“Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties; savs laiks sērot, un savs laiks diet.”*
“Ja divas lietas ir radikāli atšķirīgas, iespējams, vienīgais tās vienojošais faktors ir laiks. Laiks, kurā tās abas vienlaikus pastāv. (..) Tomēr, ja divus pretstatus spēj vienot laiks, kurā tie abi pastāv, viens un tas pats, kas mūs padarījis tālāk atstatus, atšķirīgākus un dažādākus, arī ir tas pats, kas mūs vieno. Laiks mūs šķir un laiks mūs vieno. Vienlaicīgi.” Tā raksta Latvijas Mākslas akadēmijas studente Marta Viktorija Agruma, kas ir viena no 20 Latvijas Mākslas akadēmijas un Latvijas Kultūras akadēmijas studentu grupas, kas atsaucās Arterritory.com aicinājumam izteikties par Izraēlas laikmetīgās mākslas izstādi “Sapņi un drāmas”, kas līdz 5. novembrim skatāma topošajā mākslas centrā “Zuzeum”.
Paldies par atsaucību un apsveicam ar debiju mākslas kritikā arī Lauru Bebri, Klintu Grutmani, Inetu Vaivodi, Lieni Rumpi, Artu Raitumu, Madaru Kvēpu. Viņu recenziju fragmentu apkopojums tiks publicēti 5. novembrī.
Marta Viktorija Agruma (LMA 2. kurss, glezniecības apakšnozare)
27/10/2017
Emocionāli un atmiņā ejot cauri ekspozīcijai, domās raisās dažādas divējādības. Visa pirmsākumi gan vēsturiski, gan absolūti cilvēciski – cilvēka sākums mātes klēpī (vai mātei uz muguras). Tāpat tie ir atmiņu stāsti Dora Gueza videodarbā un turpat blakus vērojamā šķietamā Sandro Botičelli Venēras dzimšana no jūras putām, kas tajā pašā laikā ar citām vizuālām norādēm liek domāt par gaidīto (viedokļi un ticība atšķiras) Mesiju – Jēzu Kristu. Satiekas mīts pagātnes formā un pravietojums – nākotnes vēstījums. Satiekas tas, kas redzēts, ar to, kas vēl liekas tālu esam. Tādējādi audiovizuālajā darbā Nomina saskatāmi vismaz divi pretrunīgi tēli vienā personā, kas šajā gadījumā ir pati autore Kerena Jeala Golana.
Izraēlieši meklē drosmi, spēku un mierinājumu nenoliedzamajās sadursmēs, un izrādās, ka, to meklējot, ieguvējs ir ne vien tapušā mākslas darba skatītājs, bet arī pats mākslinieks var apzināt šo jau esošo kodolu sevī un savā kultūrā.
Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda. Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt, savs laiks dēstīt, un savs laiks dēstīto atkal izraut.
Izraēla ir valsts, kur uz mūžam bēšās (kā izstādes katalogā ievietotajā humoristiskajā komiksā) ainavas fona risinās spilgti notikumi. Sapņi un drāmas risinās vienuviet. Apsolītā zeme un tās ķēniņš Dāvids ir tā pati galva, kas teroristam Ereza Izraeli darbā. Mirusī Nāves jūra un tās sāls dod jaunu dzīvību sen aizmirstam līgavas tērpam – arī ebrejietes kāzu rota nu kļuvusi balta Sigalitas Landavas mākslas darbā, kas Latvijā apskatāms lielformāta fotogrāfijās.
Savs laiks kādu nogalināt, un savs laiks kādu dziedināt; savs laiks ko noplēst, un savs laiks ko uzcelt.
Ņemot vērā, ka Izraēla ir jauna valsts un arī ebreju tautas, ar kuru visvairāk šī valsts tiek saistīta, liktenis ir bijis nebeidzamu klejojumu pilns, tās stāsts ir par būšanu vienmēr mājās un nekad tur nebūšanu. Vieta, kas vienmēr tikusi nēsāta līdzi kā apsolījums, ir tā pati vieta, kurā nekad nav būts.
Izstādes katalogā lasāmais Rutas Margalitas pārspriedums par “izraēlību”, mūžīgo došanos “mājup” un ilgošanos arī manī raisīja pazīstamas sajūtas. Šai mūsdienu Izraēlas mākslinieku grupai, izstādē atklājot, kas viņi ir un kāda ir zeme, no kuras viņi nāk, ir izdevies pietuvoties vispārcilvēciskajam, tādējādi ļaujot jebkuram identificēties ar šo mūžam pretstatu pilno izraēlieti sevī.
Savs laiks akmeņus mest, un savs laiks tos salasīt; savs laiks apkampties, un savs laiks, kad šķirties.
Tāpat kā par mājām un būšanu prom no tām, Izraēla ir arī stāsts par nebeidzamām vēsturiskām satikšanās un šķiršanās reizēm. Manas mātes vecmāmiņa bijusi ebrejiete. Tikpat labi es vispār to varētu nezināt. Tomēr to, ka “nekas nav tik narkotisks kā pagātne”, arī es, nebūdama izraēliete, saprotu. Es spoguļojos Nira Hoda hromētajā gleznā, kurā jau spoguļojušies un vēl spoguļosies daudzi citi.
Savs laiks ir ko meklēt, un savs laiks ko pazaudēt; savs laiks ir ko glabāt, un savs laiks ko galīgi atmest.
“Portāls” (Eitans Ben-Moše) ļauj mums ieiet citā realitātē vai tieši otrādi – iznākt no tās ārā, lai beidzot atrastos te un tagad. Tepat, kur eiropeiskā toņkārtā dzirdams saplūdums ar arābu melodijām. Uz šo Daniela Kiczalesa videodarbu var atsaukties kā savā vienkāršībā un tajā pat laikā pārdomātībā vienu no ekspozīcijas spēcīgākajiem darbiem. “Vēstnesis” aicina pamainīt skatpunktu, dzirdes punktu, ja tā var teikt. Neatrisināts konflikts ir nespēja dzirdēt ne pašam sevi, ne otru. Konflikts nenozīmē, ka abiem ir taisnība, toties pilnīgi noteikti to, ka abi tomēr var pastāvēt blakus. Ieklausīties. Te un tagad.
Savs laiks ir ko saplēst, un savs laiks atkal to kopā sašūt; savs laiks klusēt, un savs laiks runāt.
Te un tagad ir robežšķirtne starp pagātni, kas mūs veido, un nākotni, kas mēs vēl tikai būsim. Vienīgā autore izstādē, kas vairs nav starp dzīvajiem, ir Noa Eškola. Viņas un viņas deju studijas audzēkņu kopīgi tapušie tekstildarbi varētu šķist vieni no atšķirīgākajiem, tomēr, mazliet iedziļinoties, tie kļūst par svarīgu izstādes daļu, to citādumu skaidrojot ar, iespējams, pārāk burtisko sapņu un drāmu izdzīvojumu. Darbi ir estētiski un skaisti, tajos ir notverta kustība, sadarbība, kopā būšana, kas ir tik svarīga izraēlietim. Kaut gan pēc sašūto auduma gabalu kārtīguma to būtu grūti pamanīt, audums ir plēsts un sašūts, ar to izstāstot kādu stāstu. Precīzs vizuāls ekvivalents Salamana Mācītāja grāmatā lasāmajam.
Ja divas lietas ir radikāli atšķirīgas, iespējams, vienīgais tās vienojošais faktors ir laiks. Laiks, kurā tās abas pastāv vienlaikus. Laikam ejot, mūsu pasaule ir kļuvusi daudzveidīgāka vai vismaz cilvēkdažādāka, jo vienkārši ir vairāk cilvēku. Sarežģītāka. Konfliktiem pilnāka. Tomēr, ja divus pretstatus spēj vienot laiks, tas, kas mūs padarījis atšķirīgākus un dažādākus, ir arī ir tas pats, kas mūs vieno. Laiks mūs šķir un laiks mūs vieno. Vienlaicīgi.
Savs laiks mīlēt, un savs laiks ienīst; savs laiks karam, un savs laiks mieram.
*Te un turpmāk slīprakstā – citāti no Salamana Mācītāja grāmatas: 3. nodaļas 1.-8. pants secīgi pēc kārtas, izņemot 4. pantu, kas izmantots kā virsraksts. Bībele, 1965. gada tulkojums.
Izstāde “Sapņi un drāmas” ir tapusi kā speciālprojekts Rīgai, tās iniciators un atbalstītājs ir Rīgā dzimušais uzņēmējs un mākslas patrons Leons Zilbers.
Izstāde topošajā mākslas centrā ZUZEUM skatāma līdz 5. novembrim.
Izstādes darba laiki
P.: Slēgts
O.–C.: 12:00–18:00
P.–S.: 12:00–20:00
Sv.: 12:00–18:00
Ekskursijas gida vadībā
S.: 12:00, 15:00 / Sv.: 12:00
