citu vaicāt – vai jūs zināt, kāda ir augstākā politiskās varas izpausme? – Volfs ietur īsu pauzi. – Augstākā politiskās varas izpausme izpaužas tādējādi, ka tā mums, kartogrāfiem, liek pārzīmēt kartes.” Grāmatā to saka baltvāciešu kartogrāfs, galvenā varoņa foršais patēvs, kurš tomēr aizbrauc prom ar savu latviešu sievu okupācijas pašā sākumā. Cik nu saprotu, varas izpausme neizpaužas vienkārši pa gaisu, tā iepaužas kādā formā, piemēram, gleznā vai tekstā. Un nav slikti, ja to formu veido ar kritisku prātu, pat vienalga, vairāk vai mazāk traku.
Juris Putrāms pie sava darba. Foto: Ojārs Jansons. Publicitātes foto
