Izdzīvošanas instinkts. Recenzija par Survival Kit 9 izstādi
26/09/2017
Foto: Kristīne Madjare
Rudens Latvijā tiek dēvēts par ražas laiku, kad kokos sāk sārtoties ne vien āboli, bet arī lapas. Ne ar ko nesalīdzināms, melanholisks pilnbrieda brīdis, dabas un cilvēka absolūtai simbiozei. Arī kultūras dzīve šai gada laikā sit augstu vilni – pēc mulsinošās vasaras, septembrī visi atgriežas pilsētā, psiholoģiski reinkarnējušies, gatavi pieņemt jauno sezonu ar visiem tās noteikumiem.
Viens no vadošajiem laikmetīgās mākslas festivāliem, kas plašu apmeklētāju skaitu pulcē jau kopš 2009. gada ir Survival Kit. Šogad tas apskatāms no 8. septembra līdz 1. oktobrim bijušajā Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes ēkā, un veltīts dabas izpētei. Precīzāk – dabā novērojamajam tapšanas procesam.
No šī gada izstādes nosaukuma – “Saiet Ābolā, Kokā, Sēnē, Ledājā, Gliemežvākā, Briedī, Kanārijputniņā” – par gaidāmo iespējams nojaust diezgan maz. Mulsinoši, salīdzinoši abstraktā veidā, tas tikai liek manīt par konceptuālo uzstādījumu, mākslas un dabas saistību. Šķiet, ka pasākuma atslēga ir tieši tā norises vieta – vēsturiskā 19./20. gadsimta mijā celtā ēka Kronvalda bulvārī, kuras projektu veidojis no Prāgas ataicinātais arhitekts Johanness Kohs (Johannes Koch). Monumentālā telpa acīmredzami mākslu pakļauj savām iespējām. Šur tur nolupušais sienas apmetums un uz ārstikla rakstītie grafiti izvēlētajai vietai piešķir šarmu. Atrasties vēsturiskā telpā un sajust tās pārlaicīgo spēku brīžiem šķiet pat valdzinošāk, nekā nodoties laikmetīgās mākslas vērošanai.
Kā jau iepriekš minēts, par izstādes centrālo uzstādījumu izvirzīts tapšanas process – tā novērojums. Attiecīgajā laikā, proti, 21. gadsimtā, kad internets (un tehnoloģijas kopumā) veic savu uzvaras gājienu, mākslinieciskās dabas procesu realizācijas ir interesanti skatīt tieši pilsētvidē. Ja pieņemam, ka Survival Kit ir neordināra izstāde (vismaz lokālā kultūrtelpā), tās vides maiņa vai pielāgošanās ekspozīcijas konceptam vērtējama atzinīgi. Ik gadu festivāla ietvaros novērojama izstādes saspēle ar tās atrašanās vietu, kas rosina gan uz attiecīgo noskaņu, gan konkrēto mākslas darbu spēju eksistēt ārpus noteikta laika un telpas. Pagājušajā gadā par mākslas festivālam piemērotu vietu tika izvēlēta (šobrīd pasākumiem diezgan populārā) K. K. fon Stricka villa, savukārt aizpagājušajā gadā izstādes apstākļiem tika piemērota bijušās Latvijas Nacionālās bibliotēkas tikko pamestā ēka. Patstāvīgi neapdzīvotu telpu izrotāšana ar plašākai sabiedrības daļai (iespējams) marginālu kultūras sastāvdaļu, proti – laikmetīgo mākslu, it kā pretendē būt par uzdrīkstēšanos, atteikšanos no ierastā, pievēršot uzmanību alternatīvām izpausmes iespējām. Mazliet pievērt acis pašsaprotamajam, nebaidīties no citādā. Tomēr pēc šī gada Survival Kit izstādes apmeklējuma nepamet sajūta, ka šajā citādajā ir ticis pārvērsts pavisam parastais jeb patiesais. Un mākslas izlase, kas veidota ar atsauci uz super-intelektuālu koncepciju ir tikai abesīvs patiesā atdarinājums.
Nona Inesku (Nona Inescu). Drawings from Caterpillars
Jau aptuveni 380. gadā p.m.ē. Platons vienā no saviem populārākajiem darbiem “Valsts” izklāstīja ideju par dzejnieka (mākslinieka) nelietderīgumu kopējā sabiedriskajā piramīdā. Par iemeslu tam viņš minēja mākslinieka aprobežotās spējas, māku nodarboties tikai un vienīgi ar copy/paste. Ideja dzīvo pāri visam un realizācija ir tās atdarinājums, savukārt par mākslu uzskatāms atdarinājuma atdarinājums. Kāpēc šķiet svarīgi uzsvērt mākslas teatrālismu, un kāds vispār Platonam sakars ar mūsdienām? Pavisam vienkārši. Galvenā loma šīgada izstādē piešķirta kolektīvajai idejai (lasīt – koncepcijai), savukārt mākslai pašai par sevi atlicis piepildīt masu skatus, viegli un neuzkrītoši atgādināt par sevī mītošo, apslāpēto spēku.
Andra Eglīša ekspozīcijas “Poētiskās izpētes laboratorija“ fragments
Šī gada ekspozīciju veido 19 ārvalstu un 6 latviešu mākslinieku darbi, starp kuriem lielākoties dominē videomāksla un redīmeidus atgādinošas laikmetīgas instalācijas. Kopumā viss stāsta par un ap dabu. Sākot ar pār-mīlīgiem kartupeļu nospiedumiem[1] un ar ekoloģiskām izejvielām apgleznotiem zīda gabaliem/instalācijām[2], līdz pat amerikāņu mākslinieces Lorijas Andersones (Laurie Anderson) slavenajai filmai “Suņa sirds” (2015), kurā risināta dzīves, darba un mīlestības jēgas problemātika. Principā, par dzīves jēgu runā ikkatrs no šiem mākslas darbiem, galvenokārt skatot to caur cilvēka un pasaules mijiedarbes prizmu. Domāšana par ekoloģiju, tīrkulturāls dzīvesveids vairs nav tikai modes kliedziens, bet gan cīņa par atgriešanos pie saknēm (mūsu dabas), jau minētā patiesuma. Bet. Caurstaigājot ekspozīciju, domās arvien atgriežoties pie vēlmes pēc laikmetīguma absolūtas definēšanas (vai, gluži pretēji, vēlēšanās par to nemaz nerunāt), nepamet sajūta, ka kaut kas nav pa īstam īsti. Vai atgriezties pie dabas vispār ir dabiski, ja tas ir konceptuāli?
Britas Marakatas-Labas (Britta Marakatt-Labba) instalācija
Lai gan festivāla organizētāji akcentē, ka vēlas izvairīties no jaunas sistēmas atrašanas, šķiet, ka tieši to viņiem ir izdevies īstenot. Mēģinot pēc iespējas pozitīvāk korelēt trīs vizuālās mākslas vaļus (telpu, teoriju un pašu mākslu), tie burtiski aprijuši viens otru, pārņēmuši, pakļāvuši, neveidojot organisku (loģisku) sasaisti. Par savdabīgu tiltu starp izstādīto un autentisko kalpo dažādi LU Bioloģijas fakultātei (vai tās ēkai) piederoši objekti – kā piemēram, ziņojumu dēlis vai bibliotēkas plaukti (kas patīkami smaržo pēc veca papīra un kuros izvietota daļa zviedru mākslinieces Lotas Antonsones (Lotta Antonsson) instalācijas “Ceļi uz iekšējo spēku III” (2017)). Tomēr arī to izmantojums vai eksistence nerosina izstādi uztvert kā interesantu. Lielākā daļa darbu atstāj nepabeigtības sajūtu un brīžiem kā ievilkt elpu gribas palūkoties ārā pa logu, kur pretstatā klusējošajai mākslai kūsā pilsētas dzīve. Protams, gluži kā svaigs gaiss, ekspozīcijā sastopami arī daži patiesu interesi raisoši darbi. Aizraujoša ir Andra Eglīša “Poētiskās izpētes laboratorija” (2017) un Ievas Epneres filma/videoinstalācija “Zaļā skola” (2017), kas estetizētā veidā stāsta par 1900. gadā izveidoto alternatīvo bērnudārzu, kur bērni zināšanas gūst izpētes procesa rezultātā. Nenoliegšu, ka par manu ekspozīcijas favorītdarbu kļuvusi autentiska vārnas ligzda, kas atrasta Zooloģijas muzeja krājumos. No zariem un elektrības vadiem vītā ligzda aizkustina un piesaista. Par pilnvērtīgu mākslas darbu, to grūti nosaukt, taču, tā nenoliedzami, ir augstvērtīgākā Survival Kit 9 apskatāmā relikvija. Un varbūt tieši tāpēc, ka patiesākā.
Vārnas ligzda Survival Kit 9 izstādē
[1] Gernota Vīlanda (Gernot Wieland, Austria) darbs “Kartupeļu nospiedumi”, 2017
[2] Hilduras Bjarnadoutiras (Hildur Bjarnadóttir, Iceland) darbs “Simbiotiskas attiecības”, 2016
