Paldies Dievam, es piedzimu tik skaista

Pārdomas par feminismu izstāžu “Dieviete Ex Machina” un “Jūlija Hāgena-Švarca. Pirmā igauņu māksliniece” kontekstā

Auguste Petre
10/01/2018

Uzsākt sarunu par sieviešu tiesībām mūsdienu pasaulē vienmēr ir diezgan apgrūtinoši. Šis kontraversālais temats pieprasa dziļu vēsturisko zināšanu fonu, kā arī lielu ieinteresētību un vēlmi par to runāt. Skeptiķiem šajās sarunās nav ko iesaistīties. Uzstājīgā dzimumu dalīšana pēc fiziskās kapacitātes un morāli intelektuālā pārsvara ir kļuvusi par ideoloģiju, kas ļoti strikti nosaka sievišķo un vīrišķo. Un tad, ja par feminisma piekritējiem kļūst vīrieši, bet sievietes izvairās par to runāt, ideja kā kliedziens tiek vērsta pret “konservatīvajiem” un citiem, minoritātēm nepieskaitāmiem. Kliedziena tematika sievišķīgā interpretācijā atspoguļojas arī divās Tartu notikušās izstādēs – Janas Kukaines un Šeldas Puķītes kūrētajā latviešu mākslinieču izstādē “Dieviete Ex Machina” Tartu Mākslas mājā un pirmās igauņu gleznotājas Jūlijas Hāgenas-Švarcas (Julie Hagen-Schwarz) retrospektīvā mākslas muzejā Tartmus.

Jūlija Hāgena-Švarca. Ekspozīcijas skats

Guerrilla Girls. Vai sievietēm jābūt kailām, lai iekļūtu Metropolitēna muzejā? 1989

1884. gadā Amsterdamā noris pirmā zīmējumu izstāde, kuras dalībnieces ir tikai sievietes. Tas ir laiks, kad sieviešu tiesības un iespējas ir krietni vien ierobežotas. Pastāv attiecīgi priekšstati par dzimumu funkcijām, un sievietēm nepieciešamību pēc izglītības un profesionalitātes jāpierāda šī vārda vistiešākajā nozīmē. Aptuveni 100 gadus vēlāk savu darbību uzsāk slavenā anonīmo mākslinieču grupa Guerrilla Girls, kas ar savām aktivitātēm ietekmē modernā feminisma vilni. Viņas netiecas pierādīt, bet no jauna aktualizē 60. gadu beigās strauji attīstījušos feminisma mākslas kustību, plakātiskā formā vedinot uz pārdomām par nekorektajiem sociāli politiskajiem apstākļiem. Par vienu no atpazīstamākajiem apvienības darbiem kļūst “Do Women Have to Be Naked to Get Into the Met. Museum?” (1989), kas interpretē ignoranci pret sievietēm māksliniecēm un lielo skaitu mākslas darbu, kuros vīrieši pretējo dzimumu attēlojuši kailu. Tomēr tā vietā, lai atspēlētos vīriešiem ar tādiem pašiem līdzekļiem un izvērstu maskulīnu kailķermeņu attēlošanu mākslā, sievietes pievēršas sev un savas eksistences analīzei. No vienas puses, tas atspēko feminisma kustības uzdevumu “atklāt sievietes būtību caur viņas pašas acīm”, no otras puses, liek uzdot jautājumu – kādēļ tiek izcelta cilvēktiesību problemātika, ja ideoloģiski feminisms ir iekšēji vērsta kustība?

Jūlija Hāgena-Švarca. Pašportrets. Eļļa, audekls, 1849.

Jūlija Hāgena-Švarca. Ekspozīcijas skats

Jūlija Hāgena dzimusi 1824. gadā Latvijā, taču jau divu gadu vecumā ar ģimeni pārcēlusies uz Tartu. Tur viņas tēvs Augusts Matiass Hāgens ģimnāzijā pasniedz zīmēšanu un vēlāk kļūst par Tartu Universitātes Zīmēšanas skolas direktoru. Tikai likumsakarīgi, ka arī Jūlija aizraujas ar mākslu un 19 gadu vecumā iegūst mākslas studiju stipendiju, kas paredzēta zināšanu papildināšanai ārzemēs. Tas gan notiek, pateicoties viņas tēva viltībai – Jūlijas zīmējumus komisijai viņš prezentē nenosaucot autores vārdu, līdz ar to arī dzimumu. Drīz vien Jūlija kopā ar tēvu dodas uz Drēzdeni, kur apgūst glezniecību un izpelnās vērā ņemamu atzinību. 1848. gada revolūcija Francijā atstāj pēdas arī Vācijā un abās valstīs pastāvošajā mākslas virzībā. Bīdermeijera tradīciju un politisko pasivitāti sāk aizvietot aizvien sociālāka satura darbi. Industriālā revolūcija sekmē objektīvā reālisma uzplaukumu un aizrauj arī jauno mākslinieci. Radošās iedvesmas nolūkos Jūlija Hāgena-Švarca uzturējusies gan Parīzē, Milānā un Venēcijā, gan iekarojusi Krievijas imperatora Nikolaja II meitas Marijas Nikolajevnas uzticību. Starp citu, tieši Marija Nikolajevna, 1853. gadā kļuvusi par Pēterburgas Mākslas akadēmijas prezidenti, ierosina Jūlijai piešķirt trīs gadu stipendiju rezidencē Romā. Vēlāk viņai tiek piešķirts arī akadēmiķes grāds – to Jūlija iegūst krietni pirms pirmā profesionālā igauņu gleznotāja Johana Kēlera (Johann Köler). Neskatoties uz to, formāli nosacījumi ierobežo viņas kā mākslinieces attīstības iespējas. Pilnvērtīgi Jūlija sevi var realizēt, tikai gleznojot portretus un klusās dabas, kas tolaik tiek uzskatīti par “sievietēm piemērotiem gleznošanas žanriem”. Pateicoties Itālijas pieredzei, Hāgenas-Švarcas glezniecībā parādās arī dienvidniecisku ainavu motīvi, tomēr tieši portretos un tumšajās ziedu kompozīcijās atklājas viņas mākslinieciskā kapacitāte. Ņemot vērā vispārējās sieviešu tiesības 19. gadsimta vidū, šāda ierobežojoša pieeja sieviešu glezniecībai nav nekas pārsteidzošs. Māksla pieprasa pilnīgu uzticību, augsti kvalitatīvu tehnisko un idejisko līmeni. Sociāli politisko apstākļu kontekstā šādu nodarbošanos var attiecināt tikai uz vīrišķo dzimumu, tomēr, mūsdienu acīm skatoties, neiespējami izslēgt arī varbūtību, ka “19. gadsimtā vīrieši vienkārši baidījās no tā, ka sievietes viņus pārspēs!!!”

Anda Magone. Dvīnes, sudraba želatīna kopijas. (2016-2017)

Inga Meldere. Plakāts apžēlošanai, UV druka uz audekla, gleznojuma ar eļļu un akrilu, 2017.

Arī 21. gadsimtā vīrieši baidās no tā, ka sievietes viņus pārspēs. Vai tad ne? Grūti iztēloties citu iemeslu, kādēļ daļa pasaules vīriešu dzimumu minoritātes principu uzskata par normu. Tomēr šeit atkal jāatgriežas pie ideoloģiskā introvertuma un cīņas par sava dzimuma tiesībām. Vai, tiecoties pēc “taisnīguma”, arī feministes nepārkāpj robežu, par zemāko atzīstot maskulīno? Pareizāk sakot – maskulīno ignorējot. Lai runātu par mūsdienu feminisma interpretācijām, ir praktiski neiespējami ignorēt tā vēsturisko nozīmi. Brīžiem šķiet, ka cīņa par vienlīdzīgām sociālām tiesībām patriarhālā pasaulē ir pārprasta un izvērsta cīņā par to, kas ir dabiskāk un kādai vispār vajadzētu būt sievietei. Diezgan uzskatāmi šī tematika tiek atspoguļota izstādē “Dieviete Ex Machina”, kurā mākslinieces Rasa Jansone, Eva Vēvere, Inga Meldere, Ingrīda Pičukāne un Anda Magone aicina atteikties no sievietes kā tēla jebkādas klasificēšanas. Ekspozīcijā pārsvarā izstādīti darbi, kas 2017. gada martā jau bija skatāmi izstādē “Es pieskaros sev” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Konceptuāli mākslinieču grupa mūsdienu sievietei piešķīrusi divas hipotētiskas esamības iespējas – būt ideālam jeb dievietei un būt mašīnai jeb ikdienas darbu darītājai. Vienlaikus viņas šo hipotēzi cenšas lauzt ar mākslas palīdzību, parādot, ka patiesa sieviete nav ne dieviete, ne mašīna, tomēr nepiedāvājot alternatīvas – kas tad sieviete īsti ir. Vai sieviete ir cilvēks? Varbūt patiesa sieviete ir feministe? Māksliniece, kura spītīgi cenšas atbalstīt novecojušu ideoloģiju? Jūlijas Hāgenas-Švarcas radošā darbība 19. gadsimta vidū lieliski pierāda to, ka par spīti negatīviem sociāliem apstākļiem ir iespējams sevi realizēt jebkurā dzīves jomā. Atšķirībā no mūsdienu izpratnes, tam nav nepieciešama provokācija un pašmērķīga vēlme pievērst uzmanību.

Pavisam patiess stāsts – bērnību pavadīju, maigi izsakoties, haotiskos apstākļos, dažādu mākslinieču sabiedrībā. Viena no tām bija Sarmīte Māliņa, kura man nesen pastāstīja, ka bērnībā es esot ilgi stāvējusi pie spoguļa, vērojusi sevi, beidzot izsakot secinājumu: “Paldies Dievam, es piedzimu tik skaista.” Ap to pašu laiku aizrāvos ar Bārbijām – Keniem gan īpaši nepaveicās, nezināmu iemeslu dēļ es visiem kā vienam plēsu nost galvas. Iespējams, šī rīcība liecina par manas personības feministiskajām šķautnēm, bet varbūt man vienkārši bija bail, ka kāds no Keniem mani pārspēs.