Novilce

Izstāžu apskats

Pēteris Bankovskis
22/10/2015

Šaubos, vai kāds šo rindiņu lasītājs jelkad ir dzirdējis par “novilci”. LZA Terminoloģijas komisijas pārvaldītajā akadēmiskajā terminu datubāzē atrodam, ka novilce ir sinonīms svešvārdam “deviācija”, ko pārsvarā lieto fizikā. Izšķir gadījuma lieluma deviācijas un paliekošās deviācijas. Jā, vēl ir tekstu pasaules segments, kur mēdz runāt arī par uzvedības, izturēšanās u. tml. deviācijām (iespējams gan, ka šajā segmentā – sociālo zinātņu ietvarā – termins jau kļūst izplūdis, patvaļīgs). Bet mākslā, visā tajā, ko ar šo reiz tik cēlo vārdu apzīmē, fizika, lai arī svarīga, parasti paliek nepamanīta un neaprunāta, toties bezgala plaša “metafizika” – o-ho-hooo.

Tāpēc, lai neizpelnītos pārmetumus par neatbilstošu terminu lietošanu mākslas sakarā, kur, kā liecina visa mākslas vēsture, novirzes no trajektorijas, no vidējās vērtības u.c. ir ikdiena, labāk teikšu “novilce”. Un tā patiešām ir labāk. Jo, ieejot telpā, kur pie sienām piekārtas, piemēram, piecas “klusās dabas ar augļiem”, skatītājs “pavelkas” pie tās gleznas, kurā, kā viņam – skatītājam – šķiet, ir kaut kāda novilce. Skatītājs vilcinās aizvilkties projām, jo jūt (iedomājas jūtam), ka kaut kas nav tā. Kāds ārējs spēks ir gandrīz nemanāmi izļodzījis gaidīto un padarījis to par negaidīto. Ar to gan negribu teikt, ka pēc novilces piedzīvošanas skatītāja dzīve turpmāk nekad vairs nebūs tāda, kā līdz šim. Mieru, mīļie! Dzīve pa lielam nemainās, lai kas arī nebūtu salikts izstāžu zālēs.

Zane Tuča. “Atmiņa. Vērojums. Gaidīšana. I” 2015. Foto: Reinis Hofmanis

Dzelzceļa muzejā apskatāmajā izstādē “Lielāks miers, mazāks miers” ir kāda gluži burtiska ilustrācija “metafiziskās novilces teorijai”. Tās ir gleznotājas Zanes Tučas ainavas. Padrūmi tumsnējos dabasskatu kadrējumus māksliniece vēl tīšuprāt it kā dubulto, vienu attēlojuma slāni nedaudz nobīdot no otra. Pavisam nedaudz, bet pietiekoši, lai ainava iegūtu gluži neainavisku pēcgaršu vai varbūt tieši otrādi – sniegtu norādi uz ainavisma patieso “seju”. Jo vai tad nav tā, ka, vērojot ainavu, vienalga, dabā, televizorā vai gleznā, mēs pārsvarā aizmirstam to, ka jebkurš kadrējums, materiālās pasaules izgriezums ir tik vien kā subjektīvas patvaļas akts, kam ar lielo patiesību nav nekāda sakara? Plenērā gleznots krūms vienmēr būs tikai kaut kas novilkts, pavilkts sānis. Protams, pavērsies sprauga starp krūmu¹ un krūmu ², un pa šo spraugu varbūt izdosies saskatīt kaut ko no patiesības. Zanes Tučas glezniecība, man šķiet, kaut kādā ziņā rosina domāt tieši tādā veidā.

Barbaras Gailes gleznas. Foto: Reinis Hofmanis

Citādas pārdomas raisa Barbaras Gailes ainavas, kurā, kā parasti, gandrīz nekā nav, tikai krāsa un (šoreiz) bagātīgi, nedaudz kaitinoši, bet intriģējoši metāliski pigmenti. Iedomājos, ka, ja sarežģītajā acs optikā savācas dažādo viļņu garumu starojumi, bet kaut kas (ārēju spēku iespaidā) saiet dēlī ar to pēcapstrādi smadzenēs, pasaule, kas gan to lai zina, priekšstatās tieši tā.

Māras Brīveres gleznas un Ievas Rubezes objekts “Čakmūla grāmatas izskatā”. Foto: Reinis Hofmanis

Vēl viens novilces piemērs Dzelzceļa muzeja izstādē ir Māras Brīveres gleznojumi. Viņa (izteikšu tikai minējumu) gleznošanu izmanto, lai atstātu kaut kādas pēdas no sava iekšējā ceļa uz vietām un lietām, ko acs nav redzējusi un auss dzirdējusi. Protams, ja glezniecību lieto šādiem nolūkiem, tā kļūst hermētiska. Bet neko darīt – ceļā uz dvēseles pili draugu nav.

Šīs gleznotājas (viņu darbi) iezīmē Helēnas Demakovas veidotās izstādes “Lielāks miers, mazāks miers” lielākā miera polu. Apskatāmi arī daudzu aktuālu mākslinieku jaundarbi, kuros miera gradācija ir no paliela līdz pavisam mazam. Ir aktīvi mēģinājumi novilkt segu, zem kuras letarģiski snauž neko dzirdēt negribošā ikdienība, ir pa kādam izaicinājumam vai estētiski glīti noformētai dūres pavicināšanai. Bet to nav vajadzības pārstāstīt – kā jau izstādēs tagad ierasts, pie visiem darbiem ir lasāmi stāsti, komentāri, skaidrojumi. Visu to izlasīt, apskatīt un pārdomāt iespējams līdz pat novembra vidum. Nebrīnīšos, ja izstāde tiks nominēta Purvīša balvai. Brīnīšos gan, ja to nominēs, pateicoties minēto trīs gleznotāju novilcēm.

Maija Kurševa. “Dzīvesprieks.” 2015. Foto: Reinis Hofmanis

Indriķa Ģelža instalācija. Foto: Reinis Hofmanis

Līdz 22. novembrim kim? Laikmetīgās mākslas centrā var iegriezties datu analītiķu un tamlīdzīgās aprindās slavenā Ļeva Manoviča un Rasas un Raita Šmitu veidotajā izstādē “Datu sanesas”. Ja Helēna Demakova izstādes veido, domājot par plašākas skatītāju sabiedrības novilkšanu no kūtras parastības, tad Šmitu pāris par plašāku publiku daudz nebēdā, jo zina, ka viņu sapratnes garā darinātā māksla (vai kas nu tas nebūtu) saviem cienītājiem un sapratējiem stāsta par lietām un parādībām, kas pastarpinātāk vai tiešāk skar gluži vai ikvienu planētas iemītnieku, sākot ar baktēriju un beidzot ar baktēriju evolūcijas produktu – t. s. saprātīgo cilvēku. Zināms, “lielo datu” pārspriedēju vidē var atrast arī ironiski skeptiskas balsis, kas attiecībā uz milzīgo datu korpusu apstrādes un izmantošanas reālijām drīzāk lietotu nevis apzīmējumu “drift”, bet gan “flotsam and jetsam”.

ARHĪVS: Fotoreportāža no RIXC izstādes “Datu sanesas” atklāšanas

ARHĪVS: Atjaunojamā nākotne. Ekspresintervija ar vienu no RIXC dibinātājiem Raiti Šmitu

Apskatot izstādi, vietumis patiešām jājautā, kam tas viss – kāpēc gan, kādiem nolūkiem var kalpot, sacīsim, kinofilmu “pirkstu nospiedumu” izveide vai kas cits tikpat neobligāts. Bet ir arī nopietnas lietas, ko aplūkojot pārņem šausmas. Tāda ir, piemēram, ASV datu vizualizācijas kompānijas Periscopic infografika U.S. Gun Deaths: vizualizācija, kurā redzam ne tikai svētās vārda brīvības nodrošinātās šaujamieroču lietošanas rezultātā nošauto personu iedalījumu pēc vecuma, dzimuma, ādas krāsas, dzīvesvietas un citām pazīmēm, bet arī hipotētiski iespējamo katra upura mūža ilgumu, ja konkrētais cilvēks būtu palicis dzīvs. Tāds tas vanitas vanitatum et omnia vanitas.

Periscopic. U.S. Gun Deaths

Šausmas varbūt ir īstais vārds. Jo, vērojot tik skaisto grafisko bildi (gluži vai tādu kā opārta mūsdienu versiju) monitora ekrānā, sirdī ielīst tāds gluži jauks apmiers, kā uzlūkojot veiksmīgu “dizaina” priekšmetu vai ko citu tīkamu. Taču, saprotot, kas ir vizualizēts, tu attopies, ka atkal, kā vienmēr, esi novilkts no realitātes. Apmēram tāpat, kā jaunākā modeļa televizorā skatoties ziņās sižetu par acīmredzot kaut kur patiešām dzīvojošu, bet tev pilnīgi netaustāmu un nereālu ļaužu ciešanām. Tu pašausminies, bet pieķer sevi pie domas, ka operatoram izdevusies kadra kompozīcija, tam tur bēgošajam skaistās krokās krīt apģērbs utt. Tādas duālas šausmas – par attēloto un par sevi kā par patērējošu lietotāju – nav nekas jauns. Vai gan tikpat divkosīga nebija savulaik jūsmīga skatītāja attieksme, aplūkojot Ežēna Delakruā “Slaktiņu Hiosā” un “Sardanapala nāvi” vai Karla Brilova “Pompejas pēdējo dienu”?

Ieva Iltnere. “Indiānis ar bērnu un japāņu līgavu Fei-Fei pie klaidoņu moteļa.” 2015. Foto: Renārs Derrings

Ienāca prātā, ka galerijā “Māksla XO” tikko atvērtā Ievas Iltneres jaunāko darbu izstāde kaut kādā veidā vēl vairāk sarežģī mijattiecības starp pozitīvajām novilcēm, ko atradu dažās Dzelzceļa muzejā apskatāmās gleznās, un negatīvajām novilcēm, ko konstatēju sevī, maldoties pa datu paklājiem kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Jo Ievas filigrāni, līdz ornamentālam krikumam izstrādātie grafiski gleznieciskie raksti te saduras ar datu plūsmas izraisītu nemieru, varbūt pat bailēm. Šķiet gan, ka nemiers un bailes ir cilvēkstāvoklim obligātas. Jautājums aizvien var tikt uzdots tā – cik daudz mēs atļaujamies (es atļaujos) novilkt malā vāku, ar ko diendienā cenšamies apsegt savu baiļu kambari. Tas vāks ir mākslīgs, citreiz samākslots, citreiz – pati māksla. Vai mākslinieks, palikdams savas mākslinieciskās runas ietvaros, var šo savu runu (plaši saprastu māksliniecisko rokrakstu) ar māksliniecisku žestu novilkt malā un pavērt skatu uz akas dzīlēm pat tad, ja tā nepavisam nav laimes aka?