Pilnīgs Tilbergs. Izstāžu apskats
Izstāžu apskats
Pēteris Bankovskis
24/07/2015
Lai kāda arī nebūtu pagadījusies vasara, pasūroties par to gribas itin visiem. Bet vaimanas tomēr neattur no deguna pabāšanas ārpus ierastā maršruta, ārpus maģiskā trīsstūra: mājas-darbs-lielveikals. Un deguns ošņā, no kuras puses kairinošāk smaržo. Visvairāk, zināms, no daždažādo vasaras festivālu un svētku puses, kur ir gan alusbūdas, gan tualešu rindas, gan šašliku dūmi, gan rokdarbnieču tirdziņi. Tad ir kas smalkāks – sacīsim, Cēsu mākslas festivāls vai Rundāles pils rožu dārza gluži vai obligātais apmeklējums. Bet, pa burzmu grozoties un visādi goroties, tik un tā ausī čukst šīgada jubilārs: “…kļūsi vientulīgāks gads pēc gada…”.
Tieši šādā noskaņā ir vērts pirms sveiciena Bīronu Rundālei vispirms paklanīties Ketleru Bauskai. Kādā klusā nedēļas vidus dienā der apciemot Bauskas pils muzeju. Pašā muzejā ir labi pārskatāma, kodolīga, ar artefaktiem pienācīgi piesātināta pamatekspozīcija, kuru rūpīgi caurlūkojot, varam atsvaidzināt zināšanas par Livonijas ordeņvalsti un tās vienas daļas pārtapšanu Kurzemes-Zemgales hercogistē. Uz šī labi atklātā vēsturiskā fona reljefi izcelta Bauskas vecās un jaunās pils būvvēsture un liktenis. Kā jau muzejā, neiztiek arī bez īpašām, kādai šaurākai nozarei vai jautājumam veltītai izstādei. Tādas Bauskas pilī ir divas: “Bauskas pils – militārs nocietinājums” un “Tērps un rotas Kurzemes hercogistē 1562–1620”. Viena izstāde puikām, otra – meitenēm, ja runājam galīgi politnekorekti.
Skats no izstādes “Bauskas pils – militārs nocietinājums”. Publicitātes attēls
Tomēr muzejs, lai cik tas nebūtu labs, nav tur galvenais. Galvenā ir pati sešpadsmitā gadsimta nogales renesansiskajās noskaņās celtā Jaunā pils. Tās atjaunošana (uzburšana) ir vienreizējs Māra Skaņa varoņdarbs, kas nozīmības ziņā ir salīdzināms ar netālās Rundāles saimnieka Imanta Lancmaņa varoņdarbiem. Taču, ja jūlija darbadienas vidū uz Rundāli kā lapsenes uz medusburku no visām pusēm brāžas tūristu autobusi, tad Bauskas pils apkaimē pagaidām vēl valda brīnišķīgs klusums. Tu, vientuļais ceļiniek, pēc sgrafito tehnikā rotāto torņu apbrīnošanas ieej saules kveldētajā vai lietus brāzmu šaustītajā bruģētajā iekšpagalmā, kur tevi gaida akmenī kaltās kāpnes uz reprezentācijas telpu anfilādi otrajā stāvā. Tu uzkāp pa tām, un uz abām pusēm paveras skats uz nedaudzām, bet fantastiskām noskaņām pārbagātām zālēm, kurās tevi uzrunā tieši telpa, tās sienu krāsojums, grīdu flīzes, krāsns vai kamīna izbūve, logu stiklojums. Uzrunā izmērs un tukšums, un gaismēnu spēles. Mēbeļu tikpat kā nav (vismaz pagaidām), līdz ar to nav nedz muzejiskas pārblīvētības, nedz no kļūmēm grūti nosargājamas “dzīvesveida” rekonstrukcijas. Telpa kā mākslinieciskā pārdzīvojuma avots darbojas arī dienvidu pusē – pilskunga istabās, un pirmā stāva “saimnieciskajos” kambaros.
Skats no izstādes “Tērps un rotas Kurzemes hercogistē 1562–1620”. Publicitātes attēls
Protams, ja nevēlaties klusumu un mieru, tad brauciet uz Bauskas pili 2. augustā. Tad kā lasām,”pilī jau otro reizi notiks precizitātes un taktikas – špagas un dzelzs nervu, nekļūdīgas rokas – floretes paukošanās turnīrs „Ius gladii” (Zobena tiesības). “Paukošana ir māksla iedurt dūrienu, pašam to nesaņemot.” Tā paukošanas būtību definē dramaturgs Moljērs. Paukošanās ir elegants un aristokrātisks sporta veids, kas palīdz attīstīt reakciju, koordinācijas spēju un domāšanu.”
Skats no ekspozīcijas “Latviskās dvēseles raksti”. Publicitātes attēls
Reakcija, koordinācijas spēja un domāšana prasīt prasās būt nepieciešama arī, nebraucot ārpus Rīgas, bet nokāpjot Rīgas mākslas telpā, kur līdz pat 23. augustam vēl būs iespēja viesoties Valda Celma un Jurģa Krāsona sacerētajā izstādē “Latviskās dvēseles raksti.” Šajā plašajā priekšnesumā, kas savā ziņā “spēlēja” pavadījumu šīsvasaras gandrīz vai nebeidzamajiem dziesmusvētkiem, viena veida kordinācijas spēja būs tiem, kam ikdienas lasāmviela ir Ernesta Brastiņa sacerējums “Dievturu cerokslis jeb teoforu katķisms”, pavisam cita – “latviskās dzīvesziņas” noniecinātājiem. Viena reakcija būs tiem, kurus iejūsmina apziņa, ka baltu ciltis reiz apdzīvoja puspasaules, cita – modernajam “kantora proletārietim”, kuram vispār nav dzimtenes, bet ir tikai acumirkļa izdevīgums. Katrā ziņā lielā izstāde var palīdzēt attīstīt domāšanu, ja gadījumā ir tāda vēlēšanās. Ja tādas vēlēšanās nav, arī nekas – var tāpat vien paskatīties uz tautastērpiem un aksesuāriem, pavērot video no 1990. gada dziesmusvētkiem, pabrīnīties par ornamenta elementiem un to analīzēm utt.
Skats no izstādes „Ceļojums“. Publicitātes attēls
Vēl dažas dienas galerijā “Māksla XO” var apskatīt tēlnieces Olgas Šilovas un gleznotājas Tatjanas Krivenkovas kopizstādi “Ceļojums”. Tatjana Krivenkova turpina gleznieciski lauzties iekšā tukšumā, kas san un skan starp atsevišķiem otas triepienu uzlicieniem, ļaujot nojaust, ka kaut kas ir. Ka no tukšuma patiešām kaut kas var rasties. Ka gleznieciskais ir ne tikai epitets, ko piekārt vārdos nosaucamajam, bet ir valoda pati sevī. Olga Šilova izstādījusi vairākas figūriņas, kas, šķiet, varētu noderēt kā rotaļlietas bronzas laikmeta milžiem. Mums, kas dzīvojam literatūras kritiķa Harolda Blūma postulētajā haosa laikmetā, diemžēl nav pamata gaidīt jauna bronzas laikmeta drīzu iestāšanos. Un arī milžus (tostarp – domu milžus) apkārt staigājam nemana. Tāpēc Šilovas “rotaļlaukums” liekas tāds skumji ironisks.
Skats no izstādes „Bērni - mūsu nākotne“. Foto: Didzis Grodzs
Mūkusalas mākslas salonā patiešām jauku izstādi izveidojusi Diāna Barčevska. Izstādes nosaukums “Bērni – mūsu nākotne”. Redzami visdažādāko Latvijas mākslinieku darbi, kas šā vai tā veltīti bērnības tematikai (visbiežāk – attēloti bērni vai nu vieni paši savās nodarbēs, vai kopā ar pieaugušajiem dažādās mijattiecībās). Izstāde caurmērā ir idilliska, un tas ir labi, sevišķi, ja tajā ieejam, glābjoties no agresīvi skandalozā sabiedriskā “diskursa”, ko attiecībā uz ģimeni, bērniem, “genderu” u.tml. ik pa brīdim uzkuļ publiskie intelektuāļi tajos telpas sektoros, kur tos kāds pamana. Nosaukums “Bērni – mūsu nākotne”, protams, ir deklaratīvs, ar “dubultdibenu”. No vienas puses, tā ir neapstrīdama patiesība, no otras – stulbi deklaratīvs padomju laika un arī citu laiku lozungs. Tieši šis duālisms ļauj izstādes telpā dabiski sadzīvot Aleksandras Briedes Staļina laika skulptūriņai un “dižklasiķim” Janim Rozentālam, Hildas Vīkas “vientiesībai” ar Līgas Purmales rafinētību, Vijas Maldupes dvēseliskumam ar Jēkaba Belzēna “jaunās lietišķības” stilistikā gleznoto, izcilo darbu. Izstāde kopumā ir ārkārtīgi piesātināta ar visvisādos aspektos interesantiem darbiem, starp kuriem pāri to tapšanas laikmetu un stilistiku dažādībai kopekspozīcijas satuvinājums met kopsakarību tīklu. Tās apskatei vajadzētu veltīt pietiekami daudz laika. Un laiks vēl ir – izstāde būs skatāma līdz 8. augustam.
ARHĪVS: Fotoreportāža no izstāžu “Bērni – mūsu nākotne” un “Essme” atklāšanas
Skats no Klāva Lora izstādes „Essme“. Foto: Didzis Grodzs
Salona otrajā stāvā ir izstāde ar dīvainu nosaukumu “Essme”. Jaunais gleznotājs Klāvs Loris šo nosaukumu izskaidro (skaidrojumu var izlasīt uz vietas). Bet ne jau nosaukums ir galvenais, un arī ne tik daudz pirmajā telpā redzamie četri darbi, kas tapuši, Mākslas akadēmiju absolvējot. Galvenie ir grandiozu izmēru sarežģītā tehnikā darinātie gleznojumi, kas apskatāmi otrajā, tumšajā zālē. Pārsteidzoša ir mākslinieka dedzība, spēks un ieinteresētība, “sarunājoties” ar un par dabu. Jā, draudīgie meža lauzumi atgādina kaut ko vācisku. Bet kas par to? Tās galu galā ir mūsu, daudzu paaudžu, kopīgas saknes.
Leonards Laganovskis. Ick koof bei Engels
Turpinās izstāžu cikls “Patība” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Šoreiz reprezentēti Leonards Laganovskis, Oļegs Tillbergs, Gints Gabrāns un Evelīna Deičmane. Zināmi vārdi, pazīstami darbi. Mani kaut kā īpašāk šoreiz aizkustināja Laganovska veltījums Frīdriham Engelsam, kurš, kā esam lasījuši, piegādāja vīnu savam draugam Kārlim Marksam, tā vairojot jucekli proletāriskās revolūcijas teorētiķa galvā. Marksisms kā deviņpadsmitā gadsimta mācība dzemdināja katastrofālos XX gadsimta bipolāros traucējumus – lielos totalitāros režīmus. To radīto sfēru mūziku ar savas vecmāmiņas piemēru ilustrē Evelīna Deičmane. Ginta Gabrāna hrestomātiskais darbs ar nazi savukārt norāda uz tālāku konsekvenci – mežonīgu anarhismu, visu karu pret visiem. Tā rezultāts var būt tikai iekapsulēšanās fosīlijā – pilnīgs Tilbergs.
