Tēma Motormuzejā
Gvido Kajona izstāde “Tēma 011”
Pēteris Bankovskis
05/01/2017
2016. gadā Latvijas muzeju dzīves hronika bagātinājās ar vairākiem košiem ierakstiem: 4. maijā svinīgi atklājām Latvijas Nacionālā mākslas muzeja atjaunoto vēsturisko galveno ēku; vasarā beidzot sākta Rakstniecības un mūzikas muzeja rekonstrukcija Pils laukumā; augustā ielikts pamatakmens jaunajam Muzeju krātuvju kompleksam Pulka ielā; no 10. septembra apmeklētājiem atvērts atjaunots Raiņa un Aspazijas muzejs – abu dzejnieku māja Rīgā, Baznīcas ielā; 30. septembrī ekspluatācijā nodots atjaunotais un restaurētais Jāņa Akuratera muzejs. Liekas, ka šie notikumi Arterritory.com lasītājiem no atmiņas nav izdzisuši. Bet ir vēl kāds ievērības cienīgs veikums, ko tomēr atgādināšu.
Starp visādām ziņām vasarā pavīdēja arī tāda, ka 1. jūlijā pēc vērienīgas rekonstrukcijas no jauna atvērts CSDD Rīgas Motormuzejs. Tālu no centra kņadas – Mežciemā – esošo “antīko” automobiļu krātuvi savulaik biju apciemojis pat vairākkārt, taču tad, dēlam paaugoties, interese kaut kā pagaisa, pat nezināju, ka muzejs uz laiku slēgts. Nu, kad šajās dienās gluži nejauši gadījās būt tajā apkaimē, iegriezos arī Motormuzejā. Muzeja ēkas rekonstrukcijas projekts izstrādāts arhitektu birojā Arhis Arhitekti, bet ekspozīcijas dizainu veidojuši H2E (Ingūna un Holgers Eleri). Iespaidīgā ēka, kas tuvojošos apmeklētāju uzrunā ar Rolls Royce radiatora restes stilistikā veidoto ieejas portiku, ir it kā tā pati, tomēr kļuvusi daudz skaidrāka, tīrāka, pārliecinošāka.
Ekspozīcija, kas izvietota trīs stāvos, ir dinamiska, pārskatāma, bagātīgi interaktīvi apgūstama. Interesentiem tiek piedāvāta arī arī samērā bagātīga radiouztvērēju ekspozīcija no Lattelelecom kolekcijas – noskaņas bagātināšanai. No jaunieguvumiem, kas nebija aplūkojami “vecajā” muzejā, noteikti jāpiemin latvieša Augusta Krastiņa 1903. gadā ASV radītā automašīna Krastin auto. Tas ir īsts steampunk šedevrs.
Foto: Gvido Kajons
Bet muzejs sniedz ne tikai bagātīgu vielu pārdomām un apcerei par autodizaina gaitām visa divdesmitā gadsimta garumā, tas piedāvā vēl citas iespējas vākt iespaidus. Kad iziets cauri pirmā stāva ekspozīcijai, kas pamatā veltīta autobūves vēsturei Latvijā, kad pietiekami apbrīnota “rafiņa” evolūcija, nonākam muzeja izstāžu zālē. Tur patlaban apskatāma Gvido Kajona kolekcijas “Tēma 011” darbu izstāde. Kolekcija fotomākslas (un Kajona redzējuma) cienītājiem nav sveša. Ja nav redzēti darbi kādā no izstādēm, tad, iespējams, gadījies pārlapot 2013. gadā ar uzņēmēja Gunta Rāvja atbalstu klajā nākušo, apjomīgo “Tēmas” grāmatu[1]. Uz izstādes plakāta reproducēta tā pati fotogrāfija, kas “rotā” grāmatas vāku – “Sovestskaja Latvija”. Ja kāds vēl atceras, padomju gados daudzviet pie žogiem vai mūriem bija piestiprināti speciāli stendi, kuros ievietoja jaunākos laikrakstu numurus. Cilvēki, kas tāda vai šāda iemesla dēļ nebija avīzi abonējuši vai nopirkuši, vai tāpat vien, lai īsinātu laiku, varēja pastāvēt pie stenda un palasīties. Gvido Kajona fotogrāfijā redzam tādu stendu. Kompozīcijas labā puse (2/3 no kopplatības) ir ēnā, ēnā palicis arī “Vissavienības” – Maskavas – laikraksts “Komsomoļskaja Pravda”. Kreisā puse toties ir saules spoži apspīdēta, un saulē, skatītājam muguru uzgriezis, gluži vai miera stājā sastindzis kāds pusmūža vīrs tādā kā partijas funkcionāra uzvalkā ar izsēdētu bikšdibenu. Sastindzis un lasa ar Darba Sarkanā karoga ordeni apbalvoto Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas, Latvijas PSR Augstākās padomes un Latvijas PSR Ministru padomes orgānu “Sovetskaja Latvija.”
Foto: Gvido Kajons
Kajona fotokolekcijā “Tēma 011” ir daudz paradoksālu darbu, kas ironiski un smeldzīgi atklāj vēlo padomjlaiku savādo, daļēji letarģisko gaisotni, kurā teksti, pilsētas arhitektoniskā substance (tostarp – tā sauktās arhitektūras mazās formas) un cilvēki atrodas dīvainā attiecību vijumā. Nereti šajās fotogrāfijās akcentēta tādu kā paralēlu, nesaistītu pasauļu vienlaicīga koeksistence. Taču vai šīs pasaules – indivīda privātums un “režīma” aksesuāru piesārņotā vide ¬ patiešām ir tik nesaistītas? Vai drīzāk nav jārunā par simbiozi?
Vīrietis lasa “orgānu”, ieņēmis miera stāju, spilgti izgaismotajā tēlā, šķiet, koncentrējas vai viss ikdienas cilvēka gandrīz vai neizbēgamā kolaboracionisma patoss. Fotogrāfija ir sastindzinājusi mirkli. Saules ceļš pie debesīm, protams, ir nemainīgs. Varam, izmantojot pieredzi, teikt, ka ēna, kas jau klāj Maskavas laikrakstu, mainoties Zemes un Saules stāvoklim, aizklās arī vietējo partijas centrālorgānu un tam pakārtoto vīrieti. Varam teikt daudz ko, bet, kā jau teicu, fotogrāfija mirkli ir sastindzinājusi.
Foto: Gvido Kajons
Motormuzeja izstāžu zālē izvietoto Gvido Kajona fotodarbu kolekciju papildina telpas centrā novietots gāzētā ūdens automāts, pie sienas noskaņai piekārts V. I. Ļeņina bareljefs “čekankas” tehnikā (tādus “dūšas uzprišināšanai” lika dažādos zemāka ranga kantoros), stūrī nāves miegā dus reiz tik dārga “Radiotehnikas” stereoradiola, uz galdiņa salikti vēlo padomju laiku Latvijas žurnāli (varat pašķirstīt). Kā jau automobilismam veltītā muzejā, zālē iestumts arī pa kādam Iževskas rūpnīcas motociklam un viens “Moskvičs”. Tomēr priekšmetu daudzums pret telpas lielumu nav nomācošs, turklāt tie nevis izsauc nostalģiju, bet liek noskurināties – kā putekļu kamoli, kādus šad un tad gadās izslaucīt no pagultes.
Foto: Gvido Kajons
Un tomēr. Latvijas gaita pagājušā gadsimta beigās un turpmāk nav optimistisks veiksmes stāsts. Bilde šķiet patiešām sastingusi. Jā, ir gribēts daudzko atstāt pagātnes tumsā, daudzkas, piemēram, padomju gados par tradicionālām un izslavētām uzskatītas rūpniecības nozares (piemēram, radiorūpniecība, mikroautobusu būve) tartara tumsā arī pazudis. Bet partijas funkcionārs ar izsēdētu bikšdibenu – tas gan nekur nav pazudis. Tiesa, viņš vai viņa vairs nelasa laikrakstu “Sovetskaja Latvija”, bet gan Lisabonas līgumu, eirokomisāru ziņojumus un dažādas regulas. Taču stāja ir tieši tāda pati, un seja – vai šim cilvēkam vispār ir seja?
[1] Gvido Kajons. Tēma // tekstu autori Sarmīte Sīle un Raimo Lielbriedis. – Rīga: Izglītības un kultūras atbalsta biedrība Balta, 2013
