Modiljāni
Recenzija par Amedeo Modiljāni izstādi Londonā
Ilze Pole
29/11/2017
Tate Modern, Londona
2017. gada 23. novembris–2018. gada 2. aprīlis
Tate Modern muzejā atklāta itāļu mākslinieka Amedeo Modiljāni līdz šim lielākā darbu izstāde Lielbritānijā, kurā apskatāmas arī gleznas, kas publiski nav izstādītas kopš 1917. gada.
Modiljāni vārds, kas līdzās Pikaso, Munkam, Vorholam, Bēkonam, ieņem vietu tā sauktajā 100 miljonu klubā, mākslas pasaulē saistās arī ar viņa darbu viltojumu daudzumu. Kā šajā vasarā plašā pētījumā par šo tēmu rakstīja Vanity Fair, citējot kādu Parīzes mākslas dīleri: “Problēma šobrīd ir tāda, ka, pat ja es rīt bēniņos atrastu kādu modiljāni ar viņa personīgi parakstītu vēstuli, cilvēki vienalga apšaubītu gleznas autentiskumu.”*
Amedeo Modiljāni, Leopolds Zborovskis, Andešs Osterlinds un Naniks Osterlinds. Kaņa, 1919. Association Anders Osterlind
Taču šīs izstādes fokuss nav Modiljāni darbu viltojumi, bet gan tas, kā jaunais, Toskānas ostas pilsētā Livorno dzimušais itālis, ierodoties Parīzē pagājušā gadsimta sākumā, spēja attīstīt savu, tik ļoti spēcīgu un individuālu glezniecības stilu, kuru nav iespējams sajaukt ne ar vienu citu. Turklāt ņemot vērā, ka viņu ieskāva sava laika spēcīgākās radošās personības – mākslinieki Pablo Pikaso, Makss Žakobs, Huans Griss, Konstantīns Brinkuši, Djego Rivera, arī Žans Kokto un neskaitāmi citi. Izstādē apskatāmi vairāk nekā 100 darbi – Modiljāni gleznas, skulptūras un zīmējumi, taču unikālu šo izstādi dara tās pievienotā vērtība – virtuālās realitātes pieredze The Ochre Atelier, kas ļauj paviesoties mākslinieka pēdējā darbnīcā Monparnasā. Darbnīca ir precīzi rekonstruēta pēc fotogrāfijām, draugu atmiņām un aprakstiem, tajā ir pat tādas detaļas kā uz galda kūpoša cigarete un lietus skaņa virs Parīzes jumtiem. Un kā zinātniskajā fantastikā, fokusējot skatienu noteiktā punktā, var ieslēgt skaņu, lai dzirdētu mākslas zinātnieku komentārus, Modiljāni draugu atmiņas un citātus no vēstulēm, kas saistās ar šo darbnīcu. Tajā redzami arī divi pēdējie Modiljāni darbi – viņa mīļotās Žannas Ebiternas portrets (1919) un vēl uz molberta – nepabeigts pašportrets. Abi darbi pēc tam apskatāmi izstādes pēdējā zālē An Intimate Circle (Iekšējais loks). Pēc šīs pieredzes pavisam noteikti klišejas par nabadzībā dzīvojošu mākslinieku vairs neliekas klišejas.
Pašportrets kā Pjero. 1915. Kartons, eļļa. 430 x 270 mm. Kopenhāgenas Valsts mākslas muzejs
Jaunas sievietes portrets. 1918. Audekls, eļļa. 457 x 280 mm. Jēlas Universitātes mākslas galerija
Arī izstādes sākumā redzams Modiljāni pašportrets, kas gleznots 1915. gadā un kur viņš attēlojis sevi kā traģisko klaunu Pjero – tolaik populāru kino un teātra varoni, ko raksturo gan skumjas un melanholija, gan smiekli. Līdzīga stīga caurvij visu Modiljāni dzīvi. Kad tapa šis darbs, Modiljāni Parīzē bija pavadījis jau teju desmit gadus, līdz ar to tas savā ziņā kalpo arī kā atskaites punkts – bija pienācis laiks sevi pieteikt uz mākslas skatuves.
Kaņas ainava. 1919. Audekls, eļļa. 460 x 290 mm. Privātkolekcija
Sākotnēji lielāko iespaidu uz Modiljāni atstāja Pola Sezāna darbu retrospekcija, ko gadu pēc mākslinieka nāves izrādīja 1907. gada Rudens salonā, ikgadējā Parīzes mākslas darbu izstādē, kas pieminēta teju katra franču impresionista vai modernista biogrāfijā. Darbs “Livorno ubags” (1909) jo īpaši atgādina Sezāna rokrakstu. Taču Modiljāni iespaidojās arī no citiem māksliniekiem, tostarp Kēsa van Dongena un Anrī de Tulūza–Lotreka. Parīzē Modiljāni ieradās jau ar ļoti labu itāļu zīmēšanas skolas pamatu, ar bagātu kultūras pieredzi, un tas, iespējams, ļāva viņam eksperimentēt, taču nepadoties gaisā virmojošajām idejām, piemēram, kubismam, bet turpināt meklēt savu ceļu. Modiljāni pirmā dīlera Pola Aleksandra portrets (1913) ir pirmais darbs, kurā saskatāms vēlāk māksliniekam tipiskā rokraksta iezīmes – garie, izstieptie kakli un šaurās mandeļveida acis.
Pola Gijoma portrets, Novo Pilota. 1915. Kartons uz saplākšņa, eļļa. 1235 x 925 x 100 mm
Parīzes Oranžērijas muzejs. Žana Valtēra un Pola Gijoma kolekcija
Gadu vēlāk par Modiljāni dīleri kļuva Pols Gijoms; izstādē iekļauti četri viņa portreti – trīs gleznas un zīmējums. Lai arī Gijoms bija jaunāks par Modiljāni, viņam bija ievērojama loma mākslinieka karjerā. Gijoms bija nopietni aizrāvies ar afrikāņu skulptūrām, izceļot to kā atsevišķu mākslas virzienu, ne tikai kā etnogrāfisku elementu, un kopā ar Modiljāni viņi apmeklēja Etnogrāfijas muzeju un Luvru. Afrikāņu mākslas tīrās formas un līnijas tolaik piesaistīja daudzus jaunos māksliniekus, arī Modiljāni. Gijoms nomira jauns un aizdomīgos apstākļos, atstājot aiz sevis ievērojamu mākslas kolekciju. Baumoja, ka viņu noslepkavojusi sieva Dominika, kurai apmaiņā pret apsūdzības atcelšanu nācies atdot visu mākslas darbu kolekciju.
Galva. Ap 1911. Akmens. 394 x 311 x 187 mm
Hārvardas Mākslas muzejs / Foga muzejs, Loisas Orsvelas dāvinājums
© Hārvardas koledžas prezidents un kolēģija
Sievietes galva (ar šinjonu). 1911–12. Smilšakmens. 572 x 219 x 235 mm. Mercbahera mākslas fonds
Tate Modern izstādē apskatāmas arī deviņas no 28 zināmajām Modiljāni skulptūrām. Brinkuši ietekmē Modiljāni ar tēlniecību sāka aizrauties jau 1909. gadā, un vienu brīdi pat tik nopietni, ka sevi mēdza iepazīstināt kā tēlnieku. Neilgi pirms ierašanās Parīzē Modiljāni bija studējis tēlniecību Karrārā, kur atrodas slavenā Itālijas marmora dzīsla, tādēļ tas viņam nebija nekas jauns. Dažas mākslinieka skulptūras 1912. gadā pat tika izstādītas Rudens salonā, taču īpašu ievērību neguva. Pēc dažiem gadiem viņš no šī virziena atteicās pavisam. Kādēļ tā, īsti nav skaidrs. Modiljāni visu mūžu slimoja ar tuberkulozi, un, iespējams, putekļu dēļ sāka pasliktināties viņa veselība, iespējams, materiāli bija pārāk dārgi. Iespējams arī, ka viņam bija pārāk skaidra ideja, ko viņš vēlas izveidot, bet akmens to neļāva. Taču iespējams, ka viņš pameta tēlniecību pēc Brinkuši piezīmes, ka gleznas pārdot tomēr būs daudz vieglāk. Lai vai kā, šiem darbiem bija būtiska ietekme uz Modiljāni glezniecības attīstību pēc 1913./1914. gada.
Beatrise Heistingsa. 1915. Audekls, eļļa. 400 x 285 mm
Privātkolekcija
Viņš gleznoja teju visus, ko pazina. Savus draugus un laikabiedrus, katrā mēģinot iedzīvināt unikālās un tikai viņam raksturīgās īpašības. Viņam apkārt bija mākslinieki, dzejnieki un rakstnieki, literāti un izcili domātāji; viens no Modiljāni draugiem bija pat mēmā kino zvaigzne Gastons Modo. Vesela zāle izstādē atvēlēta šiem draugu portretiem. Starp tiem ir arī angļu rakstnieces un dzejnieces Beatrises Heistingsas trīs portreti. Heistingsa bija Modiljāni mīļākā, un par viņu vētrainajām attiecībām ir rakstīts daudz. Arī pati Heistingsa detalizēti aprakstījusi savu kopdzīvi ar Modiljāni, piemēram, to, ka iepazīstoties Modiljāni uz viņu nav atstājis galīgi nekādu iespaidu.
Vēl kāds darbs šajā zālē, ko vērts atzīmēt, ir franču mākslinieka un rakstnieka Žana Kokto portrets – Modiljāni viņu viegli kariķējis, mēģinot attēlot Kokto raksturīgo iedomību. Kokto par šo portretu pat samaksāja, taču nepaņēma līdzi uz mājām, aizbildinoties, ka taksometrā tam nebūs vietas. Un tā arī nekad neatsūtīja tam pakaļ.
Akts. 1917, Audekls, eļļa. 890 x 1460 mm
Privātkolekcija
Taču izstādes kvintesence, iespējams, ir Modiljāni gleznotie akti. Apmēram trešā daļa no tiem nekad iepriekš Lielbritānijā nav bijuši izstādīti; un ir pat tādi darbi, kas pēdējo reizi publiskai apskatei bijuši pieejami pirms simts gadiem – vēl Modiljāni dzīves laikā. Tādēļ var apbrīnot kuratoru apņēmību un ieguldīto darbu, gandrīz pusi no tiem “izceļot” no privātkolekcijām. Aktu glezniecībai Modiljāni pievērsās pēc sava dīlera Leopolda Zborovska ieteikuma, jo tolaik tas bija populārs žanrs mākslas pircēju vidū. Un viņam izrādījās taisnība. Gleznu pārdošana sekmējās daudz labāk. 1917. gadā galeriste Berta Veila, kura pirmo reizi savā galerijā izrādīja arī Pikaso darbus, Parīzē sarīkoja Modiljāni personālizstādi – vienīgo viņa dzīves laikā. Taču māksliniekam nepaveicās, jo Veilas galerija atradās Tebū ielā tieši pretī policijas iecirknim. Kad publicitātes nolūkos skatlogā tika novietota viena no Modiljāni gleznām, policija ātri vien izstādi slēdza, pieprasot novākt nepiedienīgos darbus.
Sēdošs akts. 1917. Audekls, eļļa. 1140 x 740 mm
Antverpenes Karaliskais mākslas muzejs
Lukas-Art in Flanders; foto: Hugo Maertens
Tate Modern izstādītie darbi ir gleznoti Pirmā pasaules kara laikā, kad strauji mainījās sievietes loma un pašapziņa. Viņas sāka nēsāt īsus matus un lietot kosmētiku. Viņas strādāja un pašas pelnīja naudu. Viņas izvēlējās pozēt kailas, saņemot par to naudu. Aktiem ir atvēlēta liela telpa, jo tie prasa daudz vietas. Tie ir absolūti jutekliski, izaicinoši, dominējoši un drosmīgi. Jo sievietes tajos ir drosmīgas. Ne viņu kailums, bet attēlotais raksturs un skatiens ir tas, kas piesaista uzmanību. Pirmie divi darbi šajā zālē ir kā savāds pāris – viena un tā pati sieviete ar drēbēm (“Alžīriete”, 1916) un bez (“Akts uz dīvāna (Almaisa)”, 1916), un neatkarīgi no tā, kā viņa parādīta, viņa ne brīdi nezaudē savas personības spēku.
Kad nākamajā, 1918. gadā, Parīze tika bombardēta un strauji pasliktinājās arī Modiljāni veselība, Zborovskis aizsūtīja viņu uz Francijas dienvidiem, uz Nicu. Modiljāni turp devās kopā ar savu jauno draudzeni Žannu un citiem māksliniekiem. Nicā viņš gleznoja gan savu draugu portretus, gan ainavas, krāsu paletē atklājot pavisam citus – daudz siltākus un gaišākus – toņus.
Žanna Ebiterna. 1919. Audekls, eļļa. 914 x 730 mm. Ņujorkas Metropolitēna muzejs
Modiljāni savā studijā. Pola Gijoma foto. Ap 1915. gadu
©RMN-Grand Palais (musée de l’Orangerie) I Archives Alain Bouret, image Dominique Couto
Izstāde noslēdzas ar portretu grupu An Intimate Circle – bez Modiljāni dīlera Leopolda Zborovska un viņa sievas Annas portretiem, pārējos attēlota viņa mīļotā Žanna Ebiterna. Dienu pēc Modiljāni nāves Žanna, būdama otrā bērna gaidībās, izlēca pa logu un gāja bojā. Katrā no šiem portretiem viņa attēlota pārsteidzoši citādi. Tie ir ļoti delikāti, smalki un melanholiski portreti. Bet loks noslēdzas ar uz molberta palikušo Modiljāni pašportretu, kas pārklāts ar baltu audeklu.
Zēns īsbiksēs. Ap 1918. Audekls, eļļa. 997 x 648 mm
Dalasas Mākslas muzejs, Līlanda Faiksa fonda 1977. gada dāvinājums
Mazais zemnieks. Ap 1918. Audekls, eļļa. 1000 x 645 mm. Teita muzejs, Dženijas Bleikeres 1941. gada dāvinājums Hjū Bleikera piemiņai
Britu mākslinieks Džons Maiats, kurš bija specializējies Modiljāni viltošanā, taču labprāt gleznoja arī Braku, Matisu un Šagālu, un kuram par to tika piespriests cietumsods, atceras, ka pirmo reizi redzējis Modiljāni darbus 60. gados kādā ceļojošā izstādē, vēl mācoties koledžā. “Atceros, kā es stāvēju un domāju: “Cik izcila līnija!” Ātrums un pārliecība, ar kādu tā novilkta, lika man nodrebēt.”**
Modiljāni gleznoja ātri. Glezna bija gatava dažās dienās. Reizēm pat dažās stundās.
Izstādes kuratoru komandas sastāvs: Tate Modern starptautiskās mākslas kuratore Nensija Airesone (Nancy Ireson), neatkarīgā kuratore Simoneta Frakvelli (Simonetta Fraquelli), kuratoru asistente Emma Lūisa (Emma Lewis)
*The drama here is that I could find a Modigliani in an attic tomorrow, with a letter from Modigliani attached to it, and people would still hesitate.
** I can remember standing there and thinking, ‘What a superb line.’ The speed and confidence of the line almost made me shiver. Merila Sīkresta. “Modiljāni. Dzīve” (Modigliani. A Life, 2011).
