Gaisma visur ir vienlīdz vārga
Par Laiema Gilika izstādi “Centrā gaisma nav spožāka” Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā
21/12/2017
Vairuma mūsdienu pilsētu izkārtojums ir ja ne liecība, tad vismaz laba ilustrācija funkcionālisma arhitektūras sarežģītajām attiecībām ar priekšstatiem par skaisto. Tas, ka klasiskais, spodrais un cakainais dominē pilsētu centros, bet industriālais, askētiskais un (bieži) netīrais ir iedzīvojies nomalēs, protams, ir daļēji stihisku vēsturiskās apbūves posmu rezultāts, bet vienlaikus arī glauda pa spalvai apziņu, kurai patīk kavēties mitoloģisku tēlu, ideālu formu un apoloniskas kārtības pasaulē. Šī apziņa, par kuru es neko nevarētu teikt, ja pats nebūtu vai nebūtu bijis tās “pārstāvis”, ir mierīga, kamēr pilsoniskās dzīves kodols rit saskaņā ar tās ideāliem, bet viss ārpus tā notiekošais, lai arī atbaidošs, tomēr gaida savu kārtu rindā uz saskaņošanu. Miers tiek nedaudz sašūpots ikreiz, kad pilsētas centrs tiek papildināts ar kādu neatbilstošu, funkcionālu stikla un betona būvi.
Šādai apziņai nešķiet nejauši, ka urbānais pretnostatījums centrs-nomale atbilst krietni pirmatnējākam pretnostatījumam gaisma-tumsa, vai vismaz gaisma-krēsla. Par to tā var pārliecināties tīmeklī atrodamajās “gaismas piesārņojuma” kartēs un satelītuzņēmumos, kuros redzams, kā arvien sarūkošie neurbanizētie apgabali piekāpjas izgaismotas civilizācijas mezgliem. Pēdējie – vai tā būtu Parīze vai Maskava, Teherāna vai Deli, Kaira vai Lima – šajās kartēs izskatās pēc elektrizētām nervu šūnām, kuru ķermeņu nomaļākajos punktos vēl saskatāma dzeltenās krāsas sazobe ar tumši zilo, kamēr viduči pārvērtušies monolītas gaismas laukos. Lai arī šo karšu izplatītāji parasti grib brīdināt par grūtībām, ko gaismas piesārņojums rada putnu migrācijai vai astronomiskiem pētījumiem, tās var uztvert – un tiek uztvertas – kā apliecinājumu centru “apgaismotībai”.
Par šo pretnostatījumu ir domājis angļu konceptuālists Laiems Giliks, kura izstāde “Centrā gaisma nav spožāka” (The light is no brighter at the centre) līdz 14. janvārim apskatāma Viļņas laikmetīgās mākslas centra (CAC) lielākajā zālē. Ieejot gandrīz pilnībā aptumšotajā, solīda angāra plašuma telpā, ar skatītāja apziņu tiek izspēlēts joks. Dažās sekundēs, kas vajadzīgas, lai acis pierastu pie trūcīgā apgaismojuma, apziņa atpazīst tikai neskaidrus objektus telpas centrā. Brīdī, kad kontūras kļūst asākas un neskaidrie objekti pārtop par ēku siluetiem, vērotājs acumirkļa ilgumā ir pārliecināts, ka iztālēm – no skatu torņa, klints malas vai nama augšējā stāva – patiešām skatās uz kādu necilu piepilsētas sektoru. Un tikai nākamajā brīdī perspektīvas radītā ilūzija gaist un kļūst skaidrs, ka mēs raugāmies uz aptuveni pusmetru augstiem, vienkāršiem noliktavu ēku modelīšiem. Perspektīva, kas klasiskajā glezniecībā tiek panākta darba ietvaros, Gilika instalācijā tiek panākta, noliekot skatītāju vajadzīgajā attālumā un liedzot tam pienākt tuvāk: ēku modeļus pārdesmit metru rādiusā ieskauj eliptisks zāģa skaidu paklājs, kuru izstādes apmeklētāji apstaigā kā pa stadiona skrejceļu. Par to, lai neviens neuzdrošinātos uzkāpt uz skaidām (lasi: salauzt perspektīvu), augu dienu punktuāli rūpējas CACa dežurantes.
Instalācija "Centrā gaisma nav spožāka". Foto: Andrej Vasilenko/CAC
Kādu brīdi uzkavējoties “skrejceļa” zonā, var novērot visu ko: divu spuldžu apgaismotais komplekss, kas sastāv no septiņu ēku modeļiem, lielākoties vienkārši pastāv trīsuļojošas gaismas un tikai klusumā saklausāmu skaņu – vēja, circeņu un elektrības vadu sanoņas – ieskauts. Te pēkšņi vizuālie un audiālie efekti skaidri liecina, ka cauri industriālajam rajonam brauc vilciens. Vēl pēc brīža lielākajā no ēkām sākas diskotēka ar tehnomūziku – acīmredzot rūpniecība ir apstājusies un vietējās subkultūras ieņēmušas pamestās būves, lai ierīkotu naktsklubus.
Tieši pēdējais no aspektiem ir visiemidzinošākais: apziņai, kam bijusi tā laime piedzīvot līdzīgu fenomenu uzplaiksnījumus Barselonas, Amsterdamas vai Varšavas pievārtē, apslāpētie tucāri radīs patīkamu nostaļģiju, kamēr man tā atgādina par ko krietni nesenāku, piemēram, “Zunda dārzu”, kas pēdējās divas vasaras gaida pagrīdes mūzikas baudītājus Pārdaugavā.
Šī “uzspiestā” perspektīva un rotaļāšanās ar mērogu ir ļoti atbruņojoša: brīdī, kad apjēgts iepriekš minētais triks, apziņa atmaigst kā pēc laba joka noklausīšanās. Rodas vēlme turpināt apstaigāt zāģa skaidu paklāju un mēģināt atsaukt pirmo iespaidu, kur attālinātā raudzīšanās uz bezpersonisku, funkcionālu ēku kompleksu atgādina par materiālo labumu un to pavairošanas procesa indiferenci pret iesaistīto cilvēkbūtņu iedomātajām sociālajām atšķirībām.
Instalācija "Centrā gaisma nav spožāka". Foto: Andrej Vasilenko/CAC
Bet varbūt šajā brīdī, atstāstot domu, es aizsteidzos tai pa priekšu: lai vai cik nozīmīgs Gilika darbos būtu marksistiskais aspekts (un tas tāds ir), nevar teikt, ka Viļņas izstādē tas būtu automātiski nolasāms. Triks ar mērogu vispirms rada attāluma ilūziju un tad, ja vien vērotājs var atļauties pie instalācijas uzkavēties dažas minūtes, tā tam izsauc virkni vispersoniskāko ar urbāno dzīvi saistīto asociāciju. Tomēr CACa apmeklētāji, kas izstādi apmeklē bez priekšzināšanām par Giliku un viņa darbību, kādā brīdī varētu uzdot jautājumu: un tas ir viss? Protams, ļoti asprātīgi, un nakts skaņu efekti un inscenētā vilcieniņa tuvošanās ir gana reālistiska, lai varētu viegli ļauties šai ilūzijai un visam, ar ko tā asociējas, bet brīdī, kad ilūzija izplēn, nesagatavotam skatītājam var rasties iespaids, ka ievērojamais brits savā Viļņas vizītē halturē: sak', pametīšu tiem austrumeiropiešiem, ar ko paspēlēties, un labi būs, aizies no muzeja izklaidēti un apmierināti. Jo ne jau katrs zina, ka Giliks jau vairāk kā divdesmit gadus savā radošajā un pētnieciskajā darbībā interesējas par kapitālisma prakšu radītajiem pārpalikumiem, kas izpaužas ne tikai nevienam nevajadzīgu artefaktu okeānā, bet arī šādās piepilsētu starptelpās un tajās iesaistīto ļaužu nomoda laika patēriņā.
Un, lai būtu godīgi, izstādē ir elementi, kas uz to vedina domāt arī bez priekšzināšanām. Pirmkārt, tas ir absurdais daudzums (man grūti iztēloties citu iemeslu vai gadījumu, kad jebkur Viļņas centrā varētu būt bijis līdzīgs daudzums) zāģu skaidu, kas izmatotas, lai noklātu teritoriju ap instalāciju. Zāles pustumsā šo izejvielu grūti identificēt; tas iespējams tikai tad, ja lasīta izstādes preses relīze, vai arī zaglīgi noliecoties un pačamdot grīdas segumu, kamēr dežurantes neskatās. Bet zāģu skaidas, protams, ir nekas cits kā ražošanas procesa pārpalikums, industriālā procesa neredzamā daļa, kuras apjoms attiecībā pret saražoto bieži ir līdzīgs skaidu paklāja izmēru attiecībai pret ēku modelīšiem tā centrā.
Otrkārt, tā ir īsfilma “Viena izgatavošana” (Construction of One), kas tiek projicēta mazā, ar galveno zāli savienotā muzeja istabiņā. Tajā redzams kādā vācu autorūpnīcā uzfilmēts materiāls, kas liecina par vienas atsevišķas automašīnas izgatavošanu no otrreiz izmantojamiem metāllūžņiem. Ja galvenā instalācija ļauj industriālas būves skatīt no attāluma, filma ieved tajās iekšā – teritorijā, kur estētiskie iespaidi un asociācijas ir pavisam citi. Te vairs nav ne miņas no vēja, circeņiem, izgaismotiem noliktavu iekšpagalmiem un iztālēm dzirdamas tehnomūzikas; izplēn viss urbānais romantisms, ko šāda vide mēdz uzjundīt. Viss, kas saistīts ar automašīnas saražošanu, ir pārlieku krāsains, sterils un sintētisks; anonīms dators filmā sadarbojas ar tikpat anonīmu strādnieku, katram veicot savas stingri protokolētās darbības dažādos automobiļa izgatavošanas posmos. Filmai nav skaņas, tā iedarbojas tikai un vienīgi uz vizuālo uztveri, tomēr dažbrīd man šķita, ka ne tikai dzirdu zobratu griešanos, bet arī saožu krāsas un motoreļļas kokteili. Un, lai būtu pilnīgi drošs, ka skatītāja vestibulārais aparāts negarlaikojas, Giliks filmu projicē divos blakus redzamos spoguļattēlos.
Kadrs no īsfilmas "Viena izgatavošana" (2016). Foto: Andrej Vasilenko/CAC
Treškārt, tas ir Gilika īsais stāsts “Ar darbavietas estētiku var nepietikt” (Workplace Aesthetics Might not be Enough), kas nodrukāts mazā, pie zāles ieejas par velti paņemamā grāmatiņā. Tās vāks burvīgi noformēts 90. gadu beigu WordArt stilā, kas ir tieši tikpat bezpersonisks kā dators, kurš izgatavo kārtējo BMW. Kā man norādīja izstādes kuratore Nēringa Bumblīne, šis teksts ir organiska izstādes daļa, un to vērts izlasīt, pirms doties iekšā zālē. Grūti gan iztēloties tādu mūsdienu muzeja apmeklētāju, kuram pietiktu pacietības apmeklējuma laikā apsēsties un izlasīt astoņas lappuses teksta (arī pats stāstu izlasīju tikai pēc tam, mājās), tomēr jāatzīst, ka Nēringas padomam ir sava jēga. Stāsts vēsta par distopisku pasauli, kurā kādas rūpnīcas strādnieku kolektīvs pēc vārdos neizteiktas, bet nojaušamas globālas katastrofas pilnībā pārcēlies uz dzīvi rūpnīcas ēkā un kopīgi nododas apātiskai, līdz sīkumiem birokrātiski pašuzraudzītai ēkas un iekārtu demontāžai. Stāsta varoņu dzīvesveidā un darbībās ir kaut kas nepatīkami pazīstams, un šis iespaids traucē noraudzīties attālā piepilsētas ainavā ar rezignētu, centram raksturīgi aizbildniecisku skatienu. Cilvēki stāstā rūpnīcā guļ pa nakti; reālās pasaules ēkas, kas vairs nav vajadzīgas rūpniecībai, tāpat atrod veidu, kā uzturēt sevī dzīvību – piemēram, pārvēršoties par naktsklubiem.
Grāmatiņa ar Laiema Gilika stāstu "Ar darbavietas estētiku var nepietikt". Foto: Andrej Vasilenko/CAC
Īsfilma un stāsts rada divus dažādus diskomofortus: estētisku un sociālekonomisku. Un tieši tie, manuprāt, arī veido nepieciešamo pretstatu instalācijas uzjundītajām romantiskajām sajūtām. Jo, es atvainojos, bet eksistenciālisms ir romantisms: ar Kamī literatūras un Hopera gleznu palīdzību mūsu laikmeta cilvēks ir atradis veidu, kā savā romantizētajā, uz centru vērstajā pasaules sakārtojumā ievietot arī neglītās pilsētu nomales ar visu to krāsaino metālu, lietotajām riepām, plastmasas atkritumiem un zāģu skaidām: tas viss ir attaisnots kā cildeni cilvēka pūliņi pasaulē bez dieva. Kapitālisms kārtējo reizi ir atradis veidu, kā sevi uzturēt un attaisnot, izmantojot pat tādas domas izpausmes, kas sākotnēji bijušas vērstas pret to. Gaisma centrā patiesi nav spožāka, bet arī tā aukstā un baltā, ko lej laternas pie rūpnīcu angāriem, īsti neko neizgaismo: labākajā gadījumā tā tikai ieaijā mūs visu pieņemošā miegā – līdzīgi kā diskotēka pamestas noliktavas ēkā. Un Laiems Giliks, visu cieņu, arī necenšas moralizēt: dažādie izstādes elementi tikai piedāvā dažādas perspektīvas uz kapitālisma blakusproduktiem. Un attālums starp šīm perspektīvām šķiet tikpat nepārvarams kā zāģu skaidu josla, ko par minimālo algu pieskata sagurušas muzeja dežurantes.
Instalācija "Centrā gaisma nav spožāka". Foto: Andrej Vasilenko/CAC
