Mākslinieks un laime
Izstāžu apskats
Pēteris Bankovskis
12/08/2015
Var gadīties, ka kāds/kāda no jums, kas mēdzat palasīt , būs šur vai tur manījis/manījusi pārspriedumus vai pat “akadēmiskus” priekšnesumus par laimi. Liekas, ka laikos, kad cilvēki masveidā neizmirst no epidēmijām un bada, vietās, kur klimats ir samērā mērens, bet visaptveroši kari sen nav pieredzēti, ļaužu dīkai spriedelēšanai slūžas ir vaļā. Un tad mums ir laimes indeksi, lekciju kurss “Laime ir prasme” un vēl viss kaut kas. Piemēram, lasu ziņās, ka viena no komercbankām “šonedēļ iepazīstinās ar “Smaidometru” jeb Latvijas Vērtību pētījuma datiem par iedzīvotāju laimes līmeni”.
Silja Pogule. “Šokolādes kūkas portrets.” 2015. © Foto: Mākslas banka
Arī Siljas Pogules gleznu izstāde ir ar vienkāršu nosaukumu – “Laime”. Tā vēl šonedēļ skatāma galerijā “Mākslas banka” Vecrīgā, Jaunielā. Māksliniece sagleznojusi dažāda izmēra darbus, kuru kopnoskaņa ir dzīvespriecīgi krāšņs, sirsnīgs naivisms. Naivi jūsmīgs, bet vienlaikus ironiski izaicinošs ir arī viņa tekstuālais komentārs. Tajā visā ir kaut kas tik dīvaini košs, kā fotogrāfijās un dokumentālo filmu kadros skatītās hinduistu tempļu dekora ainās. Nevar īsti saprast, vai gleznotāja ir mēģinājusi ar vizuāliem tēliem un komentāru iekļauties augstākminētajā “laimes diskursā”, vai, tieši pretēji, pasmejas par to. Silja Pogule savākusi arī virkni “domugraudu” par laimi, starp tiem šādu, Leonardo da Vinči piedēvētu: “Laime ir stāvokļa būtība, kuru var ieraudzīt tikai ar tās īpašnieka acīm.” Gribētos zināt, cik precīzi māksliniecei ir gribējies un izdevies šajās tortēs, lauvās, musturos atklāt skatītājiem sava šābrīža “stāvokļa būtību”.
Šim gan vajadzētu būt nodomam itin visu mākslinieku darbības pamatā. Galu galā, kāpēc gan piekrāmēt jau tā krāmu pilno pasauli ar savas “radošās darbības” augļiem, ja tu negribi nemaz un neko izpaust par to, kas īsti ar tevi ir. Skaidrs, ka mēs nedzīvojam tukšā vietā un, sevišķi jaunībā, kamēr esam kā sūklis, kas no visām pusēm iesūc sevī iespaidus, paši sevi nereti skatām citu pasniegtos spoguļos.
Elīna Brasliņa. No cikla Cefalea. Publicitātes attēls.
Tā arī jaunā Elīna Brasliņa, kuras pirmā personālizstāde – bakalaura darbs – apskatāma Kalnciema ielas kvartāla galerijā. Linogriezumu sērija liecina, ka profesionāli meitene ir kārtīga šī Latvijā aizvien labi koptās grafikas tehnikas pratēja. Bet interesi raisa kas cits – izstādes un darbu cikla nosaukums ir Cefalea (jebkurā galvas daļā lokalizējamas sāpes). Tā sauc argentīniešu rakstnieka Hulio Kortasāra stāstu no 1951. gada krājuma “Bestiario”. Latviski stāsts nav tulkots, arī angļu tulkojums tapis tikai pērn. Teksts ir sarežģīts, savā ziņā absurds, lai gan katrs teikums pats par sevi mulsinoši ievelk tādā cilvēkstāvokļa/dzīvniekstāvokļa virpulī: No nos sentimos bien. Esto viene desde la mañana, tal vez por el viento caliente que soplaba al amanecer, antes de que naciera este sol alquitranado que dio en la casa todo el día (Mēs nejūtamies labi. Tā tas ir jau kopš rīta, varbūt tam par iemeslu ir karstais vējš, kas pūš ik dienas rītausmā, pirms vēl uzaususi saule... utt.). Elīna Brasliņa, griežot linolejā virpuļus, šķiet, ļaujas neziņas, apjukuma, nespējas izskaidrot un paskaidrot akacim, kas virpuļo Kortasāra īsajā stāstā. It kā ilustrējot, bet tas saprotams, jo viņa sevi, šķiet, pagaidām uzskata par grāmatu ilustratori.
Skats no Raita Hroloviča izstādes. Foto: Katrīna Ģelze
Ielas otrā pusē, fonda “Mākslai vajag telpu” Vasaras mājā izstādi iekārtojis cits jauns mākslinieks – Raitis Hrolovičs. Nesenā intervijā interneta žurnālam “Satori” puisis skaidroja, ka izstādē aplūkojamais ir “ņemts/radīts no apkārtējās vides radītajiem apstākļiem”. Ja Elīna Brasliņa, cik nu var spriest, pagaidām tiecas doties cilvēciskajā, proti, gara fenomenu apjautā, tad Hrolovičam, kā no patlaban apskatāmā secināms, svarīgāki par “stāvokļa būtību” šķiet tieši apstākļi. Viņš Kalnciema ielas “instalācijā” izmantojis vecus saplākšņa gabalus, koka stumbra gabalus ar visām piepēm, raupju ietinamo papīru, uz kura vīd apstākļu inspirēti uzzīmējumi. Dažā ziņā piedāvātais darbs izskatās pēc tādas kā 3D parafrāzes par Hroloviča laikabiedra Klāva Lora lielajām gleznām Mūkusalas mākslas salonā.
Paula Zariņa. “Astotā apziņa.” 2015. Publicitātes attēls
Galerija “Māksla XO” piedāvā skatītājiem Paulas Zariņas, arī vēl pavisam jaunas gleznotājas, paliela izmēra ainavas, kas jau bijušas apskatāmas Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā. Gleznās vērojama nepārprotama tendence uz līdzekļu ekonomiju, ir tikai nosacītas debesis augšā un zeme apakšā (nu, labi, varbūt krūmi vai ūdens klajums). Tomēr Zariņai piemīt iekšējs spēks un pārliecība, kas viņas darbus ļauj atpazīt kā ainavas. Tie nav abstrakti un visvisādi tekstuāli apkruzuļojami “iekšējās pasaules” skicējumi, bet pietiekoši drosmīgi, emocionāli piesātināti patiešām notikuša pasaules uzlūkojuma atveidi.
Jānis Purcens. “Plakāts okers.” 2011. Foto: Galerija “Daugava”
Toties Jāņa Purcena personālizstāde “Tāds pats, tikai savādāks” Alksnāja ielas galerijā “Daugava”, nevairoties no gleznošanas apmācībā apgūtā (turklāt eklektiskā dažādībā izmantotā), samērā grūti nosaucama par gleznu izstādi, drīzāk tas ir autobiogrāfiskas pašanalīzes fragments. No gleznas gleznā atkal un atkal ieraugāmais lasošais cilvēciņš ir cilvēks savā mazumā iepretī Grāmatai visā tās lielumā. Ar Grāmatu te skaidri un gaiši jāsaprot Svētie Raksti (Bībele) – Jāņa Purcena lasīšanas un pārdomu kodols laikposmā, ko viņš pavadīja kā students Rīgas Katoļu garīgajā seminārā. Jānis pats atzīst, ka Dievs viņam tomēr licis atgriezties pie otām un molberta, nevis iet priesterības ceļu. Taču izstādes ievadā noliktais darbs “Ignācijs” liek domāt, ka tik vienkārši tas viss nebeigsies. Garīgie vingrinājumi var izpausties dažādi.
Arī pavisam savādā veidā, kā to redzam galerijā “Bastejs”. Tur galerijas saimniece uzrunājusi Helēnu Heinrihsoni, un māksliniece pati pēc saviem ieskatiem izvēlējusies autorus, kuru darbus izstādīt. Tā nu tapusi izstāde “Helēnas izvēle” – tāds savdabīgs sapnis vasaras naktī. Ar kādu interesantu darbu pārstāvēti: Ivars Heinrihsons, Juris Utāns, Valdis Villerušs, Juris Putrāms, Matiass Jansons, Kristians Brekte, Kārlis Siliņš un Rihards Delvers.
Skats no izstādes “Helēnas izvēle”. Foto: galerija “Bastejs”
Īpašu uzmanību vajadzētu veltīt Valda Villeruša “asamblāžām”, jo tajās sadzirdams kaut kas tāds, ko parasti izstādēs – šajās pārejošajās pseidorealitātēs – velti meklēt: Villerušs apskatei izlicis notis, pēc kurām grauž laika zobs.
Tas grauž un grauž, bez žēlastības pārvēršot smalkos putekļos, pelnos un pelavās dzīves un nāves, pieķeršanos un naidu, mantas un naudu, sajaucot druskas pārmaiņu vēju iedejotā vērpetē. Vairs nevar saprast, kur laime, kur nelaime. Varbūt tava laime ir tieši tavas nelaimes apjauta, tāda dzelkšņaina izlaušanās brīvībā. Diānas Dimzas-Dimmes izstāde “Mirjama no Mangaļsalas” ir autobiogrāfisks un biogrāfisks stāsts par mākslinieces māti, kara laikā latviešu zvejnieku izglābtu ebreju meiteni. Izstāde vēl kādu laiku (līdz 10. septembrim) būs apskatāma Žaņa Lipkes memoriālā Ķīpsalā. Tā, ļoti var būt, ir jēgpilnākā no pēdējā laikā redzētajām izstādēm. Tajā iedarbīgi vienojas iepriekšminētā “stāvokļa būtība, ieraudzīta ar tās īpašnieka acīm”, ar pārliecinoši atlasīto artefaktu daiļrunīgo tiešumu un to izsaukto asociāciju eksistenciālo dziļumu. Ebreju מ “mem”, ar ko sākas Diānas mātes vārds, ir arī ūdens zīme, bet Torā – Dievišķās gudrības avots.
Diānas Dimzas-Dimmes darbs izstādē “Mirjama no Mangaļsalas”
Diezin vai būs daudz mākslinieku, kuri šādā vai citādā ceļā nevēlēsies tuvoties šim avotam un tā piekļūt laimei, kam nekāds “Smaidometrs” nav vajadzīgs.
