Caur pelniem uz zvaigznēm
07/11/2017
Foto: Daiga Atvare
”НЕ ТО” Leonards Laganovskis, Pāvels Zjumkins
Galerija Astronauts, Rīga
11. oktobris – 22. novembris, 2017
Nav stāsta skumjāka par to, kā stāsts par izsmēķiem… Šie cigarešu līķīši, izkaisīti pelnutraukos un pavārtēs, pussadeguši, atbaidoši un pēc aizvakardienas dūmiem dvakojoši, kļuvuši par interesantas, galerijā “Astronauts” šajā oktobrī atklātās ekspozīcijas tēmu. Izstādes kurators Mārcis Kalniņš kopā ar vēl vienu ekspozīcijas iniciatoru, galerijas līdzīpašnieci Diti Jurcāni, vienā projektā apvienojis divus māksliniekus – pazīstamo latviešu konceptuālistu Leonardu Laganovski un par rīdzinieku kļuvušo maskavieti Pāvelu Zjumkinu, kurš sevi realizē kā dizainers Artēmija Ļebedeva studijā, paralēli nepametot novārtā arī mākslinieciskos eksperimentus. Viņš nāk no tā paša loka, no kura Valērijs Čtaks un Kirils Kto (par abiem esam rakstījuši te un te). Tas ir, arī viņa darbos redzama interese par tekstu, kas organiski ievijas mākslas darba vizuālajā miesā. Bet pašu šo miesu izstādē ar nosaukumu “НЕ ТО” iekļautajos darbos veido izsmēķi, kas ielīmēti to telpā vai arī maksimāli reālistiski zīmēti.
Pāvela Zjumkina ekspozīcijas fragments
Sarunā ar Mārci un Diti, kuras teksts piedāvāts izstādes apmeklētājiem, Pāvels runā par neskaitāmām sarunām “no sirds”, atklāti ar citiem māksliniekiem no visdažādākajām pilsētām un vietām, kuri bijuši viņa studijā. “…Un rezultātā viss beidzas ar pelnutrauku, pārbāztu ar izsmēķiem. Jūs apspriedāt, strīdējāties, sarunājāties, un, lūk, palikusi izsmēķu kaudze. Neviens to nedzirdēja, nedokumentēja, tomēr jēga ir palikusi. Tā ir tāda kā starp pirkstiem, starp vārdiem, starp zobiem, starp tevi un cilvēku, kas sēž tev pretī…” Pāvelam svarīga bijusi rūpīga nekam nederīgu komunikācijas palieku, atlieku estetizācija. Iespējams, tas tādēļ, ka mūsu laikā mēs arvien vairāk sākam šaubīties, vai no viedokļu apmaiņas, no diskusijas rodas jēga, biežāk gan mēs vien iepazīstinām cits citu ar savu skatpunktu, paliekot katrs pie sava. Tomēr šīs apspriešanās veltīgums ir vien šķietams, jēga vienalga paliek, lai arī tā izkūp mūsu acu priekšā zilos tabakas dūmos, aizplūzdama telpā starp sarunbiedriem un viņu replikām. Kā to izdabūt ārā? Kā noturēt? “Ir maigi materiāli – papīrs un akvarelis, un ir diezgan draņķīgais, nepatīkamais, smirdīgais materiāls – izsmēķis, ko ir riebīgi dokumentēt, tomēr ar tā palīdzību iespējams paust savu attieksmi starp rindiņām, starp vārdiem, starp sarunām.” Un ir īsas frāzes, kas it kā kļūst par šo sarunu vai nesteidzīgu, vientulībā aizvadītu pārdomu kopsavilkumiem: “Ne tas”, “Nekā lieka, tikai personiskais”, “Pērtiķis paņēma rokā koku un kļuva par cilvēku. Cilvēks paņēma rokā cigareti un kļuva par dzejnieku”, “Tukšumi”, “Stabili” vai “Ņem”. Par pēdējo frāzi, kas kalpo par darba nosaukumu, Pāvels saka šādi: “Tas ir par dialogu, man bija vesela virkne šādu darbu. Ļoti daudzi dialogi un pazīšanās sākas ar to, ka tu centies nokāst cigareti… “Ņem” – tas ir kā dalīties no sirds, “še, ņem, tas tev”.”
Leonarda Laganovska ekspozīcijas fragments
Ja Pāvels spēlējas ar izsmēķu divējādo dabu, kas viņam ir gan atbaidoši, gan savā veidā sentimentāli, “dvēseliski”, tad Leonards Laganovskis par tabaku un dūmiem runā viņam ne pārāk raksturīgā romantiski metafiziskā manierē, izjuzdams pret tiem siltas un pat pateicīgas jūtas. Mākslinieka firmas zīme – atturīgā, pieticīgā ironija te parādās drīzāk jau pašā tik nepretenciozo objektu kā izsmēķi izvēlē. Tomēr mūsu sarunas gaitā, kas norisinājās izstādē, viņš pastāstīja par pirmo rīta pīpi, kas piešķir domām skaidrību un rokai stingrību, kad uz audekla vai papīra jāuzvelk pirmā līnija. Vai par nelielu pīpju veikaliņu Kopenhāgenā, kura īpašnieks pēc pāris frāzēm, kas pārmītas ar tikko ienākušo apmeklētāju, precīzi spēj noteikt, kas par cilvēku stāv viņa priekšā un kāda pīpe viņam vajadzīga (Leonarda gadījumā tā bija loča pīpe). Tajā pašā laikā pīpe kā priekšmets plašajā mākslas vēstures arhīvā jau ir pārlieku estetizēta (atliek vien atminēties sirreālisma sakramentālo Renē Magrita Ceci n’est pas une pipe). Cigaretes palieka, izsmēķis, Laganovska darbos rādīts kā tīrs (ja šeit iespējams lietot šo vārdu) tabakas simbols, pelnu tēls. Jo viņa darbu sērijas nosaukums “Ashes to Ashes” ved mūs arī uz jaunu pašu pelnu izpratnes līmeni, viss šis ogleklis un tamlīdzīgi – tieši no šīs vielas veidotas arī virs mums mirdzošās zvaigznes. Tādēļ izsmēķu zīmējumi sērijas darbos sasaistīti ar zvaigznāju attēlojumiem. Pelni pie pelniem, pīšļi pie pīšļiem, zvaigžņu putekļi un mūsu ideju, vārdu, domu pelni, kam gleznas, attēla atomu struktūra piešķir dimanta cietību un skaidrību.
Leonarda Laganovska ekspozīcijas fragments
Šī nelielā, tomēr savā veidā ļoti smalkā un koncepcijas līmenī skaidri pasniegtā izstāde ierakstās tik daudzpusīgajā un pastāvīgajā laikmetīgās mākslas tendencē – mūsu dzīves nomalē izmesto drazu, par neestētiskām uzskatītu lietu estetizācijā. Te šis pavisam ne jaunais uzdevums realizēts precīzi un pārliecinoši, kas arī pašai ekspozīcijai piešķir mērķtiecības, pareiza balansa sajūtu. Interesanta ir arī jaunās galerijas telpa, kur izvietota izstāde, – tas ne pavisam nav ierastais “baltais kubs”. Līdztekus izstāžu rīkošanai “Astronauts” nodarbojas arī ar XX gadsimta otrās puses dizaina mēbeļu un priekšmetu realizāciju, tādēļ ekspozīcijas “НЕ ТО” darbi kā reiz izvietoti starp šāda veida lietām, iekļauti zināmā dzīves vidē. Un jāsaka, ka no tā darbi vien iegūst. It kā tā pati saruna (ar citiem, pašam ar sevi, ar savām idejām, kas tiecas realizēties) turpinātos. Starp šiem spoguļiem, kumodēm, galdiņiem, dīvāniem un… pelnutraukiem.
Pāvela Zjumkina ekspozīcijas fragments
Galerija Astronauts
Miera iela 4, Rīga
O.–P.: 12:00–19:00
S.: 12:00-16:00
