Vienna Contemporary: Intelektuāli elitārs tirgus
Daiga Rudzāte,
30/09/2015
Laikā no 23. līdz 27. septembrim Vīnē notika starptautiskā laikmetīgās mākslas mese Vienna Contemporary, kas vienkopus pulcēja mākslas galerijas no visas Eiropas un postpadomju telpas (kopskaitā 99 no 25 valstīm) un pēc organizatoru aplēsēm kopumā 27725 apmeklētājus. Šī mese zīmīga arī ar faktu, ka ir vienīgā Eiropā, kas līdzās Centrāleiropas un Rietumeiropas mākslas galerijām tik plašā klāstā piedāvā ieskatu arī Austrumeiropas un postpadomju telpas mākslas ainā. Būtiski piebilst, ka ar šādu nosaukumu – Vienna Contemporary – tā notiek pirmo reizi, lai arī organizatoru kodolu veido cilvēki, kas pirms tam strādājuši Vienna Fair komandā.
Fons
Vīne kā Eiropas centrs apzinās savu krustceļu statusu. Iespējams, Austroungārijas kosmopolītiskā pagātne veidojusi šīs pilsētas atvērto raksturu un labvēlīgo attieksmi pret visdažādākajām nacionalitātēm. Šībrīža Eiropas kolīziju un problēmu kontekstā Vīnes krustceļu statuss izceļas vēl jo vairāk. Pilsētas taksists – turku izcelsmes vīnietis, patriotiski slavinot Austriju, atzīstas sev lieliska biznesa piekopšanā, transportējot bēgļus no Ungārijas robežas uz Vīni, no kurienes tie tālāk dodas Vācijas virzienā. Masu mediju histērija no attāluma radījusies sajūtu, ka piepeši Vīnē par operu svarīgāka kļuvusi politika. Jāatzīst, skarbā patiesība par šodienas Šengenas zonu, kas par sevi mēdz atgādina mirkļos, kad jāšķērso Austrijas robeža pa autoceļiem, un taksistu stāsti arī ir daļa no šodienas Vīnes realitātes. Taču tikpat būtiska Vīnes tēla sastāvdaļa ir operas nams, kas vakaros uz fasādes novietotā ekrāna retranslē uz operas skatuves notiekošo, virkne lielisku izstāžu un pastāvīgo mākslas ekspozīciju visdažādākajās vietās pilsētā – sākot ar leģendāro Muzeju kvartālu (Vienna Kunsthalle, Leopolda muzeja un MUMOK mājvieta), Albertina Museum un beidzot ar tādām privātajām institūcijām kā TB A21 (Thyssen-Bornemisza Art Contemporary), kas šobrīd dislocējies modīgajā Augarten rajonā. Tur Vienna Contemporary norises laikā (līdz 25. oktobrim) vēl bija skatāms viens no Kunsthalle šīs sezonas spirituālākajiem mākslas projektiem – leģendārā brazīlieša Ernesto Neto darbu izstāde, kas tapusi kā viņa un TB A21 sadarbības projekts ar pie pašas Brazīlijas–Peru robežas dzīvojošo Huni Kuin tautu.
Ernesto Neto un Brazīlijas indiāņi TBA21 mākslas telpā
Poētisks, visas maņas provocējošs, teju halucinogēns stāsts par cilvēka attiecībām ar dabu, savveida ceļojums laikā – cilvēces vēsturiskajās saknēs un tā dēvētā progresa vārdā pazaudētajā dvēselē, senajās gudrībās un zintīs. Un Vīnes intelektuālajam skrējienam tik piederīga šķiet arī paša Ernesto Neto klātbūtne ekspozīcijā, kur viņš labvēlīgi dāļā autogrāfus, un tikpat pašsaprotami ir, ka viņš kāpj kokā, lai piedalītos foto sesijā, kamēr apmeklētāji TB A21 āra kafejnīcā sēž pie galdiņiem. Tikmēr MAK izstāžu zālēs vēl rit pirmās Vīnes biennāles (līdz 4. oktobrim), kuras iniciators ir muzeja direktors Kristofs Tuns-Henštains, pēdējās dienas. Atšķirībā no virknes radniecīgu pasākumu citur pasaulē, tās formāts ir izteikti multidisciplinārs, zem viena jumta apvienojot mākslu, dizainu un arhitektūru.
Savukārt 24. septembra vakarā Albertina Museum notiekošā Edvarda Munka darbu izstādes no privātkolekcijām publiskā atklāšana, šķiet, izvilinājusi no mājām lielāko daļu vīniešu, neraugoties uz aukstajiem un negantajiem vējiem, kas pūš pilsētā. Pēc mākslas stāv rindā un muzejs ir ļaužu pilns tā, ka nav kur adatai nokrist.
Nākotnē raugoties, vīnieši runā par Olafūra Eliasona apjomīgo retrospekciju Belvederas pils muzejā un jūsmo par to, cik iespaidīgi varētu izskatīties Eliasona māksla Belvederas greznajos interjeros.
MarxHalle
Vienna Contemporary – Eiropas galeriju ainas koptēla spogulis
Vienna Contemporary pārmantojusi ViennaFair vēlmi atspoguļot Eiropas mākslas ainu, vienkopus pulcinot Austrumeiropas, Centrāleiropas, Rietumeiropas un kādreizējās PSRS teritorijas mākslas galerijas. Un, lai arī organizatori apzināti samazinājuši Austrumeiropas dominanti proporcionāli pārējiem reģioniem, kā sarunā atzīst kurators un pazīstamā mākslas kolekcionāra Rūdolfa Leopolda dēls Dīthards Leopolds, šī joprojām ir lieliska iespēja iepazīt Austrumeiropas mākslu. “Es tur pavadīju veselas divas stundas, un tas bija ļoti interesanti – iespēja redzēt visas šīs Austrumeiropas galerijas,” viņš saka. Leopolds akcentē arī meses norises vietu – Vienna Contemporary dislocējies iespaidīgā 19. gadsimta beigās celtā rūpnieciskā teritorijā – Marx Halle.
Šī telpa un tās atrašanās vieta iespaidojusi arī pianistu, diriģentu un mākslas kolekcionāru Mihaelu Klāru, kas par savu apmeklējumu stāsta īpaši tēlaini: “Bija daži patiešām lieliski brīži. Kā jau tas bieži vien mēdz būt, kopējo noskaņu veidoja virkne dažādu mirkļu un sajūtu. Protams, tā ir mese un meses galvenais uzdevums ir pārdot mākslu. Taču man ļoti patika šī vieta – Marx halle ir patiesi jauka ēka, un mani sajūsmina tās atrašanās vieta. Ir sajūta, ka Vīne paplašinājusies. Un, manuprāt, ir brīnišķīgi domāt plašākā mērogā, padarīt apjomīgāku pilsētu. Es tur nekad nebiju bijis. Sākumā braucu turp ar metro, pēc tam kādas minūtes desmit, piecpadsmit gāju ar kājām – kā vairums apmeklētāju. Zināmā mērā sajūtas bija tādas it kā es būtu nokļuvis Losandželosā. Kaut kas neierasts. Un, manuprāt, tas ir būtiski, jo ir garlaicīgi iet uz vienām un tām pašām vietām. Es domāju, lai arī šis apzīmējums izklausās muļķīgs, mese bija laba. Tā atstāja ļoti labu iespaidu.”
Universität für angewandte Kunst Wien stends
Vienna Contemporary dalībnieku sastāvs bija iespaidīgi plašs – sākot no Baltijas, kuru pārstāvēja lokāli labi pazīstamās Vartai Gallery no Viļņas un Temnikova & Kasela Gallery no Tallinas, virknes Krievijas galeriju, no kurām starptautiski pazīstamākā ir Regina Gallery, Azerbaidžānas, Ungārijas, Polijas, Rumānijas un beidzot ar tādām blue-chip līmeņa pārstāvēm kā Galerie Thaddaeus Ropac. Šogad īpaši tika izcelta Bulgārija, kuras mākslai veltītā ekspozīcija atradās meses pašā teritoriālajā centrā.
Protams, vienmēr aktuāls paliek jautājums, cik lielā mērā mese kā parādība atspoguļo un ir spējīga demonstrēt patieso ainu un atklāt mākslas organisma procesus. Monotoni citam aiz cita sekojošajos stendos māksla – gribot negribot – pārvēršas par preci. Un šai veikalnieciskajā atmosfērā bieži vien neizbēgami zūd intelektuālais lazējums, pati būtība – pievienotā vērtība. Runājot par Vienna Contemporary, The Art Newspaper krievu izdevuma redaktore Milēna Orlova gan uzsver: “Kā atzīst liela daļa meses dalībnieku, viņu mītnes zemēs laikmetīgās mākslas tirgus ir neattīstīts vai arī vājš. Tādējādi Vienna Contemporary ne tik lielā mērā sniedz priekšstatu par šo teritoriju tirgu, cik atklāj tās vai citas valsts mākslas ainu, kas bieži vien tiek uzturēta ar mākslas mecenātu un entuziastu atbalstu. Šādā aspektā šī mese veic nozīmīgu sociālo un izglītojošo funkciju, sniedzot šo valstu pārstāvjiem demonstrēt mākslu starptautiskā kontekstā un dibināt kontaktus. Paver jaunas iespējas. Man personīgi brauciens uz šo mesi bija ļoti būtisks, jo es ieraudzīju mākslu citā šķērsgriezumā, atklāju jaunus vārdus un tendences, sajutu šībrīža noskaņojumu. Es privāti šo tirgu uztvēru kā lielu starptautisku izstādi. Un jau pēc tam es sapratu, ka tas ir piemērs demokrātiskam mākslas tirgum, kas spēj saglabāt intelektuālo elitārismu.”
Galerija OWG. Ekspozīcijas maiņa
Jāuzsver arī fakts, ka Vienna Contemporary organizatori spēj kompensēt mākslas mesēm neizbēgami raksturīgo sājo piegaršu ar profesionāli lieliski sastādītu mākslinieku un kuratoru prezentāciju, sarunu un diskusiju programmu. Pie reizes nepiemirstot savu virsuzdevumu – piesaistīt pēc iespējas lielāku kolekcionāru uzmanību un iesēt kolekcionēšanas indevi pēc iespējas plašākā lokā. Tālab līdzās šīgada meses uzmanības centrā esošajai mākslinieku reprezentācijai un teorētiķu diskusijām par mākslas procesiem vienlīdz svarīgas bija arī kolekcionāru sarunas par laikmetīgās mākslas kolekcionēšanas aspektiem, pievēršanās tādām parādībām kā korporatīvās kolekcijas, kā arī izglītojošais aspekts, runājot par avangarda kustībām Austrumeiropā, mākslas lomu šodien sabiedrībā u.c.
Viktor Bucher Gallery stends
Jūs dabūsit par brīvu, ja paņemsit līdzi zāģi...
Vienna Contemporary demokrātiskā, nepiespiestā atmosfēra un plašā, bet tomēr nepārspīlētā cenu amplitūda ir apetīti rosinoša gan iesācējiem, gan arī pieredzējušiem kolekcionāriem. Laura Rutkute no Vartai Gallery uzsver, ka Vīne – zināmā mērā – ir garants veiksmīgam biznesam. Te iespējams par nelielu naudu iegādāties, piemēram, Vīnes Lietišķās mākslas universitātes studentu darbus un vienlaikus arī remdēt kāri pēc klasiskām vērtībām, iegūstot īpašumā, piemēram, ikonogrāfisku Armāna daiļrades paraugu Hommage à Yves Klein par 90 000 eiro (Galerie Ernst Hilger) vai kontraversālā Vīnes akcionisma pārstāvja Oto Mūla (Konzett Gallery) 20. gadsimta 80. gados radīto gleznu par 150 000 eiro. Arī Galerie Thaddaeus Ropac šīs meses ietvaros bija piemērojusies vispārējai tendencei un piedāvāja vairākus jauna pakistāniešu izcelsmes gleznotāja Imrāna Kureši (Imran Qureshi) darbus cenu amplitūdā no 16000 līdz 40000 eiro, kas – pēc meses organizatoru sniegtajām ziņām – tikuši arī veiksmīgi pārdoti.
Armāns. Hommage à Yves Klein. Galerie Ernst Hilger
Imrāns Kureši. Galerie Thaddaeus Ropac
“Manuprāt, šis bija veiksmīgs gads. Vīnē bija skatāms augsta līmeņa Polijas, Rumānijas, Bulgārijas un Baltijas galeriju piedāvājums. Manuprāt, tā ir īstā vieta, kur skatīt, atklāt un iegādāties inteliģentu mākslu no Austrumeiropas. Biznesa rādītāji ir, patiešām, labi. Mēs iepazināmies ar vairākiem brīnišķīgiem kolekcionāriem un satikām senus draugus. Vīne vienmēr spēj piedāvāt tik daudz,” tā Olga Temnikova no Temnikova & Kasela Gallery.
Galerija OWG. Ekspozīcijas maiņa
Viktor Bucher Gallery ārējā siena
Jāteic, ka arī paši galeristi, tiecoties nojaukt mesēm tik raksturīgo stīvuma sienu un saspringto gaisotni, dažkārt izmanto atraktīvus instrumentus – zināmu devu humora vai mainot eksponātus ik pēc divām stundām (galerija OWG no Vīnes). Kad uz galerijas stenda sienas izlasāt, ka šo zīmējumu dabūsit par brīvu, ja vien atnāksit ar motorzāģi un to izzāģēsit (Viktor Bucher Gallery), atzīstiet taču, ka jūs sejā parādās smaids.
Šķiet, tas ir Vienna Contemporary trends – apzināta izvēle nerotāties ar dārgām spalvām, lai arī līdzās Armānam un Mūlam iespējams atrast vēl vairākus statusa vārdus. Tādus kā Francs Vests (Franz West; Galerie Elisabeth & Klaus Thoman Galerie), Jirgens Tellers (Jürgen Teller) un Vanesa Bīkrofta (Vanessa Beecroft; Christine Konig Galerie) u.c., taču cenas Vīnē nekāpj debesīs. Tas gan nebūt nenozīmē, ka nebūtu atrodamas arī patiesi hrestomātiskas laikmetīgās mākslas vēstures parādības.
Christine Konig Galerie
Regina Gallery. FAST REACTION GROUP (Boriss Mihailovs, Sergejs Bratkovs, Sergejs Salonskis). If I Were a German
Regina Gallery. FAST REACTION GROUP (Boriss Mihailovs, Sergejs Bratkovs, Sergejs Salonskis). If I Were a German
Šīgada hailaits noteikti bija Regina Gallery (Maskava) izstādītais 1994. gadā Harkovā radītais starptautiski labi pazīstamā fotogrāfa Borisa Mihailova (sadarbībā ar Sergeju Bratkovu un Sergeju Salonski) projekts If I were a German, kas maksāja 95 000 eiro un, kā lasāms Vienna Contemporary paziņojumā presei, ticis veiksmīgi pārdots. Līdzās VIP atpūtas zonai izvietotais Regina Gallery stends noteikti bija viens no Vienna Contemporary būtiskajiem atskaites punktiem, kas piedāvāja iepazīt kādu Austrumeiropas aktuālās mākslas hrestomātijas paragrāfu. Tā teikt – cienīga trofeja jau pieredzējušiem kolekcionāriem, kas spēj novērtēt un atšķirt muzejiska līmeņa darbus. Taču kopumā jāpiekrīt Milēnas Orlovas viedoklim: “Es nespēju izcelt kādu vienu, vissvarīgāko galeriju šai mesē. Manuprāt, Vienna Contemporary galvenā vērtība un arī dvēsele ir dažādu valstu galeriju kopums. Tādu vienotu veselumu nav iespējams redzēt citās – daudz senākās un pazīstamākās mesēs. Un tieši šī ir Vienna Contemporary būtiskākā raksturiezīme un oriģinālākā izpausme – tā ne tik daudz pievēršas Eiropas mākslas tirgus virsslānim, cik tiecas atklāt reālo ainu un iespējamo attīstību. Vienna Contemporary potenciāls ir jaunie un nepazīstamie, pagaidām vēl “neuzpumpētie” mākslinieki un jaunās galerijas.”
Marx Halle
Michael Schuster. Mirrors should think longer before they reflect. Atelier Contemporary Graz
VIP programma
Vienna Contemporary organizatoru komanda apzinās izglītojošā aspekta lomu mākslas biznesa procesos un ceļā uz panākumiem. Viņu veidotā meses VIP programma sastādīta ar mērķi nostiprināt Vīnes kultūras telpas statusu un padarīt Vīnes mākslas meses apmeklējumu par aizraujošu un vienlaikus intelektuālu non-stop mākslas sprintu. Tās laikā ir iespējams ne tikai būt līdzdalībniekam diskusiju un sarunu epicentrā Marx Halle. Šogad viesiem bija unikāla iespēja apmeklēt vairākas publiski nepieejamas privātās mākslas kolekcijas, ar kurām iepazīstināja paši to veidotāji – kolekcionāri, kuru vidū bija gan Mihaels Klārs (Michael Klaar), gan Kristians Hauers (Christian Hauer), šaurai interesentu grupai durvis verot arī vēsturiskajai Rasumofsky pilij, kas šobrīd kalpo kā Sanziany kolekcijas privātais muzejs – galerija. Līdzās īpašnieku privātkolekcijai Vīnes meses laikā tajā bija skatāma arī spāņu fotogrāfa Anhela Markosa (Ángel Marcos) izstāde, kuras fokusā ir šobrīd tik aktuālais bēgļu jautājums. Greznajā pils interjerā eksponētajām lielformāta Somālijas bēgļu fotogrāfijām, kas tapušas mirklī pirms kāpšanas laivā – “glābējsalmiņā” uz labāku dzīvi – , skaudri izgaismojot tās pasaules vērtību greizos spoguļus, kurā dzīvojam.
Anhela Markosa izstāde Rasumofsky pilī – Sanziany kolekcijas privātajā muzejā-galerijā. Foto: Ainārs Ērglis
Savukārt Leopolda muzejs meses VIP programmas ietvaros piedāvāja īpašu ekskursiju, kuras laikā iepazīstināja ar savas kolekcijas centrālā mākslinieka Egona Šīles dzīvi un daiļradi, kā balstu izmantojot Leopolda muzeja nesen kā no jauna izveidoto Šīles ekspozīciju. Par vizuāli iespaidīgu piedzīvojumu izvērtās Olafūra Eliasona darba Yellow Fog demonstrējums lietainajā Vīnes vakarā, kuru organizēja korporatīvās kolekcijas Sammlung Verbund pārstāvji. Tiem, kas, spītējot laika apstākļiem, tomēr bija sadūšojušies nokļūt adresē Am Hof 6a 1010 Vienna, klīšana zem lietussargiem Eliasona dzeltenajā miglā izvērtās par īstenu siluetu teātri. Turklāt šie bija tikai daži notikumi no apjomīgās VIP programmas, kuras mērķis ir meses īpašos viesus ne tikai soli pa solim padarīt atkarīgus no mākslas (un daudzi no viņiem jau tādi ir), bet arī no pašas Vīnes. Nostiprinot prātā atziņu, ka Vīnes mākslas aina ir pārsteigumu un atklājumu tik pārpilna, un nākotnē būtu tik vilinoši šeit atgriezties. Kā atzīst Vīnē dzīvojošā kuratore un vairāku mākslas izdevumu līdzautore Irēna Gludovača: “Privātās sarunās mani draugi no laikmetīgās mākslas pasaules, kas ieradušies uz Vienna Contemporary, atzīst, ka visvairāk viņus pārsteidz pilsētas iespaidīgās privātās un publiskās mākslas kolekcijas, plašais dažādu mākslas institūciju, fondu piedāvājums un to veidotās izstāžu programmas. Un meses organizatori mērķtiecīgi tiecas atklāt pilsētu un tās plašo laikmetīgās mākslas ainu starptautiskajai mākslas mīļotāju, kolekcionāru un profesionāļu publikai.”
