Jana Fabra necilvēcīgā māksla

Margarita Zieda
08/07/2015

Divdesmit četru stundu garumā izvērstais beļģu mākslinieka Jana Fabra megadarbs “Mount Olympus – traģēdijas kulta slavināšana” nule kā pasaules pirmizrādi piedzīvojis Berlīnes starptautiskajā spēļu mākslu festivālā Foreign Affairs, aizceļojis tālāk uz Amsterdamu, pie cilvēkiem atgriezīsies šajā rudenī Romā un ziemā – Antverpenē. Rindā jau iestājusies Buenosairesa. Šī lielformāta iezūmēšanās rietumu civilizācijas kultūras saknēs, šī divdesmit septiņu cilvēku izpildītā performance, kas nonstopā turpinās diennakti, atsevišķiem izpildītājiem tikai uz brīdi noejot no skatuves, šī cilvēka ikdienas fizisko un psihisko robežu galēja atplēšana vaļā, paģēr tādus resursus un atdevi, ka biežāk to izrādīt neviens neņemas. Tikmēr atsaucība no publikas puses ir milzīga – Mount Olympus pirmais izmēģinājums Berlīnē noslēdzās ar stāvovācijām pusstundas garumā. Kas, tiesa, iepretim performeru divdesmit četrus stundu intensīvajam darbam tāds nieks vien ir. Un tomēr.

Troubleyn / Jan Fabre. Mount Olympus – to Glorify the Cult of Tragedy (24h performance).
© Wonge Bergmann

Jans Fabrs aizvien ir interesējies par cilvēka iespēju robežām, pārbaudot tās uz savu performeru ķermeņiem un dvēselēm pa īstam. Bez spēles izlikšanās momenta. Pats viņš apgalvo, ka esot pirmais, kurš teātra nosacītību esot savienojis ar performanču mākslas autentiskumu. Fabra teātra mākslas elementi, no kuriem veidots arī Mount Olympus, tika izstrādāti jau pirms trīsdesmit gadiem. Tolaik tā bija novitāte un avangarda režisors Jans Fabrs skaitījās teju vai kā tāds jaunais guru Eiropas teātra mākslā. 1984. gadā Venēcijas biennālei Fabrs bija izveidojis izrādi The Power of Theatrical Madness, kas turpinājās četras stundas no vietas bez lomu izpildītājiem, jo lomu nebija, to vietā fokusā bija novietoti paši aktieri, dejotāji, dziedātāji, kuri uz skatuves darbojās līdz totālam spēku izsīkumam. Stāsta vietā stājas norise reālajā laikā, drāmas vietā tika izmantoti citāti, bet pašu darba kodolu veidoja notiekošā īstums – īsti sviedri, īsts spēku izsīkums, īstas sāpes. Fabru interesē īsti procesi, kas notiek cilvēkā un estētiskā sakārtošana to visu mākslas izskatā nereti līdzinās teju vai tādai kā nepieciešamībai, lai leģitimizētu savu nodarbošanos. Tad nākas atcerēties, ka lielais deviņpadsmitā gadsimta kukaiņu pasaules pētnieks Žans-Anrī Fabrs ir XXI gadsimta mākslinieka Jana Fabra vecvectēvs.

Pēc panākumiem Venēcijas biennālē Fabrs izveidoja astoņas stundas garu darbu, testējot izpildītāju un skatītāju izturības robežas. Kas gan arī nav nekāds pasaules rekords, ja atminas amerikāņu režisora Roberta Vilsona nonstopa izrādi KA MOUNTAIN AND GUARDenia TERRACE septiņu dienu garumā, kas vēl septiņdesmito gadu sākumā tika izveidota Irānā, tās veidotājam un vienlaikus arī vienam no izpildītājiem pēc trīs dienu nepārtrauktas uzstāšanās, atmostoties slimnīcā, pieslēgtam pie sistēmas. Vilsons gan esot rāvis adatas no vēnām laukā un devies atpakaļ turpināt spēlēt savā izrādē. Taču no tā laika viņa izrādes kļuva īsākas. Satikšanās ar savām robežām Vilsona dzīvē bija notikusi.

Troubleyn / Jan Fabre. Mount Olympus – to Glorify the Cult of Tragedy (24h performance).
© Wonge Bergmann

Bet Jana Fabra mākslā vēl nē. Gadu notika sagatavošanas darbi un mēģinājumi no rīta līdz vakaram, lai radītu kaut ko vēl nebijušu – cilvēka robežu izmēģinājumu divdesmit četru stundu garumā. Jana Fabra darba galvenais varonis joprojām ir laiks un tā iedarbība uz cilvēku. Viņa visjaunākās performances uzsvars nav likts uz intelektuālu domu darbu, bet cilvēka apziņas un ķermeņa pieredzi. Uz cilvēkos notiekošajiem procesiem, kas notiek izpildot dažādus skatuves uzdevumu maksimāli iespējamā ilgstamībā, un to, kas notiek cilvēkos, ilgstamībā to visu skatoties. Fabrs pats saka, ka viņa vēlme esot skatītāja uztveri novest realitātes un nerealitātes pilnīga sajaukuma šūpolēs. Un šim nolūkam mākslinieks dodas atpakaļ uz pašiem teātra pirmssākumiem, uz seno grieķu dionīsijām – vairāku dienu rituālām procesijām, pa vidu tika spēlētas traģēdijas un satīras spēles. Ko šīs vairākdienu intensīvās spēles darīja ar cilvēka apziņu? Tas ir jautājums, kura dēļ Fabrs ar saviem performeriem dodas atpakaļ vairākus gadsimtus pirms Kristus dzimšanas, ienirstot senajā grieķu mitoloģijā, antīkajās traģēdijās un komēdijās, atritinot to motīvus citā laikā un telpā. Izveidotajā četrpadsmitdaļīgajā izrādē piedalās arī vārds, taču tikai, lai dotu nojausmu, kurā no traģēdijām tad šobrīd atrodamies. Un visās tajās ir runa par cilvēka sāpēm – no netaisnības, no nodevības, no mīlestības, no atriebības vēlmes un neiespējamības. Fabra teātris ir fizisks, miesisks, juteklisks. Tas ir atbrīvots no psiholoģijas un intelekta. Visas cilvēka ekstrēmās jūtas tiek izlaistas un artikulētas caur cilvēka ķermeni līdz galējai izpausmes robežai, maksimāli iespējamā ilgstamībā, lai visbeidzot sabruktu nespēkā. Un pēc neliela laika celtos atkal augšā un turpinātos jau jaunā izaicinājumā.

Tā, kara dziesmas skandējot, izpildītāju koris izpilda vingrinājumus ar lecamauklām, kas izgatavotas no metāla ķēdēm. Viņi lec tik ilgi, cik tas ir katra spēkos. Un dara to bezgalīgi, ja raugās no tāda naiva vidusmēra fizkultūras praktizētāja skata punkta. Līdz izsitas pirmie sviedri, tad otrie, tad piektie.

Kad pēc vairākām stundām nu jau dziļā naktī (pauzes ir nepieciešamas, ja grib pieredzēt performanci līdz galam), atgriežos skatītāju zālē, visilgāk izturējušais smago metālauklu lēcējs jau cīnās ar četrām sievietēm, kuras vārda burtiskā nozīmē karājas viņam kaklā. Apņēmušas viņa ķermeni no visām pusēm. Smagāk kā akmens. Reiz fiziski viņas iekārojis un arī guvis, tagad viņam šī nasta jāvelk tālāk. “Zev, kāpēc tu radīji sievieti? What was the point?” jautā viņš pret debesīm, reizes četrdesmit atbrīvojoties no šīs cilvēknastas, lai pēc brīža tās atkal karātos kaklā.

Taču cilvēka dvēsele Fabru interesē minimāli. Cilvēks ir fizioloģija, cilvēks ir gaļa. To Fabrs ļauj sajust jau ar pašu pirmo milzīgo ainu, kurā balti tērpti cilvēki, dejojot, sāk pārklāties asiņainiem plankumiem, līdz no viņu drēbēm sāk atdalīties un krist zemē jēlas gaļas gabali – aknas, sirdis, nieres, miesa. Baltā grīda kļūst sarkana, lipīga, pilna ar siltumā salkani uzvirmojošu asins aromātu. Grieķu traģēdijās ar to visu ir biezs – kari, zvērīgas izrēķināšanās, slepkavības, atriebības. Cilvēks cilvēkam zvērs. Šajā rietumu cilvilizācijas pirmsākumu ilgtermiņa demonstrācijā lūkojoties var skaidri sajust, ka laika nogrieznī no 2500 gadiem pirms Kristus dzimšanas līdz mūsu dienām nekas jau nav dziļākajā būtībā mainījies.

Taču Fabra izrāde iegriež skatījumu ne tikai uz mūsdienu pasauli visā tās barbarismā, tā izmaina skatiena perspektīvu cilvēkam uz sevi pašu. Starp gaļas gabaliem dejojošais un joprojām ar dažādiem jēlas miesas gabaliem apjoztais cilvēks ļauj ieraudzīt, ka visa šī gaļa arī ir daļa no tevis – cilvēka. Ar ādu apvilkts tu sevi, kā gaļas un asiņu konstrukciju, nekad neredzi. Bet arī tas tu esi.

Fabra teātrī ir ne tikai fiziskais smagums, gaļa, asinis un miesa, bet arī humors, poēzija un skaistums. Tieši klusajās un mierīgajās ainas, tostarp trijās grandiozās miega norisēs, kas trīs reizes nomainīja ekscesīvo darbošanos, sāka notikt tas nedefinējamais, ko dēvē par maģiju vai realitātes sajūtas izmainīšanos. Par dionīsisko apziņas stāvokli, no kura pēc vairākām dienām atguvies, katrs skatītājs pats sev var mēģināt atbildēt uz jautājumu – vai šī apziņas izmainīšanās vienas diennakts garumā deva viņam kādu dziļāku pieredzi?

Katrā ziņā Rietumeiropas mūsdienu kultūras situācijā šis Fabra megapiedāvājums ir radīts kā skaidrs izaicinājums šodienai. Tās cilvēkiem ar samocīto dzīves laika izmantojumu un apziņu, ka laika nekam nav pietiekami.

Laika nav, laiks ir nauda, laiku vajag samazināt. Tas novērojams arī Eiropas teātros, kur izrādes turpina sarukt līdz vidējam filmas garumam – stunda četrdesmit bez pārtraukuma. Vēl pirms dažiem gadiem Amsterdamas pilsētas teātra mākslinieciskais vadītājs man skaidroja, ka Holandē garāka izrāde vienkārši nav iespējama, jo pēc teātra cilvēki vēl grib doties vakariņās, un no rīta taču visiem ir jāiet uz darbu. Arī Berlīnē, kultūras dzīves vadītāja amatā stājoties agrākajam popgrupas menedžerim Timam Renneram, ir vērojams pagrieziens uz event kultūras hiperīso laika nogriezni, jo Berlīne ir tūrisma pilsēta un kultūra jaunajā konceptā labi iekļaujas kā kvalitatīva iesildīšanās pirms kluba apmeklējuma.

Jans Fabrs šajā situācijā nāk klajā ar performanci, kas ļauj atkal no jauna laiku piedzīvot. Atvēlēt sev laika pieredzi. Mount Olympus izaicinājums ir pārāk liels, lai cilvēka uztvere spētu darboties visas divdesmit četras stundas. Katrs skatās, cik ilgi spēj izturēt. Turpat Berliner Festspielhaus iekštelpās bija izvietotas gultas, svaigāka gaisa cienītājus dārzā gaidīja teltis, pagalmā cepās cūka, un no rītā dārzā varēja kolektīvi nodarboties ar jogu. Zobubirstes, dušas, brokastis arī bija skatītāja rīcībā, lai nav jājūtas saķepušam un jādara nelaimīgu blakussēdētāju. Tā droši vien būs arī Romā un Buenosairesā un droši vien daudzās citās pilsētās, jo Fabra piedāvājums ir gana unikāls, lai tajā gribētos doties iekšā jebkurā zemeslodes punktā dzīvojošam cilvēkam.

Un tajā pašā laikā, skatoties ilgtermiņā Mount Olympus, aizvien vairāk pārņēma sajūta, ka šai mākslai, kas tiecas pēc maksimāla īstuma, no cilvēka izžmiedzot visas sulas līdz pēdējai lāsei, piemīt kaut kas necilvēcisks. Kam vairs nav sakara pat ar kapitālisma kritiku, bet ar mākslinieka attieksmi pret saviem izpildītājiem, ka viņa uztverē ir tikai un vienīgi darba instrumenti. Ne dzīvi cilvēki. Diennakti ilgusī performance noslēdzās ar stundu garu krāsu orģiju, ilgtermiņā performerus dāsni laistot ar dažnedažādu nokrāsu ķīmiskajiem šķīdumiem, ilgtermiņā liekot elpot sauso krāsu skaistos miglu mākoņus, kas visi, protams, bija cilvēka veselībai pilnīgi “nekaitīgi”. To visu grūti izturamā ilgstamībā skatoties, nāca atmiņā Jana Fabra 2012. gadā Antverpenē veidotā performance, kurā viņš “strādāja” ar kaķiem. Lai skatītājam nodemonstrētu, kā izskatās dzīvnieka ķermenī īstas bailes, Fabrs bija uzrausies uz ļoti augstām trepēm, no kurienes meta lejā šausmās kliedzošos dzīvnieciņus. Saņēmis toreiz vairāk nekā 20 000 skatītāju rakstveida protestus, Fabrs vien paraustīja plecus – tas tak esot vienkārši bijis īstu baiļu paraugdemonstrējums. Ar kaut kādu morāles vai humāno mērauklu te nejaucieties.