Nodibināts rokraksts
Ingas Melderes, Edgara Gluhova un Daigas Grantiņas izstādes kim?
30/09/2016
Foto: Ansis Starks
Materiāls tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu
kim? Laikmetīgās mākslas centra jauno telpu atklāšanā, cilvēku pūļos nevarējis saskatīt vairāk par izstādīto darbu fragmentiem, kas laiku pa laikam pavīdēja biezajā apmeklētāju pūlī, un vēlāk lasījis aizkaitinātu šī paša izstāžu cikla un atklāšanas “recenziju”, uz izstāžu zāli pa Sporta ielu devos vēlreiz, cenšoties abstrahēties no ilgstošas, jāteic gan, diezgan veiksmīgi kultivētas ažiotāžas. Šķiet, ka nepacietība mākslas centra atklāšanas gaidībās bija pārņēmusi gan lielu daļu regulāro izstāžu apmeklētāju, gan, kā nojaušams pēc lasāmā kāda interneta portāla komentāru sekcijā, arī tos, kuri mēdz dot priekšroku klasiskākām vizuālās mākslas izpausmēm, laikmetīgās mākslas izstādes apmeklējot pa retam.
kim? Laikmetīgās mākslas centrs apmeklētājiem durvis vēris ar trīs jaunām latviešu mākslinieku izstādēm — Ingas Melderes “Krāsojamās grāmatas”, kurā daļa iekļauto darbu bijuši apskatāmi šā gada vasarā Tallinas Temnikova & Kasela galerijā – izstādē ar nosaukumu “Māja pie ūdenskrituma jeb krāsojamās grāmatas pieaugušajiem” –, Edgara Gluhova L’UOMO VAGUE un Daigas Grantiņas Heap-Core,,,, kas ir Parīzē dzīvojošās mākslinieces pirmā personālizstāde dzimtajā valstī.
Ingas Melderes darbs izstādē “Krāsojamās grāmatas”
Ingas Melderes izstāde skatītāju uzrunā pati pirmā. Pie nupat kā nokrāsotajām baltajām sienām izkārtotie audekli skatienu piesaista pa gabalu, lūkojoties caur izstāžu telpas ieeju, kas paveras nokāpjot lejā pa galvenās ieejas kāpnēm. Uzmanību piesaista sterilajā vidē iezīmētais mākslinieces sienu dalījums, kas izpaužas vieglos krāsas triepienos, veidojot tādus kā kompozicionālus režģus.
Ingas Melderes darbs izstādē “Krāsojamās grāmatas”
Ingas Melderes izstāde “Krāsojamās grāmatas”
Meldere par savu darbu konceptuālo pamatu ņēmusi krāsojamās grāmatas, kas plaši uzskatāmas par bērnu izklaides un izglītošanās rīkiem, vienlaikus uzsverot, ka tās var kalpot par mediju arī pieaugušo radošajām izpausmēm. Šajā gadījumā izstādes darbi funkcionē kā kolāžas, kuras piesātina atsauces uz mākslas vēsturi (renesanses laika glezniecību, antīkām skulptūrām u.c.). Taču iespaids, kas rodas apstaigājot izstādi, ir nepārprotama konsekvence ideju realizēšanā, par spīti apskatāmo kompozīciju eklektismam. Meldere veido sižetiski saraustītu, taču stilistiski cieši saistītu darbu līkni un veikli operē ar izmatotajām atsaucēm, sakausējot dažādas laikmeta iezīmes vienotā kompozīcijā, kas funkcionē kā mākslinieces personīgais arhīvs. Salīdzinājumā ar viņas iepriekšējiem darbiem, autore šajā izstādē ir norobežojusies no tā, kas iepriekš viņu raksturojis – proti, neliela izmēra, atturīgas un sižetiskas trauksmes nepiesātinātas gleznas ir aizstājusi darbu virkne, kuru caurauž ar dažnedažādām nozīmēm pilnas formas, silueti, attēli un objekti.
Edgara Gluhova izstāde L’UOMO VAGUE
Iznākot no Melderes izstādes, skatītājs sastop Edgara Gluhova darbu sēriju, ar nosaukumu Rappel à L’Ordre, kura izvietota mākslas centra priekšējā izstāžu telpā. Patiesībā tā redzama jau pirms Ingas Melderes darbiem, taču Gluhova darbu vizuālā estētika nesaista uzmanību uzreiz. Vienkāršas, nepiesātinātas, caurspīdīgas plastmasas plāksnes ir izkārtotas pamīšus uz sienas, it kā veidojot kaut ko līdzīgu nelielam komiksam. Uz tām uzdrukātas melnas kontūras, kas izskatās pēc kaut kā attāli līdzīga cilvēka siluetam. Savādais tēls darbos redzams, rokā turot vīna glāzi, puķīti, pistoli vai ar rokām rādot kādus neskaidrus žestus. Telpas stūrī novietota tikpat neuzkrītoša redīmeidu kompozīcija, kuru gan uztvēru kā fona piesātinājumu šai darbu sērijai.
Edgara Gluhova izstāde L’UOMO VAGUE
Gluhovs līdzīgā veidā veido darbu Comme il faut, kas sastāv no virknes apgaismotu, gandrīz pat līdz bezgaumībai estetizētu fotogrāfiju, kurās redzamas sarkanvīna glāzes, ko viegli, dažādi žestikulējot un pozējot, ir satvēruši kādi anonīmi, visticamāk paša autora, pirksti, rokas siluetam izceļoties uz apgaismotā melnbaltā fona.
Edgara Gluhova instalācija izstādē L’UOMO VAGUE
Gluhova izstāde ir gandrīz vai mazas formas retrospekcija – tā apvieno trīs dažādus darbus, kas tapuši pēdējo četru gadu laikā. Šajā laika nogrieznī saskatāma apzināta tieksme uz nebeidzamu atkārtošanos. Gluhovs duplicē un virknē teju vai identiskus darbus, sniedzot mājienus uz smalkām atšķirībām, kuras iespējams apjaust tikai rūpīgi skatoties uz vienu, otru vai trešo fotogrāfiju ar vīna glāzi vai izpētot ikkatru zīmējumu – vai nu tie būti tie paši ķēmveidīgie silueti vai cilvēku kontūras darbā Haute Collaboration, kura fragmenti arī apskatāmi izstādē. Plašais darbu klāsts rosina uz pārdomām par vairāk vai mazāk ikdienišķiem jautājumiem. Skatos un pēkšņi šķiet, ka tajos izteiktā metafora kļūst skaidra. Šķietami nemainīgi ikdienas apstākļi patiesībā atrodas konstantā pārvirzīšanās stāvoklī un tos nosaka priekšmeti, ar kuriem rodas tieša, fiziska saskarsme.
Daigas Grantiņas izstāde Heap-Core,,,
Daigas Grantiņas izstāde ir izvērsta divās nākamajās zālēs. Ieejot tajās, uzmanību piesaistīja kaut kādā līmē vai tamlīdzīgā šķidrumā iekausēti auduma gabali, kas atgādināja ko līdzīgu žultspūslim, kuru ieskāvuši dažādi asinskrāsas plastmasas locījumi. Viens no pirmajiem novērojumiem izstādes apmeklējuma laikā bija tas, kā šie darbi ātri vien sāk atgādināt cilvēka ķermeņa daļas un iekšējos orgānus. Tas šķiet interesanti tāpēc, ka Grantiņas darbi sākotnēji uzlūkojami kā abstrakti veidojumi, taču apjomīgo, sintētisko materiālu sakausējumu nenosakāmā forma ir vienlīdz mānīga un intriģējoša – no viena skatpunkta tā šķiet skaidri uztverama, bet, pārvietojoties telpā un uzlūkojot to no cita leņķa, darba struktūra sabrūk acu priekšā un objekts pārtop par amorfas uzbūves ķermeni.
Daigas Grantiņas darbs izstādē Heap-Core,,,
Dažbrīd rodas vēlme secināt, ka mākslinieces darbi būtībā uzskatāmi par centieniem uzsvērt vien darbu materialitāti un tās estētisko pašvērtību. Bet tad neizbēgami nonākam pie izstādes konceptuālās puses, t.i. pavadošā teksta, kas ir sadalīts divpadsmit punktos. Tajā māksliniece sagatavojusi sava veida izstādes tūri, sadarbībā ar rakstnieci Mēriju Reinboldu Koplendu un grafisko dizaineru Tonu Vu Hū, kurš bijis atbildīgs par izstādē pieejamā un līdzi ņemamā izdales materiāla dizainu. Tajā numurētie punkti ir haotiski izkārtoti papīra lapā un katram klāt pievienots īss pavadošais teksts. Šos punktus savieno šaudīgas bultas, no vienas teksta daļas pārejot citā. Kaut kas līdzīgs novērojams arī fiziskajā telpā. Savā ziņā darbi, kas šķiet savstarpēji sašķelti, savienojas vienotā veselumā. Tikpat labi ekspozīcija varētu būt konstanti mainīga, arī tad veidotos jaunas perspektīvas, no kurām uzlūkot šo kompozīciju, un netiktu skarts arī idejiskais vēstījums, jo tas nav pakļauts stāstnieciskai konkrētībai. Šādi Grantiņa savos darbos ilustrē mūsdienu mākslā arvien straujāk attīstošos pietāti pret kāda noteikta vēstījuma izteikšanu, uzsvaru liekot uz darbu formu un to izkārtojumu telpā kā autora iekšējā dialogu pārnesumu taustāmā formā. Darbi nepauž nostāju, neapkalpo atsauces uz, piemēram, kādu gatavu sacerējumu, bet ietver sevī vizuālus kodus, kuri pastarpināti sasaucas ar rakstīto tekstu.
Daigas Grantiņas izstāde Heap-Core,,,
Rezumējot – neskatoties uz manu pēdējā laikā pieaugošo īgnumu, kim? Laikmetīgās mākslas centrs raisa prieku par to, ko strādīga un apdomīga komanda ir izdarījusi. Prieks par jaunajām telpām un prieks par pašu faktu, ka kim? joprojām pastāv. Izstāžu cikls rosina uz dažādām pārdomām, piedāvājot daudzpusīgu mākslas skatīšanās pieredzi, taču nevarētu teikt, ka šīs izstādes iezīmētu kādu jaunu attīstības virzienu. Tās drīzāk pielāgojas jau iedibinātam rokrakstam. Mākslas centrs paplašina izstādīto mākslinieku klāstu un turpina strādāt ar māksliniekiem, kuru darbi it kā iemieso laikmetīgai mākslai piestāvošo laikmetīgumu – gan vizuālās estētikas, gan pašu mākslas darbu idejiskā izklāsta ziņā.
