Vai nu ir, vai nav

Recenzija izstādei “Nosaukumam nav nozīmes” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā

18/10/2017

Kad 2016. gada 4. maijā durvis apmeklētājiem vēra tikko renovētais Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, tūdaļ pēc Māras Lāces uzrunas tautai mūsu valsts premjerministrs Māris Kučinskis svinīgi paziņoja, ka “šī būšot pirmā reize mūžā, kad viņš apmeklēs mākslas muzeju”. Tas bija viens no tiem mulsinošajiem “smieties vai raudāt” momentiem, kad sirds mazliet sažņaudzas pasaulē valdošās netaisnības dēļ. Kopš atklāšanas brīža jaunajā jeb lielajā zālē, kas maģiski gulst zem Esplanādes, organizētas jau septiņas izstādes - historisma celtnei pievienotā pazemes telpa uzņēmusi gan Jaņa Rozentāla, gan Romana Sutas piekritējus, mēģinājusi rast fizisku līdzsvaru starp konceptuāli nesaistītiem darbiem Purvīša balvas kandidātu darbu izstādē un Jāņa un Dinas Zuzānu kolekcijas reprezentatīvā “TOP no top”. Piekrītot Kučinska kungam, jāatzīst, ka visam reiz pienāk pirmā reize un tagad, kad kopš muzeja atklāšanas pagājis mazliet vairāk nekā gads, jaunajā zālē beidzot apskatāma pirmā neatkarīgā laikmetīgās mākslas izstāde “Nosaukumam nav nozīmes”.

Monta Andžejevska. Sekvence. 2017. Publicitātes foto

“Pag, pag,” kāds varētu teikt. Un es jau zinu, kas par lietu, tāpēc piekrītoši pamāju ar galvu. Jēdziens ‘laikmetīgā māksla’ nav īpaši pateicīgs, jo pamatīgi ierobežo, it kā atļaujot runāt tikai par mākslu dotajā brīdī. Aizvakardienas problēmas nav nekas vairāk par modernismu, bet tas, kas mūs sagaida pēc nedēļas, ir vēl nepieredzētais laikmetīgā atspoguļojums postmodernismā. Aktuālās izstādes kontekstā varētu arī pastrīdēties par to, kas un kāpēc ir uzskatāms par neatkarīgu. Papētot vārda independent etimoloģiju, iespējams uzzināt, ka pendere latīņu valodā nozīmē ‘karāties’ (tātad in-de-pendere nozīmētu ‘nekarāties’). Izvairoties no šīs smalkās valodas vulgarizēšanas, varētu izvērst teoriju par mūsdienu ierobežoto mākslinieku, kurš burtiski karājas kuratora/ideologa vai galerista/menedžera pavadā. Un tikai loģiski, ka kādā brīdī vienam vai otram rodas vēlme šo pavadu pārgriezt. Mākslinieks, kurš ideju spēj pārvērst materiālā vienībā, ir spējīgs to arī pārvaldīt. Galu galā tuvākā un tālākā pasaules mākslas vēsturē šāda prakse nav nekas jauns - kā kurators darbojies gan Marsels Dišāns, gan mūsdienu britu mākslas grands Demjens Hērsts. Vietējā mērogā kā piemērs minams Kaspars Groševs, kurš pamanījies ne vien veiksmīgi vadīt galeriju un radīt mākslu, bet arī kūrēt citu kolēģu izstādes. Nu jau kādu laiku galerijā LOW līdzīgi darbojas arī Maija Kurševa kopā ar diviem citiem māksliniekiem – Ojāru Pētersonu un Līgu Marcinkeviču –, no kuriem pēdējā ir arī “Nosaukumam nav nozīmes” idejas līdzautore.

Mākslinieku grupa “F5”. Ārstēšana ar mākslu. 2017. Publicitātes foto

Jāatzīst, ka mūsdienu mākslas skatītājs ir diezgan izlutināts. Ejot uz izstādi, vienmēr jāapbruņojas ar lielāku somu, jo papildus vizuālajam baudījumam ir iespējams saņemt vēl vairākas ekstras, piemēram, bukletus, varbūt pat kādu nodrukātu miniinterviju ar mākslinieku vai viņa darbu fotoreprodukciju – reizēm pat ļoti labā kvalitātē. Arī “Nosaukumam nav nozīmes” autori parūpējušies par skatītāju, izveidojot paliela izmēra avīzi un samērā mulsinošu izstādes karti. 71 lappusi biezajā izdevumā iespējams izlasīt Kaspara Groševa apcerējumu par domu plūsmu izstādes kontekstā^{^[1]}, padziļināti iepazīties ar katru izstādes darbu un tam piešķirto mākslinieka tekstuālo pavadījumu. Šādi informatīvi papildinājumi mēdz būt ārkārtīgi noderīgi, jo īpaši, ja tos iespējams veiksmīgi ieriktēt plauktā.

Ģirts Korps. Ludvigs. 2017. Publicitātes foto

Diemžēl konkrētās izstādes avīzes izmērs pārsteidz, it kā noliedzot iepriekš pieteikto nosaukuma maznozīmību, to manifestējot uz A3 formāta lapām. Pierasts, ka teju katru izstādi papildina arī kuratora vai paša mākslinieka sacerēts teksts, kas parasti paredzēts kā vizuālā paskaidrojošs pielikums. Šādi tekstuāli aksesuāri jeb koncepcijas vienlaikus var kalpot gan kā veiksmīgs ceļvedis mākslas mudžeklī, gan – tieši pretēji – skatītāju apstulbināt un atstāt gluži vienu tieši labirinta vidū. “Nosaukumam nav nozīmes” idejas autori pilnībā atsacījušies no mākslas un izstādes būtības konceptualizācijas un savu viedokli par to atklāti pauduši arī medijos. Izstāde veidota bez kuratora diktētā rāmja^{^[2]}, un māksliniekus vieno kas vairāk par ārēji piespēlētu ieceri. Vide, laiks un telpa ir elementi, kas katru no izstādes dalībniekiem ļauj skatīt ne tikai kopainā, bet arī atsevišķi – kā pārliecinātus un pārliecinošus māksliniekus. Šīs izstādes kontekstā gan grūti secināt, cik pozitīvi tas uztverams. Novērtēt katra mākslinieka individualitāti un atšķirīgo domu gājumu ir iespējams, tikai jāvaicā, vai tas ir būtiski nepieciešams faktors grupas izstādē.

Alise Sondore. Tagad vai jebkad. 2017. Foto: Otto Strazds

Kopumā izstādi vērot ir patīkami. Ik pa brīdim piezogas tā grūti izskaidrojamā “labā sajūta”, kas parasti pārņem, apmeklējot laikmetīgās mākslas izstādes ārzemēs. Tomēr jāņem vērā, ka, dodoties uz Pompidū centru Parīzē vai Tate Modern Londonā, skatītājs ir jau iepriekš sagatavojies piedzīvot ko grandiozu. Neskatoties uz to, ka “Nosaukumam nav nozīmes” ir pirmā šāda izmēra laikmetīgās mākslas izstāde LNMM lielajā zālē, pārsteiguma moments, tāpat kā grandiozitātes efekts iztrūkst. Iespējams tas tādēļ, ka (gandrīz) vienā telpā izvietoti 32 autoru darbi. Katrs no tiem gluži organiski iegūlies sev piešķirtajā vietā, pievērš uzmanību attiecīgajā brīdī, tomēr nerada sasaisti ar citiem izstādes darbiem. Īpaši izceļas jaunās mākslinieces Alises Sondores “Venēra” – tukšais, taču mājīgi noformētais zārks, kas it kā draudzīgi aicina tajā iegulties^{^[3]}, kā arī mākslinieku grupas “3/8” video darbs – paškustīgā molekulā pārtapusi feisbuka sarakste “vill menidž” (2017).

Foto: Ilmārs Znotiņš

Daļa apmeklētāju smagi nopūšas, ieraugot Teodora Zaļkalna ikonisko cūku ietītu zelta folijā^{^[4]}, un pēcāk kāda dāma muzeja darbiniecei sūdzas par to, ka “īstā māksla sabāzta krātiņā (domāts – caurskatāmajā mākslas darbu krātuvē), kamēr izstāžu zāle piepildīta ar ko tādu”. Bez konkrēta apzīmējuma vai nosaukuma gan nedaudz grūti izprast, ko kundze domā ar to. Iespējams, viņu samulsinājušas lielās formas instalācijas – Maijas Kurševas “LOW” (2017) vai Kaspara Podnieka “Gliemezis” (2017), kurš izstādes apskates dienā gan bija izslēgts un neveica rīsu apmaiņas procesu caur padeves mehānismiem. Sirdi plosoša ir gandrīz nemanāmā Jāņa Klauča “Forma 2”, kā arī Reiņa un Kristas Dzudzilo “Mīlestība ir akla II” (2017), kuras tehnisko ķibeļu dēļ mākslinieku pāris izstādi pagodinājis ar savu klātbūtni, nelielo defektu labošanu pārvēršot patiesā performancē.

Katrīna Čemme. The grass is blue on the other side of the fence. 2017. Publicitātes foto

Nenoliedzami ceturtais izstādi saturošais elements ir Ojārs Pētersons, pie kura visi “Nosaukumam nav nozīmes” darbu autori kādā brīdī ir studējuši vai dara to joprojām. Lai gan vēlme izvairīties no piederības kādam apzīmējumam izstādē realizēta pat burtiski – atsakoties no mākslinieku vārdu un darbu nosaukumu eksponēšanas – ignorēt visu mākslinieku piederību Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļai ir neiespējami. Laika gaitā tas, protams, var atmaksāties, taču var kļūt arī par traucēkli, māksliniekam paliekot karājamies kārtējā pavadā. Tāpēc šobrīd varbūt vieglāk atbrīvoties apziņas plūsmai un mākslai ļaut runāt pašai par sevi.

Foto: Ilmārs Znotiņš

Foto: Otto Strazds

^{^[1]} Groševs, Kaspars. Kārtojums: nākotnes atmiņa. Nosaukumam nav nozīmes izstādes avīze, 2. lpp.

^{^[2]} Nosaukumam nav nozīmes. Pieejams: www.lnmm.lv

^{^[3]} Alise Sondore, “Tagad vai jebkad”, 2017.

^{^[4]} Brigita Zelča-Aispure, “Cūkai ir cūkas laime atrasties muzejā”, 2017.