“Es, godīgi sakot, negribu, lai jūs nodomājat, ka izliekos”
Vladislava Mamiševa-Monro izstāde “Arhīvs M”
Maskavas Laikmetīgās mākslas muzejs, Krievija
18. jūnijs - 23. augusts, 2015
10/07/2015
Man netīk miroņgalvu huzāri
Ar galvaskausa un kaulu zīmi
Un mīnmetēji ar meiteņu vārdiem
Un kad tomēr pienāca varenās dienas
Es nemanāmi atvaļinājos
Hugo Balls
Iztēlosimies, ka mēs neko nezinām par Vladu Mamiševu-Monro. Nekad neesam sastapuši šo lielisko mistifikatoru, neesam dziļdomīgi domājuši par travestijas seno iedabu, kas viņā atrada ideālu iemiesojumu, neesam vai miruši nost aiz smiekliem, vērodami viņa Štirlicu, neesam dziedājuši līdzi viņa sapņainajai Merilinai un ugunīgajai Strelkai no filmas “Volga-Volga”, neesam rāvušies atpakaļ no viņa materializētās Hamleta tēva ēnas, neesam pārdzīvojuši viņa negaidīto, traģisko un tik nejēdzīgo nāvi. Mēs vienkārši esam ieradušies Maskavas Laikmetīgās mākslas muzejā, kur viņa darbi piepildījuši visu izstādēm paredzēto telpu – 27 galvenā korpusa un piebūves zāles. Neaizklīstot atmiņās par ugunsgrēkiem, avantūrām, trešu un tvanu, kas pavadīja viņa neilgo, taču vētraino dzīvi, kļūst vieglāk saredzēt jēgu. Mākslinieciskā burziņa epatāžas pilnais personāžs, kurš ar lepnumu nesa kādas iebraukušas slavenības dāvāto krievu drag queen titulu, frīks, marginālis un savādnieks atklājas kā čakls milzīga mantojuma autors. Ja arī viņš ir frīks, tad viens no tiem jebkādu rīcības un izteiksmes brīvības ierobežojumu nīdējiem, kuros Frenks Zapa saredzēja tiešos dadaisma mākslas pēctečus.
Foto: Orlan Duran
Jeļena Seļina no XL Projects – Mamiševa-Monro draudzene un galeriste, un tagad arī viena no galvenajām izstādes rīkotājām, šī projekta smadzenes, sirds un dvēsele – kopā ar Antonio Džeuza, vadošo krievu videomākslas pazinēju, spējusi sakopot uz šo brīdi pilnīgāko Monro darbu krājumu un maksimāli detalizēti, soli pa solim izstāstīt viņa radošās darbības un dzīves stāstu.
Pēdējie darbi pirms izstādes atklāšanas
Par laimi, viņa iznākšana uz mākslas skatuves notika perestroikas gados, citādi grūti iedomāties, kā būtu izkārtojies šī īpašā pusaudža liktenis, kuru padzina no skolas un komjaunatnes par interesi par Ādolfa Hitlera figūru, kurš bija pirmais no viņa pielaikoto personāžu nebeidzamās virknes. Jaunais Mamiševs zīmēja ne tikai uz papīra, bet arī uz savas sejas, ar jūsmīgām šausmām atklādams sevī līdzīgus vaibstus ar galveno 20. gadsimta ļaundari. Pavisam drīz “ļaunuma polu” papildināja “labā pols” Merilinas Monro veidolā. Aizraušanās ar viņu māksliniekam maksāja priekšlaicīgu atbrīvošanu no armijas (viņš dienēja Baikonuras kosmodroma bērnu klubā) ar izziņu par psihisku nestabilitāti.
Valsts institūciju aizvainots, Mamiševs atgriezās Pēterburgā, “Jaunās daiļo mākslu akadēmijas” paspārnē iegūstot smalku slīpējumu un spilgtu pseidonīmu, bet viņa kaislība pārģērbties apreibušā politiski un radoši brīvā atmosfērā transformējās mākslā iemiesoties dažādos tēlos. Tieši tur sākas īstā performanču mākslinieka vēsture, kurš spējis starp diviem poliem – diktatoru un aktrisi, kurus viņš sauca par “galējībām, kas rāda cilvēces seju aiz pastāvošās civilizācijas priekškara”, – savākt veselu tēlu pūli. To vidū – vēstures personāži un aktīvi politiķi, literatūras varoņi un popzvaigznes, fantastiskas būtnes un tuvi draugi. Ekspozīcijas galvenās zāles sienas ir cieši nokārtas fotogrāfijām, kas dokumentē visdažādākos personāžus. To ir jau divi tūkstoši, bet būs vēl vairāk – īpaša vieta atstāta jaunatrastām liecībām, kas turpina pienākt no to īpašniekiem.
Vladiks Monro ar visu mīlestību pret skaistu dzīvi ne pārāk cepās par savu mantojumu, un kuratoriem nācās veikt titānisku piepūli, lai izstādē apvienotu viņa darbus no valsts un privātajām kolekcijām, digitālo un papīra arhīvu, ar kuru nodarbojas nesen Maskavā dibinātais Mamiševa-Monro fonds, kā arī lielu daudzumu artefaktu, kas iesēdušies pie kolēģiem un paziņām. Toties tagad ekspozīcijā, kas iekārtota dažādi un kaprīzi, tradicionāli iekārtotām zālēm mijoties ar teatrāli noformētām un izgaismotām un stīvām vitrīnām nomainoties ar vaļsirdīgām instalācijām, ir viss – foto sērijas, kolāžas, albumi, glezniecība, video, “skrāpējumi” (ar skalpeli saskrāpētas fotogrāfijas), vitrāžas, bet galvenos dzīves ceļa posmus aizpilda dzīvas liecības.
Iesākumā bija Pēterburga, performances Kurjohina “Pop-mehānikas” koncertos, “Pirātiskā televīzija” Timura Novikova, Georgija Gurjanova un Jura Ļesņika kompānijā, žurnāls “Kabinets” kopā ar Sergeju Bugajevu / Afriku, Oļesju Turkinu un Viktoru Mazinu. Vēlāk, piesūcies ar “Pēterburgas narcismu”, Monro daudz strādā Maskavā. Kanālā Ren-TV viņš vada “Rozā bloku” Artēmija Troicka raidījumā “Признаки жизни”, veiksmīgi sadarbojas ar Jeļenas Seļinas XL Galeriju. Tēli vairojas un spieto, atspoguļodami apkārtējās dzīves plūdumu. Top lielās sērijas “Nelaimīga mīlestība”, “Ievērojamu cilvēku dzīve”, “Krievu jautājumi” un pirmie izstādē izrādītie “Bārbija” un “Psiho”. Visbeidzot, dzīves laika oficiālās atzinības virsotne – 2007. gadā Monro saņem Kandinska prēmiju nominācijā “Mediju māksla. Gada projekts” par filmu “Volga-Volga” – izsmējīgo vēl vienas savas mīlules – Ļubovas Orlovas lomas parafrāzi.
No sērijas “Bārbija”. 2005. Mamiševa-Monro fonda arhīva īpašums
Taču laiki neatgriezeniski mainās. Mākslinieks, kurš nesen jautri izrotāja politiķu fotoportretus ar mākslīgajām skropstām, mušiņām, neīstiem dārgakmeņiem un parūkām, jūtas arvien neomulīgāk saskarsmē ar apkārtējo īstenību. Pirmais trauksmes zvans ieskanas 2003. gadā izstādē “Uzmanīgi – reliģija”, kuru izdemolē pareizticīgie aktīvisti, – tur cieš arī Monro kolāža. Viņa vieglais, līksmais talants necieš mākslīgus nosacījumus un robežas. Viņš paraksta protesta vēstules un arvien vairāk laika pavada Bali, no kurienes plāno jaunos projektus. 2013. gada martā, tieši tajā laikā, kad Maskavas Multimediju mākslas muzejā notiek izstāde “Polonijs”, pienāk ziņa par viņa nāvi, kuru iesākumā daudzi uztver kā kārtējo izjokošanu. Tomēr šajā reizē viss notiek pa īstam – Vlads Monro ir noslīcis Bali viesnīcas baseinā.
Labs mākslinieks ir miris mākslinieks, nekur no šīs sentences neizbēgt. Pagājušajā gadā biennāles Manifesta 10 paralēlās programmas ietvaros mākslas zinātnieki Oļesja Turkina un Viktors Mazins Pēterburgas Jaunajā muzejā jau izrādīja pirmo lielo Monro pēcnāves retrospektīvu, kas viņu prezentēja kā “pēcperestroikas laikmeta simbolu un pārmaiņu laika varoni”. Jeļena Seļina nozīmīgi papildināja mākslinieka katalogu ar maz zināmiem, nekad publiski neizrādītiem materiāliem. Visnozīmīgākais – viņai izdevās parādīt dzīvo procesu, strādājot pie jaunas iemiesošanās. Sagatavošanās uzmetumi, teksti, kontroluzņēmumi, kostīmi, rotas, sadzīves sīkumi rāda, kā, izmantojot par pamatu konkrētu detaļu, mākslinieks šķetina sižetu, apbrīnojami precīzi trāpot tēlā un laikā. Ne tikai ģeniālā un dabiskā spēja atveidot, kuru atzīmē visi, kas viņu tuvu pazinuši, bet arī uzmanība pret faktiem, nevainojama stilistika, radošā drosme ir klātesoša viņa labākajos darbos.
No Maskavas izstādes piesātinātības aizraujas elpa un nogurst acis. Lai apskatītu visu, ko skatītājiem piedāvā kuratori, nepieciešams personālai retrospektīvai neierasti daudz laika. Tomēr labāk saproti, cik spilgtu un brīvu laiku mēs diemžēl atstājam aiz muguras. Var, protams, spriest par to, ka prasme zīmēt nav gluži obligāta opcija mūsdienu māksliniekam, var pažēloties par gleznojumu neiedomājamo kičīgumu vai “skrāpējumu” salonismu, var piesieties vēl kaut kam, bet tādēļ nezūd galvenais – mākslinieks, kurš ar ironisku smīnu izlaiž caur sevi Citu, lai ar to izlīgtu.
No sērijas “Dostojevskis Bādenbādenē”. 2004. Mamiševa-Monro fonda arhīva īpašums
Kaislība iejusties tēlos, izmantot savu ķermeni kā mākslas objektu māksliniekus apsēdusi jau sen. Neiedziļinoties vēsturē, atminēsimies mīlīgo Dišāna Rrose Sélavy tēlu vai mūsu laikabiedru angli Greisonu Periju, lai gan visbiežāk Mamiševa-Monro mākslu salīdzina ar to, ko dara slavenā Sindija Šērmane vai Jasumasa Morimuri. Neskatoties uz to, draugu, kolēģu un cienītāju pūlis, kas atklāšanas dienā piepildīja muzeja zāles, ieradās ar nešaubīgu pārliecību, ka “mūsu Vladiks ir krutāks!”
