Idejas, sajūtas, tas, ko redzam
Domas par Ievas Maurītes izstādi „Ilgstošā tagadne“ un Jura Petraškeviča “džīpīes”
Pēteris Bankovskis
30/01/2017
Galerijā “Bastejs” līdz 11. februārim skatāma Ievas Maurītes darbu izstāde “Ilgstošā tagadne”. Gleznotāja (ap)mākslas publikai pazīstama jau kādu laiku, saņēmusi virkni atzinību (Agijas Sūnas rīkotajos konkursos “Gada glezna” u.c.), darbojas arī grāmatu mākslas jomā. Ievas Maurītes rokraksts viegli atpazīstams – viņa strādā ar lakonisku līniju, lai gan darbi, arī tagad “Bastejā” aplūkojamie, ir darināti ar akrilkrāsu uz audekla, tie faktiski ir zīmējumi. Pati māksliniece izstādes pavadtekstā raksta: “Es zīmēju idejas. Idejas, kuras neesmu izgudrojusi es, kuras jau sen pirms manis radījis kāds cits, bet kuras šādā vai tādā veidā pie manis nonākušas un ir man aktuālas.”
Ieva Maurīte. „Ilgstošā tagadne.“ Foto: galerija „Bastejs“
Maurīte šķietami bērnišķīgā atraisītībā uzzīmē galvu, uzzīmē pirkstus tādā vai citādā žestā, uzzīmē māju vai kalnu. Uz liela audekla. Vai nu uz melna ar baltu, vai otrādi. Pat tā – uz ķīļrāmja uzstieptam audeklam otrā pusē, tur, kur rāmja koka krusts. To var uzskatīt par pozu, bet var arī – par norādi pašsaprotamajam, bet gandrīz vienmēr aizmirstajam, ka medijs pats par sevi tomēr (!) nav ziņa. Uzzīmē (piefiksē) to, ka tajā zīmēšanas brīdī viņai domās sevi apliecinājis vai atgādinājis kāds simbolisks “idejas” nogrieznis. Idejas, ko ļoti vispārināti, ļoti abstrakti varētu vārdiskot apmēram tā: Es attiecībās ar mājām, ar sevi, ar paškustību, ar to, ko mūsdienās “moderni” dēvē par apzinātību, bet kas kopš senlaikiem pazīts kā kontemplācija un lūgšana. Kādam varētu šķist, ka Ievas Maurītes mākslai radniecīgi varētu būt, piemēram, Māra Subača stāstījumi, bet tā nav, jo Maurīte neko nestāsta, vienkārši dalās ar ikreizējās personiskās atklāsmes uzzibsnījumu. Negribas ticēt, ka aiz viņas “ideju” atveidiem būtu paslēpts kāds rafinēts aprēķins vai divdomīga spēle.
Ieva Maurīte. „Ģetzemenes dārzs.“ Foto: galerija „Bastejs“
Lai gan – ko es varu zināt. Labi, labi, varu saprast Henrietu Verhoustinsku, kura pirms kādas nedēļas rakstīja: “Kritiķis mostas ar domu, kam šodien ieriebt, nelasa teorijas, ir atpalicis no laikmeta, kā arī sublimē neizdevušos privāto dzīvi nožēlojamās recenzijās.” Par ieriebšanu nezinu, bet par atpalicību no laikmeta, – paldies Dievam, ja kādam izdodas atpalikt. Iespējams, kāds, kurš vai kura nav atpalicis, toties salasījies teorijas, Ievas Maurītes mākslu var pacelt vai iegremdēt feministiska, sociālantropoloģiska vai kāda cita “diskursa” buljonā, samaisīt ar akadēmiski vēlamāko autoru citējumiem un to visu izvērst esejā par “postneokonceptuālismu” vai par kādu citu “Laplasa operatoru”.
Ieva Maurīte. „Mājās.“ Foto: galerija „Bastejs“
Man tomēr šķiet, ka izstādēs ir tikai tas, kas tur ir. Un, ja Ieva Maurīte saka, ka zīmē idejas, kuras sen pirms viņas ir radījis kāds cits (vai CITS), tad pie viņas piedāvātā pārnesuma arī jāpaliek. Jo atcerēsimies, ko savulaik rakstīja dzejnieks, bet arī virtuozs kritiķis Tomass Stērns Eliots: “…pats bīstamākais ir tāds kritiķis, kura prāts ir no dabas radošs, bet kurš radošā spēka vājuma dēļ sevi izpauž kritikā. Tāds prāts bija Gētem, kad viņš no Hamleta “iztaisīja” Verteru; un tāds bija Kolridžam, kurš Hamletā saskatīja Kolridžu; un šķiet, ka ne viens, ne otrs no viņiem, rakstot par Hamletu, neatcerējās, ka pirmām kārtām būtu jārunā par mākslas darbu.”[1]
Juris Petraškevičs. „Ļoti, ļoti tuvu.“ 2015. Papīrs, ogle, pastelis. 215 x 394 cm. Foto: Renārs Derrings
Par mākslas darbu, nevis par teorijām un sevis atspoguļošanu tajās ir jādomā arī, iegriežoties galerijā “Māksla XO”, kur līdz 14. februārim aplūkojami Jura Petraškeviča darbi izstādē ar mulsinošu nosaukumu “džīpīes”. Tā ir rotaļīga norāde uz GPS (Global Positioning System) – globālo navigācijas satelītu sistēmu, pateicoties kurai, kā rakstīts izstādes anotācijā, “katrs var būt saredzams, atrodams, sajūtams, bet ne vienmēr izprotams.” Zinot Jura Petraškeviča izcilo talantu, ilustrējot grāmatas, sevišķi bērniem domātās, atceroties jauko animācijas filmu “Neparastie rīdzinieki” un citus darbus, arī nu jau pasenos fantāzijas lidojumus grafikas izstādēs, nav jābrīnās par rotaļīgo, “stilizēto” džīpīes. Jāteic gan, ka vismaz man izstādītie darbi likās interesanti arī bez iespējamās apceres par privātuma un diskrētuma zudumu globālās izsekošanas un pozicionēšanas laikmetā. Petraškevičs apskatei izlicis četrus milzīgus zīmējumus Baltajā zālē, vienu milzīgu un četrus krietni mazākus – Kupola zālē. Darbi uz papīra, zīmēts ar ogli, trijos no lielajiem fona dzīlēs apveidus un tēlu nojautas iekrāso pasteļkrītiņi. Dažos no darbiem samanāmas augu vai cilvēku aprises. Bet tikai samanāmas, jo aprisēm un gaismēnu izbalansējumiem pa virsu visā lapas plašumā pāri klājas brīvu roku izvilkts, tāpēc dažādībā mirgojošs un ņirbinošs tīkls. Tas rada optisku dziļuma (fiktīvas trīsdimensionalitātes) ilūziju. Nekādā gadījumā šim tīklam, vismaz man tā izskatās, nav jāmeklē sakarība ar datu vai kā cita satīklojumu (networking), ar kādu redzēti rotaļājamies t. s. Lielo datu “mākslinieciskie” interpretētāji. Ienāca prātā, ka padomju dzīvesveida sastāvdaļa manā un Jura Petraškeviča bērnībā bija diegu tīkliņš, kādā namamātes nesa no veikala vai tirgus dienišķos iepirkumus. Tīkliņš labi kalpoja savam uzdevumam, bet bija caurredzams. Katrs varēja pamanīt, ka esmu iegādājies zilganu, kārnu vistu, puslitra piena pudeli vai rupjā papīrā ietīņātu Jaroslavļas siera gabaliņu (sieru cauri papīram gan nevarēja redzēt). Juris Petraškevičs ietīklo, iesaiņo tīkliņā aprises un nojautas, varbūt, gadiem sakrājoties, šīs aprises un nojautas pamazām dreifē atpakaļvirzībā, aktualizējas kolekcijas, kas atmiņā uzkrājušās sen un vēl senāk. Kas zina, varbūt centīgā, skrupulozā tīkliņa zīmēšana liecina par viņa kautrību, par nevēlēšanos atklāt sev un citiem to, kas, iespējams, grasās izkristalizēties atmiņu un pieredzes miglā.
Juris Petraškevičs. „Vieta.“ 2016. Papīrs, ogle. 215 x 210 cm. Foto: Renārs Derrings
Pirms nepilniem pieciem gadiem, kad notika iepriekšējā Jura Petraškeviča darbu izstāde, mākslinieks intervijā Vilnim Vējam šeit pat Arterritory.com teica: “…šie darbi nav stāsti par kaut ko. Tās nav ilustrācijas kaut kam. Es nevienam neko nestāstu, nepārliecinu /../ Sajūtu līmenis man šķiet tas būtiskākais, ne rezultāts. /../ Man interesē, kādas domas mans darbs cilvēkiem ļauj ģenerēt, kā tas attīstās. Tu saskati kaut ko tādu, cits tajā darbā savā laikā saskatīja kaut ko no Viskonti... Katrā ziņā ne to, ko es biju domājis.”
Toreiz teiktais, šķiet, ir spēkā joprojām.
[1] T. S. Eliot. Selected Essays 1917–1932. Harcourt, Brace and Company, New York, 1932, p 121
