Divu veidu mākslinieki
Pārdomas Miraka Džamala personālizstādē - stūrains - galerijā “427”
19/04/2017
Foto: Kristiāna Marija Sproģe
Galerijā “427” skatāmās Miraka Džamala personālizstādes - stūrains - apraksts ir citāts no Vasīlija Kandinska 1910. gadā sarakstītās esejas “Par garīgo mākslā”. Lai gan mākslinieks pats saka, ka izstādei nav nekāda sakara ar Kandinski, nevaru atturēties no asociācijām. Tāda sajūta, ka visapkārt (ne tikai tekstā, bet arī izstādītajos darbos) saskatāma klaja atsauce.
Līdzība Kandinska darbiem visizteiktāk novērojama ierāmētajos akvareļos, kas izkārtoti pie galerijas sienām. It kā haotiska, pieblīvēta kompozīcija, trauksmainas līnijas un ģeometrisku figūru īpatsvars neļauj nedomāt par Kandinski.
Bet šķiet, ka mākslinieks Kandinska citātu izmanto tikai kā attaisnojumu izstādes formālajam iekārtojumam. Kandinska tekstā ir runa par trijstūri kā mākslinieka garīgās dzīves precīzu shematisku atainojumu. Džamals telpas centrā izveidojis trijstūri no divām riģipša plāksnēm. Pie tām pielikti daži viņa darbi un vietām uzskricelēti savādi antropomorfi radījumi.
Untitled
- stūrains -.
Pārdomas par šo izstādi radās, lasot mākslinieka citēto Kandinska eseju. Liekas, Džamala izstādē novērojams tas, ko Kandinskis pārmet māksliniekiem esejas ievadā. Māksla kā “laikmeta bērns”
var tikai atkārtot to, kas jau iepriekš bijis izteikts esošajās laikmeta tendencēs. Šajā gadījumā Džamals iekļaujas, manuprāt, šobrīd aktuālā laikmetīgās mākslas tendencē, proti, viņš fokusējas vien uz izstādes estētisko ietvaru, tās idejisko pusi ievietojot otrajā plānā. Tādēļ “sausais atlikums” pēc izstādes apmeklējuma var vienīgi būt neliels prieks par līdzsvaroto iekārtojumu, jaukajiem koka rāmīšiem, rotaļīgajām kompozīcijām un vispārējo ekspozīcijas hermētismu. Ieteikums šāda prāta stāvokļa saglabāšanai būtu izvairīšanās no anotācijas, šādi arī izvairoties no nesapratnes, ko tā izraisa.- stūrains -.
Space
Domestic issues
Izstādē gūtais estētiskais baudījums pēc apmeklējuma kļūst nomācošs. Gribas teikt, ka Džamals rada teju vai formas meistara iespaidu, bet pietuvoties tam, kas atrodas iekšpus šai formai, man nav iespējams. Varbūt mākslinieki patiešām iedalās grupās – tie, kuri spēj uzkonstruēt šķietami “laikmetīga” izskata formas, un tie, kuru veikumi piesaista uzmanību ne tikai skatīšanās procesā, bet arī pieļauj tālāku iedziļināšanos tajā, kas nav materializēts telpā. Kandinska iedalījumi vedina par to domāt.
Untitled
Untitled
Untitled