Tur mežā ir kaut kas paslēpies
14/12/2011
Pirms divām nedēļām ierados Viļņā, lai skatītu starptautiski zināmā lietuviešu kuratora Raimundas Malašauskas izstādi Laikmetīgajā mākslas centrā un varbūt veiksmīgi dzirdētu arī kādu no viņa tikpat slavenajiem stāstiem, taču galu galā, nepagaršojot īpašo kokteili tās atklāšanā, tā vietā iemaldījos ne mazāku atzinību guvuša mākslinieka Žilvina Landzberga (Žilvinas Landzbergas, 1979) personālizstādē Vartai galerijā, kur mani apstulbināja ne tikai viņa darbs Sunset, bet arī paša mākslinieka personība un saruna ar viņu, nesot līdzi sajūtas, kas tuvas, atverot pasaku grāmatu. Tad nu es pie tā paliku.
Žilvins Landzbergs kim?. Foto: Ansis Starks
No studiju gadiem Latvijas Mākslas akadēmijā lekciju kursā par Baltijas mākslu atmiņā palicis dalījums par katrai no šīm nācijām atbilstošāko mākslas mediju, kurā tā jūtas visspēcīgākā, proti, latviešiem tā ir glezniecība, igauņiem – grafika, bet lietuviešiem – tēlniecība. Kaut arī tas ir viens no klasiskiem padomju mākslas vēstures konstruktiem, izaudzis no mākslas izstāžu un institūciju ideoloģiskās bāzes, tomēr līdz šim bijis īpaši dzīvotspējīgs. Arī man pašai šķitis, ka, pateicoties lietuviešu izteiksmīgajam baroka mantojumam un katolicisma ietekmēm, viņu vizuālās mākslas tradīcijām piemīt īpaši telpiska, uz ekspresivitāti un tēlu vērsta izjūta, formas robustums un raupjums ar piejaucētu spēcīgu emociju klātbūtni. Par mītradi un iztēles realitātes radīšanām runā arī Žilvina Landzberga darbi abās, gandrīz vienlaicīgi notiekošajās izstādēs – For Ever Again kim? laikmetīgā mākslas centra VKN galerijā, Rīgā (bija skatāma līdz 11. decembrim) un Vartai galerijā Viļņā (notiek vēl līdz 7. janvārim).
Galerijas Vartai 20 gadu jubilejai par godu tās īpatnējās, ar 19. gs. arhitektoniskajām vērtībām joprojām piepildītās telpas apdzīvo gan Žilvina darbi – Sunset un The Future is Now, gan mākslinieka no Spānijas Jaime Pitarch objekti. Kim? VKN galerijā skatāmo izstādi For Ever Again Žilvins mūsu sarunā [1] nodēvēja par tādu kā turpinājumu Vartai eksponētajiem darbiem, kaut Rīgā izstāde tika atklāta pirmā. Šeit jāpiebilst, ka For Ever Again turpināja tematisku izstāžu-objektu sēriju, kura tika aizsākta šogad Vīnē, izstādes The Future is Now ietvaros. Kontinuitātes moments ir svarīgs aspekts mākslinieka praksē, jo vienā izstādē izlikti objekti vai to grupas var atkal ‘piedalīties’ citā, taču pavisam atšķirīgās kombinācijās vai attiecībās atkarībā no vietas un kompozicionālās ieceres. Kā tas atzīmēts For Ever Again ievadtekstā, – telpa ir aktīvais mainīgais, vietas īpatnības nosaka arī izstādīto objektu izvēli un izstādīšanas veidu. [2] Abas izstādes atšķiras viena no otras ar to, kā tiek apdzīvota telpa un kā ar to tiek veidots dialogs. Skatītas kopā, tās noteikti pavēsta par mākslinieku un viņa darbības principiem vairāk, nekā katra atsevišķi.
Ekspozīcijas skats Vartai Viļņā
Piemēram, izstāde Vartai, kura iekārtota divās lielās galerijas zālēs, veidojot dažāda mēroga un formas instalācijas un objektus, struktūru ziņā ir daudz organiskāk un brīvāk veidota nekā VKN galerijā skatāmā. Tas izskaidrojams arī ar telpas raksturu, tās prasībām un attiecīgi – mākslas darba piemērošanos vai atgrūšanos no tās. Vartai nav baltais kubs, uz tās augstajiem griestiem joprojām saglabājušies stuka tehnikā darināti dekoratīvi rotājumi, tāpat telpas plānojums, vecie logi piešķir vēsturiski piesātinātu atmosfēru, un Žilvina semantiski slāņainajiem darbiem – vietu diskusijai un izvērsumam. Toties VKN galerijā notikusī izstāde pauda nedaudz sintētisku raksturu, tā šķita pabeigta un pārāk sterila, pielāgojoties diskursīvajam neo-konceptuālisma formātam. Vienlaikus tēlainības un to iespējami plašā diapozona iedarbības ziņā ekspozīcija For Ever Again kļuva par antitēzi VKN koptajam un dažkārt pārāk pašmērķīgajam darbības stilam.
Vartai galerijā ienācēju gaida milzīgs uzraksts Sunset, kurš garšīgos persika un citrona toņu salikumos uzkrāsots slīpi pāri visai sienai kā reklāmas sauklis. Un, patiesi, tas arī atgādina hailaitu (no angļu highlight – izcēlums) no kāda ceļmalā redzēta banera, kas visdrīzāk norāda uz viesnīcu ķēdi vai laivu nomu ar kiča piedevu. Ne jau velti uzraksts atsauc atmiņā kaut ko filmās redzētu a la “Ceļojums uz Lasvegasu garā”. Šādu sajūtu paspilgtina arī zem Sunset burtiem iemontētais ‘šampanieša automāts’, no kura, vismaz pēc Žilvina vārdiem, izstādes atklāšanā lijusi šī dzirkstošā dzira.
Ekspozīcijas skats Vartai Viļņā
Skatienam esot pavērstam pret ‘saulrietu’, aiz muguras ‘čalo’ fontāns, kas veidots no vienkārša paskata ūdens spiediena ierīces, kura ievietota ļoti parastā, baļļai līdzīgā vannā. Visu šo nedaudz ‘greizo spoguļvalsti’ papildina pie labējās sienas piestiprināts spogulis, kurā, pateicoties tā slīpajam novietojumam, pašam sevi ieraudzīt nav iespējams. Žilvins to mūsu sarunā nosauca par spooky horror pop movie effect (spokaini bailīgs meinstrīma filmu efekts).
Ekspozīcijas skats Vartai Viļņā
Domāju, neviens nenoliegs, ka visu aprakstīto objektu iedabā ir iekļauta krietna deva ironijas un klišejisku norāžu, pietiekami semantiski pieblīvētu, lai tās veidotu zināmu atsauču devu kaut vai uz Holivudas filmām. Tā nemanāmi iesaistot skatītāju mākslas darba nozīmes radīšanā. Taču, manuprāt, Žilvina praksē arī būtiska ir paša objekta pievilcība, spēja to piedzīvot dažādi un daudzveidīgi, atpazīt to kā tuvu un vēstošu. Piemēram, saulrieta attēls mums asociējas ar tiktāl banalizētu ainavu, ka šķiet jau šķebinoši uz to vispār skatīties, taču mēs nevairamies to piedzīvot dzīvē, ar to asociēt kādus romantiskus mirkļus vai pēc tā ilgoties. Tas pats sakāms arī par nomierinošo strūklakas skaņu, kas Žilvina interpretācijā kā objekts nemaz nav cēls un estētiski baudāms, drīzāk gan līdzinās trašam (no angļu trash – atkritumi).
Domāju, ka uz mūsdienu vizuālās kultūras slāņa fona tieši šobrīd un tagad notiek (apātiska) ieslīgšana nostaļģijā/melanholijā – vēlēšanās atrauties no iespējami esošā un reālā, vērojama sajūsma par vēsturiskā imitāciju, tieksme pēc citas (drošākas) pasaules vai gluži otrādi – skumjas pēc aizgājušā. Žilvins piedāvā šo imitāciju ieraudzīt, paskatīties uz to kritiski, atklāt lietu un to nesto stāstu mitoloģiju. Viņam interesē, kā dziļas un patiesas emocijas vai jūtas to vairākkārtējā atkārtojumā transformējas un pazaudē savu sākotnējo spēku un būtību. Piemēram, kā tas ir noticis ar bēdīgi slaveno saulrietu.
Ekspozīcijas skats Vartai Viļņā
Māksliniekam piemīt spēja visā saglabāt līdzsvaru, nedaudz ironijas un humora, objektus telpiski spēcīgi strukturēt, ļaut tiem dzīvot savu dzīvi un pārveidoties (tas nekas, ka šampanietis beidzies vai fontāns atklāšanas dienā piesvaidīts baltām vienreizējās lietošanas glāzītēm), kā arī spēlēties ar asociācijām, vienlaikus tās izaicinot un apšaubot. Prasmi atpazīt robežu starp amatierisku, pat bērnišķīgu aizraušanos un profesionālismu, zinot pareizo momentu, kad kurā brīdī apstāties un precīzi uzķert tēla iedarbības punktus, principā apliecina divi objekti jeb objektu grupas gan no Vartai izstādes, gan kim?. Pirmā ir Vartai galerijā izveidota tāda kā tēlnieka istaba, tumša celle, kas pieblīvēta ar dažādiem no koka darinātiem objektiem. Turklāt uz šo istabu ved pats uzraksts Sunset, kurā izveidotas durvis. Telpā gar sienām atrodas plaukti ar dažādām, neliela izmēra lietām, kuras stilizācijā atgādina putnus vai zvērus, kokus un dažādus citus priekšmetus. Pie centrālās sienas novietots izgaismots galds, uz kura sakrautas grāmatas, it kā izceltas no antikvaritāta. Izrādās, ka arī tās darinātas no koka, taču pretēji pārējām figūrām atstāj ļoti reālistiskas formas iespaidu.
Ekspozīcijas skats Vartai Viļņā
Kā pats Žilvins joko – šī ir Dieva istaba. Tātad Sunset ir bijis tikai aizbildinājums vai aizsegs, lai nokļūtu šajā, objektu ‘īstās’ dabas pieblīvētajā vietā. Kaut arī rodas jautājums, kas ir kas un kāpēc tas izskatās šādi, negribas steigties ar atbildi, jo priekšplānā izvirzās telpiskais piedzīvojums, tīri maņām un redzei pakārtots. It kā ieietu mežā un pēkšņi šķistu, ka koki sākuši runāt vai saknes ieguvušas cilvēku sejas vaibstus.
Te drīzāk gribas uzdot jautājumu – vai mēs runājam par kaut ko absolūti pastāvošu vai tomēr par ko tādu, ko esam iedomājušies un kas lielākoties balstās redzēto attēlu pieredzē un iztēlē: kāpēc tā sakne atgādina seju? Kāpēc tas bluķa gabals izskatās pēc putna? Un tas pats jautājums tiek uzdots arī izstādē kim? – kāpēc objektu kompozīcija, kas apdzīvo izstāžu telpu un šķietami ir tajā iesprostota, atgādina ogles gabalus vai izdegušus kokus, starp kuriem tāds kā apgāzies ir cilvēka figūras atveids? Ko mana iztēle dara jeb ko Žilvins grib iedarbināt manā iztēlē? Varbūt tie ir meklējumi pēc daudz interesantākas telpas par melanholijai/nostaļģijai atvēlēto, daudz iespaidīgākas, dinamiskākas un dzīvotspējīgākas, kura tiek konstruēta nevis no kā neesoša, bet gan no esošā – lietām un to nozīmēm, kas atrodas nemitīgā mainībā.
Ekspozīcijas skats kim? Rīgā. Foto: Ansis Starks
Par tādu kā metaforu Citai telpai, domāju, jāuzskata neliels objekts, kas iebūvēts sienā VKN galerijā. Plaukstas lieluma kvadrātveida atvērums ved skatienu iekšā miniatūrā vidē, kura izskatās pēc izstāžu zāles – tā ir tukša, ar vairākām istabām, izgaismota ar spoži baltu gaismu, kā vienīgie objekti tur izvietotas divas nelielas piramīdas/konusi. Vienalga, kas tā ir par telpu – mākslinieka iekšējā telpa (pašportrets – pēc Žilvina vārdiem) vai arī ideālā telpa, kas nepieciešama ikvienam māksliniekam darbu radīšanai, – tā ir vieta, kas pietrūkst un kas ir vajadzīga. Kā jebkuram Žilvinas objektam, kas atrodas nemitīgā procesā, arī šī miniatūrā vieta bija domāta citāda, piepildīta ar ko citu, iespējams, atšķiroties savā vēstījumā no manis piedāvātajām interpretācijām. Taču, kas tur bija paredzēts, lai paliek intrigai līdz nākamajai mākslinieka izstādei.
