Mazais cilvēks izstādē
Pārdomas par izstādi “Hiperreālisms. Virziena variācijas Latvijā”
Pēteris Bankovskis
14/03/2017
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls” līdz pat 21. maijam apskatāma izstāde “Hiperreālisms. Virziena variācijas Latvijā”. Izstādi sarūpējusi Elita Ansone. Grandiozais pasākums ir ilgi gatavots, intriģējošs un nenoliedzami interesants plašākai izstāžu apmeklētāju publikai. Iespēja vienkopus apskatīt daudzu desmitu pēdējā pusgadsimtā strādājušu vai strādājošu meistaru, tostarp tik dažādu mākslinieku kā Edgars Iltners, Flēra Bīrmane, Gļebs Panteļejevs vai Vilnis Vējš darbus negadās bieži (patiesību sakot, negadās gandrīz nekad).
Par to, kāpēc šāda izstāde sarīkota, kāds ir tās konceptuālais satvars, uzzinām, izlasot kuratores Elitas Ansones pārliecinošo un faktiem bagāto rakstu žurnāla “Studija” jaunākajā, 112. numurā. Pieņemu, ka tie, kas regulāri ielūkojas interneta žurnālā , lasa vai vismaz pašķirsta arī “Studiju”, galu galā pulciņš, kam tas viss rūp vai ideālā gadījumā pat nodrošina iztikas minimumu, Latvijā ir mazs. Tādējādi kaut ko uzrakstīt par izstādi “Hiperreālisms” ir īpaši neērti, šķiet, pat nevajadzīgi.
Imants Lancmanis. “Klusā daba.” 1969. Audekls, eļļa. LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš
Miervaldis Polis. “Līga smejas.” 1974. Kartons, eļļa. Zuzānu ģimenes kolekcija. Foto: Jānis Pipars
Apmeklētāji, kuri visu zina, ieskaitot to, ka hiper- vai fotoreālisms Latvijā tam atvēlētajā laikā un formātā izpaudās vien labi ja četru mākslinieku dažādi ilgušā aizrautībā, šo četru mākslinieku darbus izstādē atradīs. Līgas Purmales, Miervalža Poļa, Imanta Lancmaņa mākslas pazinēji un cienītāji vīlušies nebūs. Šie mākslinieki tik tiešām apzināti (Lancmanis drusciņ, Purmale un Polis ilgāk) darbojās, glezniecībā pārnesot bezkaislīgas fotofiksācijas redzējumus. Teicu – četri, bet nosaucu tikai trīs, jo ceturtais, manuprāt, ir izplūdis, sakomponējams no vairāku mākslinieku daiļrades epizožu druskām. Var teikt, ka viņi (tie trīs un viņu amerikāņu protagonistu grupiņa) gleznieciski lokāli nofiksēja kultūras vēsturē aizvien no jauna uzliesmojošo sāpi par to, ko emocionālai mākslai nodara tehnoloģiju triumfs. Proti – izsāpēta pārdzīvojuma vietā nāk mehāniska konstatācija, cilvēcību aizstāj aprēķins, intuīciju – kalkulācija.
Flēra Bīrmane. “Ēna.” No cikla “Mosties”. 2012. Audekls, akrils. Autores īpašums. Foto: Didzis Grodzs
Skaidrs, ka tā bija un ir tikai viena tendence radošā cilvēka attiecībās ar “tehnoloģijām”. Interesanti ir tas, ka cilvēka tehniskajiem palīglīdzekļiem evolucionējot, nekur nepazūd arī vecās bažas, kas saistītas ar, piemēram, automobiļa ieviešanos karietes vietā vai zoss spalvas funkciju vietā šobrīd lietoto portatīvo datoru. Un nepazūd arī senākie mēģinājumi konfrontēt sevi kā brīvu “radošu” garu ar tehnoloģiski aukstu, atsvešinātu pasaules redzējumu. Tā ir mākslā un cilvēka dzīvē kopš pirmsākumiem būtiskā pretruna un cīņa starp reālismu un romantismu. Šādu, aizvien labi pārdodamu dihotomiju savulaik piedāvāja tas pats fotoreālisms, tādu to redzam arī “Arsenāla” izstādes jaunāka gadagājuma dalībnieku – piemēram, Vinetas Kaulačas un jau minētās Flēras Bīrmanes – darbos, lai ko arī mākslinieces par savu glezniecību neteiktu. Var jau dēvēties par fotoreālistu vai konceptuālistu, var saukties visvisādi, tas, iespējams, var noderēt kādai “mākslas zinātniecei”, bet ne skatītājam, kurš uz izstādi iet, lai saņemtu apstiprinājumu vai noliegumu savam “dvēseliskajam stāvoklim” attiecībās ar redzamo pasauli. Un Kaulača, piemēram, skatītāju iemet tieši tajās, cilvēkstāvokli aizvien satraucošajās bažās par to, ka tā jau tik grūti uzturamajai emocionāli bagātīgajai esamībai kā smaga lavīna gāžas pāri mehānicistiska tehnocivilzācija, uzspiežot ikvienam savu salto, stindzinošas vienaldzības caurausto skatījumu.
Vineta Kaulača. “Telpas. Sarkanā gaisma.” 2010. Audekls, akrils. No ABLV Bank kolekcijas Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja krājumam. Publicitātes foto
Edgars Jēriņš. “Praels ar medījumu Rinebekā.” 2008. Papīrs, ogle. LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš
Bet Elitas Ansones kūrētā izstāde, iespējams, nemaz nav par to. Pārbagātā ekspozīcija visnotaļ pārliecinoši pauž arī kaut ko krietni vienkāršāku – atskārsmi par to, ka daudzi mākslinieki kā Latvijas PSR gados, tā vēlāk labprāt un ar baudu ir izmantojuši fotogrāfijas piedāvātās iespējas visdažādākajiem nolūkiem. Tā nav jauna atskārsme – fotogrāfija, tiklīdz 19. gadsimtā izgudrota, tūdaļ pat ieinteresēja vizuālās reprezentācijas nozarē strādājošos. Liecības par to pārliecinoši pauž Jūliuss Dērings memuāros, fotogrāfijas priekšrocības nekavējās izmantot Jānis Staņislavs Roze, nesenajā Jaņa Rozentāla jubilejas izstādē redzējām, cik nopietni fotoaparātu kā darbarīku lietoja mūsu klasiķis. “Arsenāla” ekspozīcijā netrūkst vitrīnu ar visdažādākajiem fotoattēliem, kas bijuši gan iedvesmas avots, gan tieši kopējams artefakts mūsdienu māksliniekiem. Apskatot šos iedvesmas avotus un pie izstāžu zāles sienām novietotos rezultātus, katrs var izdomāties visu ko, dažbrīd arī cinisko – priekš kam tas viss.
Līga Purmale. “Ceļojums.” 1974. Kartons, eļļa. LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš
Ritums Ivanovs. “Pēc Vermēra.” 2001. Audekls, eļļa. LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš
Skaidrs, ka tik ciniski izturēties gan pret māksliniekiem, gan pret mūsu mākslas dzīves mērogiem grandiozu izstādi būtu nepareizi. Izstāde ir daudzveidīga, bagāta, iespējams pat, ka pārbagāta, tā mudina uz visdīvainākajiem asociāciju salikumiem, liek ieraudzīt to, ka visam var saskatīt līdzības ar visu citu. Redzam vēlmi parādīt, ka padomju sociālistiskā reālisma laikmetā mākslinieki arī bija dzīvi, zinoši, radoši cilvēki, nevis skrūvītes kādā mašinērijā; redzam citu vēlmi – apliecināt, ka mēs te – aiz “dzelzs priekškara” – arī bijām iekšā tajā duļķainajā progresa straumē, kas cilvēci nes uz velnsviņzinkurieni. Bet varbūt dziņa visu sakārtot, salikt plauktiņos un padarīt par “zinātniskas izpētes un klasifikācijas” objektu ir jāmet pie malas. Protams, cilvēks kopš aizvēstures ir krājējs, izteiktākos gadījumos – kolekcionārs ar tieksmi sakārtot, strukturēt, sistematizēt. Taču visas sistēmas sabrūk, kad acupriekšā pazib kaut kas tāds, kas uz mirkli atslēdz kādu aizbirušu atmiņu kambari, iededz kādu atskārtas uguntiņu vai liek piepeši pasmaidīt bez jelkāda racionāla iemesla.
Tieši tādos brīžos skatītājs saprot, ka liela, reprezentatīva, rūpīgi gatavota, muzeja publisko tēlu spodrinoša izstāde ir arī kaut kas viņam vai viņai – mazai atsevišķai monādei – svarīgs un, kas zina, varbūt pat noderīgs.
Maija Tabaka. “Basketbols. TTT.” 1980. Audekls, eļļa. LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš
Māris Ārgalis. “Zīmējums.” 1985. Papīrs, zīmējums. Privātkolekcija. Publicitātes foto
