Nākotnes zīmes
Andra Teikmaņa projekts “Nākotnes dokuments. Art Future / Future Signs” Latvijas Mākslas akadēmijā
Pēteris Bankovskis
16/03/2017
lietotāji jau būs pamanījuši, ka Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) zālē šobrīd var iepazīties ar LMA prorektora studiju un zinātniskajā darbā profesora Andra Teikmaņa projektu “Nākotnes dokuments. Art Future / Future Signs”. Ieejot zālē, pirmajā brīdī var šķist, ka atrodamies “normālā” konceptuālās mākslas izstādē. Zāles centrā apjomīgs telpisks objekts, pie vertikālām, telpā brīvi, bet simetriski izvietotām plaknēm aplūkojami grafiski, tekstuāli piesātināti izvērsumi, kam atsevišķās lapās piešķirta pat zināma kompozicionāla ekspresija.
Tomēr Andra Teikmaņa projektu nosaukt par izstādi būtu pārāk vienpusīgi, pats autors šo savu, ar kolēģa Kristiana Brektes palīdzību “scenografēto” priekšnesumu drīzāk uzskata par piezīmēm uz konferences materiālu malām. Runa ir par konferenci “Nākotnes māksla / Nākotnes valsts”, kas LMA notika pērnā gada 25. un 26. novembrī, pulcinot krietnu skaitu pašmāju un citzemju mākslas izglītības un dažādu starpnozaru profesionāļus un interesantus.
“Nākotnes dokuments. Art Future / Future Signs.” Ekspozīcijas skats LMA. Foto: Didzis Grodzs
Telpiskais objekts, kas novietots zāles vidū, tieši zem griestu centrālās rozetes, ir četrdimensiju hiperkubs – teserakts. Enciklopēdijās lasām, ka teserakts nav nekas cits kā (relativitātes teorijā) abstrakta četrdimensionāla notikumu telpa. Nu, pavisam vienkārši, kurš gan nav dzirdējis par laiku kā par “ceturto dimensiju”. Dzirdējuši jau esam, protams, taču prāta ierobežotība allaž liedz saprast, kā īsti un, galvenais, kāpēc visi šie trīsdimensiju notikumi vienlaikus, bet katrs ar citu dinamiku, cēloņsakarībām un intenci veic savu ceļojumu uz notikumu horizontu, aiz kura sākas “melnais caurums”.
Andris Teikmanis, var teikt, veic tādu kā hiperkartēšanu. Atvainojos, ka šeit lietoju terminu, kura nozīme man nojaušama tikai aptuveni, bet šķiet, ka tas te tīri labi der. Teikmanim piemīt prasme sistematizēt, teiksim tā, metadatus, kā deskriptīvos, tā strukturālos un administratīvos, ne velti viņam ir bijusi darīšana arī ar Latvijas Nacionālo attīstības plānu 2014.–2020. gadam (NAP2020), ne velti viņš starptautiskā mērogā darbojas mākslas augstskolu darbības mērķu un līdzekļu apjausmas, koordinācijas u.c. jomās. Varētu likties, ka tā ir tāda visai garlaicīga padarīšana: konferences, nebeidzamas PowerPoint prezentācijas, nu – tādā garā. Taču Teikmanis, izrādās, nepavisam nav konferenču sausiņš. Kad kopā aplūkojām viņa projektu, profesors, ik pa brīdim norādot uz to vai citu traģisku vai optimistisku potencialitāti, kas izriet no viņa piedāvātajiem grafikiem un diagrammām, atklājās kā patiesi norūpējies (kā mēs visi) cilvēks, bet tāds, kurš, iespējams dēļ savas aizrautības ar semiotiku, pasauli skata tādā kā hiperkuba telplaikā.
“Nākotnes dokuments. Art Future / Future Signs.” Ekspozīcijas skats LMA. Foto: Didzis Grodzs
Par ko tad ir runa? Par mākslu, protams, par “radošumu” tā plašā izpratnē, par to, ko tas dos, ko nozīmēs un vai vispār pastāvēs nākotnē dažādu (katastrofālu, lineāri progresīvu, stagnatīvu, viļņveida) globālās sabiedrības turpmākās attīstības scenāriju gadījumā. Tāda samērā piesardzīga prognozēšana. Arī lokālās – Latvijas – situācijas pozicionēšana šajā koordinātu sistēmā. Teikmanis ar rūgtu skepsi raksturo kā šejienes, tā Eiropas Savienības politikas veidotāju nenoliedzami tuvredzīgo vēlmi skatīties virzienā, kur viss “gan jau kaut kā sakārtosies un progresēs”. Zināšanu, informācijas un radošuma pārprodukcijas laikmetā, kādā dzīvojam, aizvien lielāka nozīme ir nenoteiktībai, kas liedz noteikt galīgu sistēmas dinamikas atraktoru klāstu.
Nenoteiktība rada ne vien nedrošību un dažāda veida dumpi, bet arī atgriešanos okultajā. Teikmanis par to ironizē, norādot, ka, lūk, viņa teserakta matemātiskais centrs vērsts tieši uz LMA nabu – zāles griestu rozeti, kas, man tikko ienāca prātā, var tikt interpretēta arī kā portāls uz vēl citu dimensiju.
Līdz ar to futuroloģiskiem mēģinājumiem mūsdienās vairāk nekā jelkad agrāk ir klātesoša smeldzīga poētika. Andra Teikmaņa projektā šo smeldzi var izjust, kad pietiekami nopietni izpēta centrālo “tēlu” – mākslas pasaules datu plūsmas modeli, kas aizņem visu sienu tieši aiz telpiskā teserakta. Sazarotais “simbolu” – mākslas pasaules “spēlētāju” un ”aģentu” mijiedarbības, atkarības u.c. tīklojums ir kā slūžu aizvars, aiz kura bango “lielo datu” okeāns. Kas no šo lielo datu miriādēm nosēdīsies dzelmē, kas, savstarpēji saduroties, anihilēsies vai radīs kādu jaunu daļiņu, nav zināms, nav prognozējams.
“Nākotnes dokuments. Art Future / Future Signs.” Ekspozīcijas skats LMA. Foto: Didzis Grodzs
Vienā no grafiskajām lapām – “Mākslas pasaule un mākslīgais intelekts”, kas tapusi Bertrama fon Undalla iespaidā, mums tiek jautāts, kas, kāpēc un vai vispār būs māksla hipotētiskas posthumānās vai superhumānās “sabiedrības” apstākļos. Kas lai to zina, varbūt par mākslu kļūs tikai algoritms – soļu secība, kādi būtu jāsper, lai radītu kaut ko.
Iespējams, ka nākotnes scenāriju prognozēšana tāda ampelēšanās vien ir, lai gan tā tomēr nešķiet, palūkojoties atpakaļ, cik daudz no reiz prognozētā tādā vai citādā izpildījumā īstenojas. Andris Teikmanis, izliekot publiskai apskatei un pārdomāšanai savu projektu, aicina domāt, vienmēr paturot prātā, ka divās plaknēs attēlotā koordinātu “vēju rozē” ir četri kardinālie virzieni, bet četrdimensiju laiktelpā virzienu ir daudz vairāk, to analīzei nepietiek ar Apache Hadoop vai ko citu tādā garā. Patiesību sakot, lai saskatītu virzienu un līdzekļus iespējami (visiem) perspektīvākā risinājuma tuvināšanai, cilvēcei, globālajām struktūrām, valstīm, sabiedrībām, grupām un indivīdiem nāksies atcerēties par četriem kardinālajiem tikumiem: apdomību, taisnīgumu, stiprumu (drosmi) un mērenību.
Bezgalīgajā rokmūzikas klāstā – vēl vienā lielo datu plūsmā – kaut kur un kaut kad spēlē un dzied britu progresīvā metāla grupa “Tesseract”. Grupas 2015. gadā klajā nākušajā albumā “Polaris” ir skaņdarbs “Utopia”:
Sasistais spoguli pie sienas, tu mani vispār neatspoguļo
Es nesaprotu tavus nelāgos gājienus, tu saindē tos kas vājāki
Rūsošas šķēres atvilktnē velk mani tuvāk nedzīvei
Kāpēc es esmu tik apmulsis, neiespaidots un neiepriecināts?
Nē, kaut kas nav kārtībā. Pacel rokas pret debesīm. Nofokusē gaismu
Tā ir ciparu kombinācija, ak un pazudušu atslēgu saišķis
Esmu gleznojis ainavas bet krāsas ēdas
Un kaut kas slikts iezogas kokos[1]
Rīt, 17. martā, plkst. 18.00 LMA profesors Dr. art. Andris Teikmanis izstādē “Nākotnes dokuments. Art Future / Future Signs” uzstāsies ar “Lekciju par nākotni”, kurā pamatos nākotnes pētījumu nozīmi un iepazīstinās ar mākslas lomu nākotnes veidošanā. Savukārt, nākamnedēļ 21. martā 18.00 turpat notiks “Sarunas par nākotni”, kurās Andris Teikmanis tiksies ar LU profesoru Dr. phil. Igoru Šuvajevu.
[1]
Broken mirror on the wall, you give no reflection of me at all
Your wicked ways I won't understand, intoxicating weaker men
Rusting scissors in the drawer pull me closer to a life no more
Why am I so confused, unimpressed and unamused?
No, something's not right. Open your arms to the sky. Focus the light
It's a combination of numbers, oh and a set of missing keys
I've been painting pictures but the colors disagree
And bad things come in threes
