Nav nekā nesvarīga
Mazliet par izstādi “Tev pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze”
19/01/2018
Cilvēki, kas dzīvo normālas dzīves un pārlieku neinteresējas par laikmetīgo mākslu, varbūt domā, ka Forum Cinemas pašlaik rāda kādu filmu par senajiem humanoīdiem, jo vietās, kur parasti redzami supervaroņu filmu plakāti – uz afišu stabiem un autobusu pieturu nojumīšu sienām –, tagad pa visu pilsētu izvietotas Latvijas Laikmetīgās Mākslas centra rīkotās izstādes “Tev pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze” reklāmas. Gan mārketinga, gan arī pašas izstādes vēriena (turpat vai 100 mākslinieku darbi, starp kuriem rotājas arī tādi vārdi kā Joko Ono, Dīters Rots un Viljams Kentridžs) ziņā šāds notikums Latvijas kultūras dzīvē ir retums, un arī pēdējā mēneša laikā dzirdētās un lasītās atsauksmes ļauj nešaubīties, ka apbalvojumi visādās nominācijās un pirmās vietas kultūras mediju izdomātos gada notikumu topos “1243 ziņām” jau ir nodrošinātas.
Vija Celmiņa. Tāfeles #15. 2017. Mākslinieces īpašums, Ņujorka. Publicitātes foto
Protams, ar kvantitāti vien nepietiek, lai izpelnītos ievērību, un formālā ziņā kuratori un citi izstādes organizatori ir līduši vai no ādas ārā, lai artefaktu simtus sakārtotu konceptuāli loģiskā un ērti dizainētā kartē. Tumšā “kompresijas” telpa ar indiešu arhīvu fotouzņēmumiem, žilbinoši gaišā “pārstrādes” telpa ar digitālā laikmeta agrīnākajiem vēstnešiem, tad sekojošā galvenā zāle, pa kuru var staigāt krustu šķērsu bez stingra maršruta, gandrīz nemanāmās, tomēr ļoti lietderīgās mēbeles, uz kurām apsēsties, lai ilgāk pakavētos pie kāda video vai slīdrādes, bilingvālie dēlīši-planšetes ar eksponātu aprakstiem, ko var paņemt rokā, izlasīt un tad uzkārt atpakaļ uz nagliņas, pietiekams, bet ne nomācošs teksta daudzums – tas viss ne tikai atvieglo izstādes uztveršanu, bet kaut kā ļauj saprast, ka tev te ļauts uzkavēties, cik tik ilgi gribi – kas nav no tām biežākajām sajūtām valstiskas nozīmes muzejā. Bet var arī būt, ka šādu skaidrojumu esmu izdomājis retrospektīvā un tas, kas patiesībā atbruņoja, bija atmiņu klades un diapozitīvi – lietas, kas man kā “pēdējās paaudzes” pārstāvim ir ar roku aizsniedzamā atmiņā.
Jiri Tensons (Jüri Tenson). Avīzes lasīšana [Lehelugemine]. Hepenings Nommē, Igaunija. Dalībnieki: Reins Tensons (Rein Tenson), Jiri Tensons (Jüri Tenson), Prīts Perns (Priit Pärn), Krista Virkuse (Krista Virkus), Mari Kūtmā (Mari Kuutmaa). 1963–1967. Fotogrāfija no Igaunijas Mākslas muzeja kolekcijas, Tallina
Un te ir jāuzmanās, jo siltu atmiņu, nostaļģijas un aizkustinājuma uzjundīšana ir viens no rezultātiem, ko šī izstāde panāk visvieglāk. Bet to iespējams panākt arī citos apstākļos un ar citu finansējumu, un vienam no galvenajiem LNMM gada pasākumiem tā kā vajadzētu būt augstākiem mērķiem. Un te mēs sastopamies ar grūtāku uzdevumu: pamanīt kaut kādu kopīgu, vienojošu vēstījumu, līdz kam, ja paveicas, viss šis objektu kopums varētu likt pacelties apziņai. Te ir dažādu laiku printeri un komunikācijas ierīces, fotogrāfijas no ģimeņu privātajiem arhīviem, starpkontinentāla šaha cīņa vairāku gadu garumā, gājienus rakstot uz pastkartēm, Vijas Celmiņa tāfelītes, Aukstā kara spiegu foto ar disidentiem Prāgā, pusmūža vācu fabrikanta rūpīgi dokumentēts ārlaulības sakars (ieslēpts melnā kastē, jo “tolaik” taču bija tikai stipras ģimenes), ekstrēmi antisociālā dīvaiņa Miroslava Tihija no visādas drazas pašgatavotās fotokameras, 70. gadu poļu neta aktīvistu manifests par to, ko nozīmē tīkls (joprojām sasodīti relevants), uz ielas atrastu papīra lidmašīnīšu kolekcija, Žilvina Kempina instalācija ar divu ventilatoru plivinātām magnetafona lentām, jau izdotu Padomju enciklopēdiju cenzēšana, gleznotājs Ons Kavara, kurš katru dienu mēģina paspēt uzgleznot tās dienas datumu un vēl, un vēl. Viena tēma, ar ko tuvāk vai tālāk tas viss ir saistīts, droši vien ir pāreja no analogā uz digitālo, no kopēšanas uz skaitļošanu, galvenais 20. gadsimta beigu pavērsiens, informācijas laikmeta sākums, virtuālā realitāte un tā tālāk. Bet, ja izstādes mērķis būtu uzskatāmi aprakstīt un tādējādi likt domāt par šo pavērsienu, šķiet, ka uzsvariem vajadzētu būt citiem – pirmkārt jau, ar krietni lielāku devu “toreiz un tagad” tipa salīdzināšanas. Mēs, “pēdējā paaudze”, atceramies “toreiz” un pazīstam “tagad”, bet tiem, kas no pirmsinterneta laikmeta neko neatceras, izstādes apmeklējums varētu palīdzēt tikai apstiprināt to, ko viņi jau nojauš: cik gan tas ir labi, ka visas šīs neekoloģiskās, liekus artefaktus radošās, grūti pārskatāmās un neērtās prakses ir devušas vietu kam labākam. Un ko tur liegties – daudzējādā ziņā digitālais laikmets gan jau ir labāks.
Boriss Lurje (Boris Lurie). Smagie raksti: LOAD. 1972. Papīrs, audekls, papīra lentes. Borisa Lurje Mākslas fonda īpašums, Ņujorka. Publicitātes foto
Kad apmeklēju izstādes līdzkuratora Kaspara Vanaga vadīto ekskursiju, viņš pastāstīja, ka darbu vākšanas procesā daudzkārt nācies saskarties ar situāciju, kurā cilvēki īsti nesaprot, kāpēc kaut kādi novecojuši viņu privātās dzīves artefakti varētu būt interesanti mākslas izstādē (“...un, kad tu paskaties, kas viņiem tur ir, aizraujas elpa!”). Nav grūti iedomāties, ka līdzīgus apsvērumus izteica cilvēki, no kuriem vietējie mākslinieki Vika Eksta un Andrejs Strokins ieguva izstādē izmantotās fotogrāfijas. Ekstas gadījumā tās ir ar roku kolorētas fotogrāfijas no Belogrudovas sādžas (Krievijas pierobeža) fotomeistara Maksima mantojuma, savukārt Strokina – diapozitīvi, kas vēsta par kādas Padomju laiku ģimenes un tās draugu brīvā laika pavadīšanu pie dabas. Tieši pie šiem darbiem visvairāk “aizrāvās elpa” man. (Lai nu izpaliek šoreiz jautājumi par to, kāpēc plašā un starptautiskā, lieliem uzvārdiem bagātā mākslinieku klāsta vidū man sanācis izcelt tieši vietējos. Sagadīšanās.) Un nez kāpēc – bildēs nav redzams nekas cits kā visvienkāršākie cilvēki, kas kādreiz dzīvojuši un nu varbūt vairs nedzīvo. Dažreiz viņi pozē kamerai, dažreiz ne. Laikā, kad fotofilmiņai bija 24 vai 36 kadri, dažas no Strokina savāktajām bildēm varbūt pat tiktu uzskatītas par kadru cūkošanu.
Harijs Everets Smits (Harry Everett Smith). Atrastas papīra lidmašīnas, s.a. “J&L Books” un Anthology Film Archives īpašums, Ņujorka. Foto: Džeisons Fulfords (Jason Fulford)
Cenšoties uztaustīt, no kurienes nāk šis aizkustinājums, atceros, ka tieši fotogrāfija ir viens no uzskatāmākajiem lieciniekiem par milzīgo plaisu starp analogo un digitālo. Medijs, kas agrāk tika rūpīgi taupīts, saudzēts, printēts un likts skaistos albumos, tagad pārpludina tīmekli ar attēlu un to kopiju miljardiem. Līdztekus šai proporcijai mainās mūsu attieksme pret attēlu saturu: 36 kadru kolekciju ar ģimenes izbraukumu moskvičā uz pikniku pie ezera var izskatīt lēni un rūpīgi, kamēr šis pats notikums, dokumentēts 500 digitālās aifona fotogrāfijās, jau šķiet mazliet par daudz. Tomēr būtiski nekas nav mainījies: tur joprojām redzami tie paši cilvēki, tā pati vide, tās pašas darbības. Nomācošais attēlu daudzums laikam ir tas, kas uztverē devalvē tajās redzamā vērtību. Bet tieši par to, šķiet, rūpīgi atlasītie, kārtotie un izvietotie “1243 ziņu” darbi cenšas atgādināt: tajās redzamais ir svarīgs. Stāsts ir svarīgs. Svarīgs ir viss, ko cilvēki kaunējās izvilkt no saviem antresoliem un aizdot izstādes kuratoriem. Ne jau tāpēc, ka noteiktām paaudzēm tas izsauktu kaut kādu nostaļģiju, bet vienkārši tāpēc, ka tas kādreiz ir izstāstīts – padarīts par daļu no realitātes. Un stāstu atcerēšanās tehnika var mainīt mūsu attieksmi pret tiem, ja vien mēs tam nepievēršam uzmanību. Atcerēties par katra individuālā stāsta svarīgumu paradoksālā kārtā kļūst grūtāk tieši ar digitālo atcerēšanās tehniku palīdzību. Varbūt tā ir viena no lietām, par ko izstāde mudina domāt. Bet vienlaikus tā pret jauno realitāti neizturas noraidoši – drīzāk mēģina iedot instrumentus, kas tālākajā – digitālajā – ceļā varētu noderēt. 500 bildes 36 vietā nav nekas slikts – ja vien piedomājam, ka katru no tām ir vērts apskatīt.
Ksavjē Antēns (Xavier Antin). Beau Geste Press (izstādes skats, CAPC, Bordo). 2017. Mākslinieka un “Galerie Crèvecoeur” īpašums, Parīze. © F. Deval
Rūta Volfa-Rēfelta (Ruth Wolf-Rehfeldt). Struktūrlapas (rakstāmmašīnas māksla). 20. gs. 80. gadu vidus. Mākslinieces un galerijas “ChertLüdde” īpašums, Berlīne. Publicitātes foto
