Pietiekami kā punkts sākumam
22/11/2011
Izstāde Enough is Enough Tallinas galerijā Temnikova&Kasela ir atvērta līdz 4. decembrim
Tallinas galerijas Temnikova&Kasela, kuras nosaukumā krustoti mākslas dīleres Olgas Temnikovas un viņas rūpala atbalstītāja Indreka Kaselas uzvārdi, jaunajās telpās kā pirmā atklāta latviešu mākslinieces Ingas Melderes (1979) un Vācijā dzimušā somu mākslinieka Mikko Hinca (Mikko Hintz, 1974) kopizstāde Enough is Enough (latviskais tulkojums “Pietiekami ir pietiekami”). Tajā tiek veidots dialogs starp diviem spēcīgiem māksliniekiem, kurus vēl līdz nesenai pagātnei kopā saistīja tikai glezniecība, taču satikšanās dzīvē kalpojusi par iemeslu uzsākt arī “sarunu” galerijas telpās. Tas, protams, ir izaicinājums abām pusēm – gan Ingai, kura ir vēl salīdzinoši jauna māksliniece (kaut vietējā, Latvijas mākslas vidē, jau izpelnījusies daudz atzinīgu vārdu), gan Mikko, kurš Baltijā nav īpaši zināms, taču ir nostiprinājies mākslinieks Somijā. Arī tādēļ, ka abu glezniecību var dēvēt par jutīgu un niansētu, uz ļoti trausliem slāņiem balstītu, autonomu un pašpietiekamu savu iekšējo, radošo telpu perifērijās. Izstādes formātā, kā tas redzams Temnikova&Kasela galerijā, ir interesanti vērot, kā mijas abu mākslinieku līdzvērtīgās mentālās pasaules, saduras atšķirīgo glezniecības skolu tradīcijas un vēlme tās izaicināt, kur parādās šaubas un meklējumi.
Mikko gleznas, aprakstot tās nezinātājam, būtu raksturojamas kā neliela formāta hromatisku laukumu klājumi. Piemēram, glezna sarkanā vai glezna melnā tonī (Une un Fu), kuras pats mākslinieks dēvē par ainavām. Citi darbi sastāv no atsevišķu krāsu kombinācijām, kas viena no otras tiek skaidri nodalītas un ir precīzas savos laukumos (piemēram, Mal, Fune, Tavs). Sajūtu līmenī šie darbi atsauc atmiņā vintage priekšmetus, īpaši no 1960. vai 70. gadiem ar skaidru un “noslīpētu” formu dizainu, kas, nedaudz nobružāti, laika patinas pārklāti, atkal iegūst savu vērtību. Kaut arī tie ir tikai pirmā mirkļa iespaidi, ar Mikko izklāsta starpniecību tiek atklātas tehniskās nianses, kuras vainīgas šo asociāciju plūsmā. Proti, darbu tapšanā izmantoti pigmenti un akrils uz audekla vai paneļa, kas gruntēts ar krītu. Krāsu slāņi tiek likti viens uz otra, taču to atklāj nevis gleznas virsma, skatoties uz to frontāli, bet gan sānu mala, uz kuras atrodami krāsu pilieni un notecējumi, vēršot uzmanību, cik īstenībā dažādas kārtas ir apakšā virsējam, acīmredzamajam.
Leņķis no sāniem ir pats galvenais šo darbu uztverē, jo tas norāda, ka šeit nevis meklējamas kādas virsmā vai tās apdarē īpaši izceļamas estētiskās kvalitātes, bet gan drīzāk konceptuāls uzstādījums. Mikko svarīgi ir sākuma un beigu punkti. Kā viņš pats atklāj, sākums ir pilns vēlmēm un ilūzijām, iztēles iedarbināts, taču, mēģinot tiekties pēc šiem iedomātajiem “tēliem”, parasti viena pēc otras tiek ciesta neveiksme. Mikko runā par “apjukuma un neapmierinātības pilno procesu, kas ved strupceļā”[1]. Galvenā ideja, kā norāda mākslinieks, ir par priecīgā (joyful) savienošanu ar lietu ēnaino pusi jeb jaukā, patīkamā atrašanu nepatīkamajā.
[1] Veinberga Iliana, preses relīzes teksts izstādei Enough is enough
Tēma, ar kuru Mikko strādā jau kādu laiku un kas ir galvenā arī šajā izstādē, ir boredom – latviski “garlaicība”. Mākslinieks atsaucas uz Martinu Heidegeru, kurš to izskaidro kā iegremdēšanos eksistences dziļumā, kļūšanu par neko. Garlaicība ir tas stāvoklis, kurā atrodoties, mēs varam sākt apjaust Esošo (Being). “Kad mēs esam nogarlaikojušies – patiešām, patiešām garlaikoti – mēs vairs nenodarbojamies ar parastām, triviālām, ikdienišķām lietām, kuras lielākoties aizņem mūsu laiku. Kad mēs esam garlaikoti, “turp un šurp iegrimstot eksistences bezdibenī kā mēmā miglā”, viss esošais kļūst vienaldzīgs, viens no otra neatdalāms. Viss saplūst nenošķiramā vienotībā.”[2] Šāds stāvoklis, kā atzīst Heidegers, noved pie bailēm un nemiera. Bailēs mēs sākam sajust to, ka Esošais un Nekas (Nothing) ir viens un tas pats.
Interesanti, ka Mikko atsaucas uz Heidegeru, lai reflektētu par glezniecības dabu, kurai nebūt nav jābūt izklaidējošai vai katru reizi pārsteidzošai (ko mūsdienu vide pieprasa ar nepārtraukto vajadzību pēc refresh). Uz tā visa fona mākslinieka darbi šķietami iesūc garlaicības sajūtā, kas drīzāk ir nevis negatīvs lielums, bet gan kā konstants esības, vajadzīgā stāvoklis, kurā notiek iedziļināšanās un pārdomas par esošo.
Viens no tiešākajiem, taču ne vienīgajiem, saskares punktiem Ingas Melderes un Mikko Hinca darbos ir seju motīvs. Mikko gleznās tās ir abstraktas – divi pusapļi savienojoties veido sejas fragmentu, kādu mēs to iedomājamies redzam varbūt no neparastāka leņķa. Iespējams, tādu skatiena īpašību varam atsaukt atmiņā no bērnības, kad mums piemita spēja uztvert lietas fragmentēti, nevis kā kopumu. Sejas jeb, precīzāk, to noklusējums ir viens no būtiskiem momentiem arī Ingas darbos. Zinu, ka daudzi māksliniecei ir jautājuši, kāpēc sejas tiek atstātas “tukšas”, nekonkrētas, kā notušēti laukumi, līdzīgi fotogrāfijās, kad tiek aizklāta kāda skatītājam nevēlama detaļa. Ja cilvēka figūras motīvs ir klātesošs un zināmā mērā vēstošs, tad seja vienmēr paliek nezināma, kas figūru padara abstraktu un vispārinātu – tādēļ katrs skatītājs ir spējīgs ar to identificēties vai pielāgot savām maņām un atpazīt intuitīvi. Mikko attēlotās sejas, atšķirībā no Ingas, ir nevis norāde uz sajūtu, emociju vai pieredzi, bet gan drīzāk apzīmētājs noteiktam skatījuma veidam, kas arī konceptuāli sasaucas ar viņa gleznu iedabu.
Pārzinot Ingas Melderes daiļradi, jānorāda, ka šī izstāde ir īpašs notikums, jo līdz šim viņas darbi nav bijuši eksponēti tandēmā ar kādu citu mākslinieku (neskaitot grupu izstādes). Šāds formāts tagad piedāvā ne tikai izaicinājumu pašai māksliniecei, bet arī skatītājam – palūkoties uz gleznām no nedaudz cita skatu punkta, izvērtēt, saattiecināt, uzķert nianses, kas, iespējams, citās personālizstādēs bija noklusētas un paslēpušās zem pārliecinošās glezniecības manieres estetizācijas.
Ingas gleznas izstādē sagādā gan negaidītu pārsteigumu (tas attiecas galvenokārt uz trim darbiem Incrimination of Truth, Pay for Attention, The Logics of Result), gan atklāj viņai piemītošo rokraksta dinamiku un raksturu. Runājot par pēdējo, ir jāuzsver, ka mākslinieces radošā virzība nekad nav bijusi apstāšanās vienā punktā, kaut dažas no izstādēm uzrāda pabeigtības sajūtu. Inga arī pati atzīst, ka uzkavēties tajā viņai nešķiet interesanti, tādēļ ir novērojami dažādi posmi – gan tādi, kur darbi savā nostrādātībā veido noslēgtu apli un viens otru papildina vienotā kopumā, gan tādi, kur redzama mākslinieces atgrūšanās no jau sasniegtā un izvirzās jaunā meklējumi.
[2] Hicks Stephen Heidegger and Postmodernism: skatīt te.
Šajā izstādē novērojamas divas atšķirīgas ievirzes: viena, kas kavējas vēl nesen briedumu sasniegušajā glezniecības manierē, piemēram, personālizstādē “Nobīde” “XO” galerijā, kur, ieturot “diskrētas vērotājas pozīciju”[3], tika pietuvināta un izvērsta izpratne par vīrieti un sievieti, to lomām un attiecībām, vēršot uzmanību uz “kas ir kas”, “kādam tam jābūt” vai “kā mēs to uztveram”; savukārt otra ievirze ir jauni akcenti ar izteiktāku fokusu uz stāstu, kas piedāvā atšķirīgu darbošanos ar tēlojumu. Tas ir zināms pārsteigums, jo pēc pēdējās personālizstādes Rīgā šķita, ka Inga virzās arvien lielākas abstrakcijas un nosacītības virzienā, attālinoties no pārāk stāstošā slāņa un reducējot gleznas virsmas estētiku līdz minimumam, taču tagad atkal notiek atgriešanās pie naratīva.
Kā viņa pati norāda, lūzuma punkts meklējams gleznā Coming Soon, kurā attēlota vāze jeb krūka ar seju. Tai priekšā aizklātās rokas liecina par asarām vai arī to tuvošanos, mēģinājumu tās aizturēt. Esošie vai iedomātie raudu plūdi vienlaikus ir vāzes ēna. Protams, nav zināms, par ko tiek raudāts un, vai tās ir bēdu vai prieka asaras. Inga atzīst, ka šajā jaunajā gleznā viņa jūtas “tīri” – krāsas, uzliciena jeb triepiena, nepieblīvētības u.c. kvalitāšu ziņā. [4] Šis moments liek nepacietībā gaidīt kādu tālāku soli mākslinieces darbībā, kas, viņas pašas vārdiem, iespējams, nemaz nebūs tik drīz un varbūt atkal vērojams tikai kaut kur aiz Latvijas robežām.
Lai vai kā, tomēr arī jaunie darbi ir tikpat melderiski kā iepriekš – krāsu saspēlēs niansēti, uzmanīgi un trausli, izraisot kādu uzplaiksnījumu vai momentu no tēlu struktūrām un attēliem, kurus mēs glabājam kā failus atmiņu bāzē. Nezinu, vai tas ir tikai mans iespaids, taču, šķiet, ka jauno gleznu trijotnei, kuras iepriekš uzskaitīju, piemīt tas izpratnes veids, kā bērni attēlo apkārtējo pasauli, t.i., uz plaknes pārnesot iespējamo darbību ar daudzām mazām un nekonkrētām figūrām, kuras vienmēr atrodas aktīvā norisē, mēģinot pavēstīt noteiktu stāstu. Taču, lai arī cik konkrēts un saprotams pašam attēlotājam šis stāsts būtu, tas paliek apslēpts skatītājam, sniedzot tikai nojausmu par tā būtību. Intriga paliek. Un Inga to veiksmīgi saglabā.
Enough is Enough Ingai Melderei un Mikko Hincam acīmredzami ir ļoti uzmanīgs solis vienam pie otra. Te jūtama gan pietāte pret glezniecību kā tādu, kas katram no viņiem ir galvenais izteiksmes medijs, gan arī pamatīgs darbs un cīņa ar sevi, ticot iekšējam virzības spēkam un saviem atskaites punktiem, daudz nepaļaujoties uz ārējām ietekmēm. Pieļauju, ka šī sadarbība nākotnē var izvērsties daudz interesantos pagriezienos un atklājumos abiem māksliniekiem, jo jau šeit, kaut neapzināti un vēl nedroši, ir notikusi vērtīga tikšanās.
[3] Veinberga Iliana, preses relīzes teksts Ingas Melderes izstādei “Nobīde”: skatīt te.
[4] No privātas sarakstes ar Ingu Melderi
