Kad neaizraujas elpa
Recenzija par K. Bīslija un R. Narka personālizstādēm Kim? Laikmetīgās mākslas centrā
Tomass Pārups
09/01/2018
Pagājušas dažas nedēļas kopš kārtējās izstāžu cikla atklāšanas Kim? Laikmetīgās mākslas centrā, un domas lēnām sākušas sakārtoties. Pēc izstāžu apmeklējuma nepamet sajūta, ka uz mākslas darbiem jālūkojas kā uz vienkāršām formām, lai nebūtu pārmērīgi jālauza galva. Citādi atliek vērsties pie izstāžu anotācijām naivā cerībā, ka teksts skatīšanos kaut kā atvieglos. Gribas taču domāt, ka māksla sākas tad, kad “aizraujas elpa” vai tamlīdzīgi. Šajās izstādēs gan tā nenotiek, lielā mērā pateicoties neveiklai ideju verbalizācijai, kas man liek zaudēt ticību redzamajām formām.
Šoreiz skatāmas divu ārzemju mākslinieku izstādes: amerikāņa Kevina Bīslija personālizstāde “Novilkumi” un lietuvieša Roberta Narka izstāde “Viesis”.
Telpās veiktas izmaiņas. Brutāls sienā izsists caurums darbojas kā ieejas ceļš centrālajā izstāžu zālē. Tas pārvērsts par tādu kā spoguļu tuneli. Izstaigājot tam cauri, tālumā jau varu saredzēt Kevina Bīslija tēlniecības objektus. Vispirms gan ielūkojos telpā, pie kuras sienām pielikti Narka darbi – kartona atgriezumi ar visādiem novilkumiem, uz kuriem redzamas trīsdimensionālas figūras.
Roberta Narka izstāde “Viesis”.
Impulsu plūdums
Narka ekspozīcijā izmantoti vairāki krasi atšķirīgi izteiksmes līdzekļi: audumi, video un paplašinātās realitātes aplikācija San. Šāds plašs mediju klāsts ideālā gadījumā izceltu autora spēju daudzpusīgi operēt vairākās mākslas disciplīnās vienlaikus. Taču šeit mediju dažādība liekas pārāk pašmērķīga. Izteiksmes līdzekļi jau nav peļami, un es cenšos saprast, kas manī rada disonansi vai pat nepatiku pret tiem. Varbūt varu vainot internetu un ikdienišķu klaiņošanu blogos, jo ekspozīcija raisa asociācijas ar kaut ko līdzīgu vai daudzkārt redzētu. Kartonu kompozīcijas, mazā planšete un krāsainās tekstilijas, protams, ir diezgan glītas, bet tās nav daudz vairāk par savstarpēji nesaistītām mākslinieka piezīmēm, kas gadījušās vienuviet. Te man varētu pārmest cimperlīga skatītāja vēlmi dzirdēt pamatojumu, bet pieprasu to tikai tāpēc, ka ekspozīcijā neatklājas darbu idejiskais kodols. Formas no manis nedabū ārā vairāk par frāzi: “Nē, nu ir jau ok.” Un ir tikpat bezcerīgi meklēt kopsakarības šajos darbos, jo nolasāmu struktūru aizvieto impulsu plūdums.
Kevina Bīslija personālizstāde “Novilkumi”
Bez īpašām cerībām ieklīstu Kevina Bīslija ekspozīcijā. To ievada sveķu skulptūras un sveķos iemērkti priekšmeti, kas izkārtoti uz grīdas. Izstādes ievads norāda uz virzienu, kurā dažbrīd dominē paši darbu izejmateriāli un to estētiskās kvalitātes, citreiz – to saskarsme ar citiem atrastiem priekšmetiem.
Kevina Bīslija personālizstāde “Novilkumi”
Ieeju nākamajā telpā, no kuras griestiem karājās virves – katras galā piestiprināts mikrofons. Virvi kustinot, mikrofons atsitas pret grīdu un no tuvumā novietotām skandām atskan būkšķis. To, ka šī ir ekspozīcijas visizklaidējošākā daļa, apliecina novērotais atklāšanā. Viesi cits pēc cita pietuvojas virvēm un sāk tās raustīt. Sadzirdējuši skaņu, viņi vai nu norausta plecus vai neveikli iesmejas, vai saskatās un pasmaida. Saskarsme ar šiem darbiem vismaz liekas mazāk pasīva, kaut vai tāpēc, ka tie acīmredzot aicina skatītājus uz fizisku iesaistīšanos.
Kevina Bīslija personālizstāde “Novilkumi”
Tomēr valdzinošākais Bīslija darbs novietots tālākajā izstāžu telpā. Krēslaini apgaismotā forma, kas sastāv no dažādiem kopā salīmētiem audumiem un to atgriezumiem, veido siluetu, atgādinot pieliekušos cilvēku. Tā varētu būt sakumpusi večiņa, biezās segās ietinies klejotājs vai vienkārši uz kādas mēbeles nevīžīgi uzmestas lupatas. Tas atšķiras no pārējiem ekspozīcijas darbiem. Bīslijs, neko neatklājot, aizsedzot, padarot neredzamu to, kas varētu atrasties vai neatrasties zem audumu grēdām, nepretenciozā veidā provocē iztēli. Saku nepretenciozā, jo te gribas likt mierā kontekstu, asociācijas un visu ko citu. Te mākslinieks no skatītāja izvelk bērnišķīgu vēlmi fantazēt par nezināmo.
Roberta Narka izstāde “Viesis”.
Izgaismojas tukšums
Gan Narka, gan Bīslija veikumu klupšanas akmens, iespējams, nav meklējams pašos darbos un to formālajos apriņķos, bet gan tekstā. Par to, cik var noprast no Bīslija izstādes apraksta, nav parūpējies pats mākslinieks. Te pavīd tādas frāzes kā “somatiskā tūlītējība”, kas pirmajā acu uzmetienā varētu šķist smalks vai pat rūdīta intelektuāļa rakstīts vārdu salikums, bet ātri vien izgaismojas tukšums. Līdz ar to šī frāze izšķīst, un līdzi tai izšķīst arī vēlēšanās lūkoties uz ekspozīciju kā uz kaut ko vairāk par mākslinieka rotaļām ar dažādām formām, kas it kā glīti turas kopā. Tas viss izšķīst kā smilšu sauja iesviesta ūdenī, un satura iedīgļi izsprūk pa pirkstu starpām.
Attiecības ar lielāko daļu ekspozīcijas darbu ir neizbēgami sterilas. Tas varētu tā nebūt, ja, piemēram, kuratoriskā slenga jūklis beidzot tiktu aizvietots ar mazāk pretencioziem, godīgiem paskaidrojumiem, kas nevis pretendētu uz šo mākslas darbu ienešanu kādā īpašā gaismā, bet gan censtos skatītāju pietuvināt redzamajam cilvēciskā veidā. Nāk prātā galerija “427”, kuras izstādes Latvijas laikmetīgās mākslas kontekstā estētiski vistuvāk līdzinās Kim? sniegtajam piedāvājumam. Tajās bieži vien mēdz nebūt pat izstāžu anotāciju, bet vienmēr pa rokai ir kāds galerijas pārstāvis, kurš labprāt kaut ko skatītājam pastāsta. Kim? vienmēr uz vietas ir izstāžu pieskatītāji, bet anotāciju pārstāstus klausīties galu galā ir diezgan garlaicīgi.
Kim? Laikmetīgās mākslas centra izstāžu apraksti allaž sola ko jaunu, bet, šķiet, konsekventi tiek turpināts ierastais. Ir grūti šo mākslas valodu definēt. Santa Mičule pirms kāda laika rakstā “Kultūras Dienā” to sauca par “konspiratīvu”. Es drīzāk to sauktu par institucionalizētas estētikas valodu. Diemžēl, ilgstoši pieturoties pie tās, Kim? izstāžu ciklos arvien retāk paliek vieta pārsteigumiem. Varētu jau teikt, ka vēlēšanās izstādes apmeklējuma laikā tikt “pārsteigtam” ir bērnišķīgs pieprasījums, tādēļ būtu jāprecizē — es vienkārši vēlētos, lai es nebūtu spiests atrasties tik pasīva skatītāja lomā attiecībā pret šo mākslu.
