Imperatīvs
Izstāžu apskats
Pēteris Bankovskis
16/02/2016
Salīdzināt, zināms, var visu ar visu citu. Piemēram, Mēnesi ar siera rituli. Vai Imanuelu Kantu (1724–1804) ar Ojāru Pētersonu (1956). lasītāji noteikti savulaik būs lasījuši Ēregota Andreasa Vasjanska 1804. gadā klajā nākušo darbu Immanuel Kant in seinen letzten Lebensjahren. Grāmatā daudz uzzinām par Kanta slaveno sulaini Martinu Lampi (1734–1804), bet ne tikai. Uzskata, ka tieši Vasjanska memuāri ir vainīgi pie izdaudzinātā nostāsta par Kanta ikdienas pastaigām svaigā gaisā, kas bijušas tik regulāras, ka pēc tām Karalauču birģeri varējuši pārbaudīt, cik precīzi ir viņu kabatas pulksteņi. Tā arī Pētersons – ja kādam zināmā rīta stundā sanāk bieži atrasties kvartālā starp Dzirnavu, Elizabetes, Brīvības ielu un Esplanādi, tad gandrīz vienmēr vienā un tajā pašā laikā izdosies sastapt Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas apakšnozares kompozīcijas profesoru, kurš, tikko iegādājies rīta laikrakstus, steidz pie studentiem, pa ceļam pārskatot jaunākās ziņas.
Ojāra Pētersona personālizstāde. Ekspozīcijas skats. Foto: Ojārs Pētersons
Ojāram Pētersonam 10. februārī apritēja sešdesmit, un galerijā “Alma” apskatāma viņa darbu izstāde. Konceptuāla, kā jau ierasti mēdz sacīt. Ko ar šo “konceptuālismu” lai saprot? Varbūt – visu, ko autors uzrakstījis ekspozīciju pavadošajā lapiņā. Nav jēgas te to visu atkārtot, ja iesiet uz izstādi, paņemiet lapiņu un lasiet: par meiteņu fotoportretiem, par nevīžīgi piekārto reprodukciju, par luminiscento mākoni, par atspīdumiem (no izstāžu zāles pretējā sienā esošajiem logiem, bet par tiem lapiņā gan nekas nav sacīts), par “formulu”, par oranžo sveicienu, par strīpu un punktu (vārnu kājiņu) pēdām video un porcelāna driskās, par diviem punktiem. No lasītā redzētais skaidrāks nekļūs, bet – citādāks.
Jā, par tiem punktiem (vai ripuļiem). Tie parādās divos pretī novietotos videomonitoros. Kad viens uzzibsnī, otrs, šķiet, tajā pašā laikā pazūd. Nekā sevišķa. Bet ik pa laikam, šķiet, pavīd arī oranžs punkts. Kāpēc? Kants “Tīrā prāta kritikā” secina: “Ohne Sinnlichkeit würde uns kein Gegenstand gegeben, und ohne Verstand keiner gedacht werden. Gedanken ohne Inhalt sind leer, Anschauungen ohne Begriffe sind blind.” – Kritik der reinen Vernunft, A 51/B 75. Doma bez satura ir tukša, saka Karalauču prātnieks. Vai divu melnu punktu nomaiņā ir saturs? Bet varbūt saturs, Pērtersonaprāt, kā oranžs autogrāfs uzplaiksnī tikai tad, kad esam kādu laiku pavadījuši bezsaturā?
Ojāra Pētersona personālizstāde. Ekspozīcijas skats. Foto: Ojārs Pētersons
Ojārs Pētersons pa aizvadītajiem gadiem ir skolojis veselu buķeti veiksmīgāku vai mazāk veiksmīgu konceptuālās abrakadabras līdzstrādnieku. Brīžiem tā vien gribas teikt, ka tā ir tāda “radošuma” aizvirzīšana neceļos, jaunu cilvēku nolemšana bezgalīgām malduguns medībām. Arī Kants savulaik par to bija norūpējies: “Wir spielen gerne mit der Einbildungskraft; aber die Einbildungskraft (als Phantasie) spielt eben so oft und bisweilen sehr ungelegen auch mit uns.” – Anthropologie in pragmatischer Hinsicht, erstes Buch, § 28, BA 80. Taču – kurš gan mūsdienās var, roku uz sirds liekot, apgalvot, ka dziļi saprot vai pat vēlas saprast Kantu. Un kurš no mums sev atzīsimies, ka iztēles spēks visai neērtā veidā rotaļājas ar mums (nevis otrādi)?
Kas zina, varbūt Ojārs Pētersons, darot to, ko dara, patiesībā nemitīgi vaicā sev: Kas ir objekts manās domās, sajūtās, iztēlē, un ar ko tas atšķiras vai salīdzinās ar objektu “patiesībā”. Ko nozīmē mana uzdrīkstēšanās vai nolemtība ieņemt kaut kādu stāju, nostāties kaut kādā pozīcijā.
Maija Tabaka. “Papagailis un kaktusa zieds.” 2015. Foto: galerija “Daugava”
Netālu no “Almas” atrodas Ausekļa ielas galerija “Daugava”. Tur patlaban skatāmi pazīstamās gleznotājas Maija Tabakas darbi ar vienojošu nosaukumu “Dienvidu dārzi”. Liekas, ka Maija Tabaka nekad nav šaubījusies, vai ir tiesīga nostāties pozā. Viņa to vienkārši ir darījusi un dara joprojām. Nebēdājot nedz par iespējamiem aizrādījumiem (kliedzošās gleznieciskās valodas dēļ), nedz – par pielūdzēju glaimiem un jūsmu. Šobrīd aplūkojamās gleznas dveš tropisku svelmi, kolorītu, haosu un, kā jau Tabakas gadījumā ierasts, tās aplūkojot, nepamet neomulīga briesmu sajūta. Dažreiz ienāk prātā doma, ka Maija Tabaka visu mūžu cīnās ar gleznotāju sevī, kā kalpone ar kundzi (izdabājot, bet aizmuguriski izsmejot un noniecinot). Taču – kas zina – varbūt tāda ir mūsu visu cīņa. Kā Imanuelam Kantam ar Martinu Lampi. Un pateikt savam pretiniekam, ko īsti par viņu domājam, mēs sadūšojamies tikai tad, kad jau neatgriezeniski esam uz sabrukuma ceļa.
Maija Tabaka. “Templis.” 2005. Foto: galerija “Daugava”
