Laiktelpas klejotāji, kam netrūkst nenieka
Recenzija par Jāņa Avotiņa izstādi „Laiktelpas klejotāji” un Ausmas Šmites izstādi „Man netrūkst nenieka” Mūkusalas Mākslas salonā
27/02/2017
Prāgā – vietā, kur kādreiz apdrošināšanas kompānijā strādāja Francs Kafka, – tēlnieks Deivids Černijs novietojis kinētisku Kafkas galvas prototipu, sastāvošu no 42 nerūsējoša tērauda kārtām, kas griežas katra savā virzienā. Reālais skulptūras atveids rotācijas rezultātā pārveidojas nesaprotamā jūklī, lai pēc mirkļa atkal atgrieztos atpakaļ realitātē. Ļoti trauksmainajā šodienas iepirkšanās centra vidē skulptūra ienes to metafizisko sajūtu, kas jūtama Kafkas literatūrā. Tāda dīvaina savienība starp divām tik dažādām vidēm. Līdzīga sajūta pārņem, skatoties uz Ausmas Šmites grafikām, kā arī Jāņa Avotiņa gleznām, kurās iedvesmai ieraudzīto fotogrāfiju politiskais un kultūrvēsturiskais aspekts kalpo tikai kā ārējs faktors, kas dziļāk viņa glezniecībā neparādās.
Jāņa Avotiņa glezna izstādē “Laiktelpas klejotāji”. Foto: Kristīne Madjare
Jā, tik tiešām Jānim Avotiņam iekārtota izstāde Rīgā – Mūkusalas Mākslas salonā, un tā vedina uz īsteniem klejojumiem viņa mākslā deviņu gadu garumā (2008–2017). Izstādes iecere ir veidot vienotu stāstu, kurā lielākoties parādās darbi „Bez nosaukuma”. Un, lai arī iedvesmas zibšņi rodami konkrētās mirkļu foto fiksācijās, man neprasās viņa darbus lasīt kā stāstus. Jens Asthofs 2008. gadā iznākušajā katalogā par Jāni Avotiņu raksta: „Tas, ko Avotiņš savās gleznās formulē, ir saistīts ar realitāti, bet tajā pašā laikā tas vispār nelīdzinās realitātei ārpus attēla.”[1] Viņa gleznas pastiprina sajūtu par to eksistenciālo dabu. Cilvēku klejojumi mistiski dūmakainā telpā, kas vienubrīd, šķiet, atrodas tādā kā klinšainā krastā, citā brīdī – kādā industriālā ainā; taču ar laiku izstādē pārņem sajūta, ka nav svarīga lokācija, bet svarīgs ir gleznu plašais gleznieciskais lauks un tā attiecība pret cilvēka figūru tajā. Ja skata šo attiecību, tad vide sevī ievelk, dominē, pat pārmāc figūru, radot kosmisku sajūtu.
Jāņa Avotiņa izstāde “Laiktelpas klejotāji”. Foto: Kristīne Madjare
Avotiņa glezniecība ir ārkārtīgi smalka un miglaini caurspīdīga. Tēli veidojas it kā aiz priekškara. Mākslinieka jaunajos darbos ienākusi zelta krāsa, no kuras iznirst figurāli tēli. Mans pavadonis izstādē gan iesaka lūkoties uz darbiem kā pilnīgām abstrakcijām (tieši zeltītajiem), taču gaismu virpuļos veidotie tēli liek man nemierīgi meklēt autora domu „pierakstus”, kas transformējušies balerīnu, pionieru, kongresmeņu un vientulīgu cilvēku attēlojumos. Viņa glezniecība nerunā intensīvi un uzreiz. Dienā, kad dodos uz izstādi, strauji mainās laikapstākļi, un, kamēr vadu savas stundas izstāžu zālē, liels ir mans pārsteigums, kad arī gleznas sāk pilnībā mainīties. Gleznas maina mirdzumu un krāsas attiecībā pret dienasgaismu, kas iespīd pa zāles logiem. Un vēl jo vairāk pastiprinās sajūta, ka ne tikai pagājuša brīža fiksēšana veido tiltu starp laiku un telpu, bet arī reālajā telpā un laikā tie sāk variēt paši ap sevi.
Jānis Avotiņš. „Nekas no nekā.“ Foto: Kristīne Madjare
Kāpjot pa kāpnēm, lai ieraudzītu Ausmas Šmites izstādi „Man netrūkst nenieka”, acīm paveras Avotiņa „Nekas no nekā”, kas ir tik liela izmēra, ka atradis savu vietu gandrīz pie pašām Mūkusalas Mākslas salona debesīm, bet prātā nāk Kamī „Svešinieks”: „Jau no tālienes redzēju nelielo tumšo klints bluķi, ko apņēma žilbinošs saules dārzs, kuru radīja gaisma un jūras plašums. Es iedomājos vēso strautiņu aiz klints. Un man atkal sagribējās dzirdēt ūdens čalu, sagribējās aizbēgt no saules, no piepūles un sieviešu asarām, sagribējās beidzot tikt ēnā un atpūsties.”[2]
Ausmas Šmites darbs izstādē “Man netrūkst nenieka”. Foto: Kristīne Madjare
Pēc ceļojuma Avotiņa dziļumos nonāku Ausmas Šmites izstādē. Lai gan sākotnēji šķiet, ka abām izstādēm nav iespējams atrast vienojošus elementus, patiesībā arī Šmite konstruē savu tēlu sistēmu, kas viņas gadījumā gan parādās ģeometrisku formu savienībā. Izstādes anotācijā šie tēli raksturoti kā imagināras būtnes–mutanti. Ja autores izstādē „Tērauda sirds” tēli bija pavisam baisi, tad šoreiz tie šķiet pavisam citādāki.
Ausmas Šmites izstāde “Man netrūkst nenieka”. Foto: Kristīne Madjare
Nenoliedzama ir ģeometriskā slāņa klātbūtne, sākumā pat gribējās teikt – ģeometriskās abstrakcijas, kas kombinētas neparastā veidā. Taču, paskatoties uz darbu „Paškritika”, šķiet, ka saredzu viņas alter ego, saredzu kaut ko cilvēcīgu. Gribas saprast, kas tieši apļiem, četrstūriem, pusapļiem piešķir dabiskumu. Apstaigāju apkārt izstāžu zālei, rūpīgi apskatīdama visus grafiskos smalkumus. Tehniski tie ir iedzīvināti ar it kā nemanāmi gleznieciskiem triepieniem, kas tos uzreiz padara nepiespiesti dzīvīgus. It kā ļoti sakārtotajās kompozīcijās ienāk haosa elementi. Tēli rada tik fiziskas materialitātes iespaidu, ka tikpat labi varētu atdzīvoties kādā animācijā vai pat tēlniecības dimensijās. Galu galā rodas sajūta, ka izstādē veidojas vairāki paralēli stāsti. Iespējams, ka šo sajūtu panāk dažādie materiāli, uz kuriem darbi tapuši, bet iespējams, ka vienkārši, salīdzinot ar izstādi „Galerijā 21” 2012. gadā, ir daudz pamanāmāks eksperimentēt prieks.
Ausmas Šmites izstāde “Man netrūkst nenieka”. Foto: Kristīne Madjare
[1] Asthoff, Jens. Keeping Silence, Looking-Painting by Jānis Avotiņš. p. 79. 2008.
[2] Kamī, Albērs. Svešinieks. Tulkojums latviešu valodā 1969. 40. lpp.
