Bailes no tumsas
Recenzija par Jāņa Avotiņa izstādi “Svētki”
Tomass Pārups
22/02/2018
Gatavojoties rakstīt par Jāņa Avotiņa izstādi “Svētki”, man neizbēgami sanāk domāt par to, ko iepriekš rakstījuši citi. Novēroju, ka Avotiņa gleznas rada vēlmi apcerēt fonu, proti, tukšumu. Tā ir dziļa, inerta telpa, no kuras izsūkts gaiss. Tai var piedēvēt dažādas īpašības, saucot to par “baisu”, “spokainu” vai “drūmu”. Iespējams, šajos raksturojumos atspoguļojas visai cilvēciskas bailes no tumsas. No “spokainās” tumsas, kas ieskauj tikpat “spokainus” tēlus. Nepārprotiet, visticamāk, tās gleznas patiešām ir spokainas, bet, apstaigājot Avotiņa personālizstādi Viļņas galerijā Vartai, cenšos rast skaidrojumu šiem iespaidiem. Taču Avotiņš strādā tik koncentrēti, ka ātri vien gribas pārmesties uz tīri formālu darbu apceri, jūsmojot par gleznojuma precizitāti un apbrīnojamo spēju atmest visu lieko. Blāvā, gandrīz vai caurspīdīgā krāsa un gaistošās figūras atgādina gan šo to redzētu divdesmitā gadsimta un mūsdienu glezniecībā (Gerhards Rihters, Liks Tīmanss), gan senāku mākslas vēsturi. Renesanses meistaru, piemēram, Mikelandželo skicēs attēlotie ķermeņi vietām izgaist uz gaišā papīra fona. Te ir novērojams tas pats, taču figūras ieslīgst tumsā.
Foto: Arnas Anskaitis
ARHĪVS: Reportāža no Jāņa Avotiņa izstādes “Svētki” atklāšanas
Avotiņš savā mākslā, šķiet, ir pārņemts ar interesi par robežu starp esošo un neesošo. Ar realitātes un vēstures gaistamību. Tā atspoguļojas arī izstāde “Svētki”, kas uztverama kā Jāņa Avotiņa izkoptā rokraksta turpinājums. Taču darbu kopā pavīd arī nobīdes no atpazīstamā. Viena no tām ir vitrīnā izstādītie tēlniecības darbi. Lielā, izgaismotā vitrīnā cita citai blakus dažādos augstumos izkārtotas skulptūras – galvas. Viena, rūpīgi apzeltīta, izskatās kā norauta no padomju laiku rotaļlietas. Cita atgādina priekpilnu pionieri. Gan labajā, gan kreisajā vitrīnas pusē ievietotas teju vai identiskas ģīmetnes. Tie varētu būt padomju karavīri pilotu cepurēs, kas uzrauga vērtīgos priekšmetus.
Foto: Arnas Anskaitis
Vietām Avotiņš ir attālinājies arī no savas ierastās gleznieciskās manieres. Pēkšņs krāsu uzplaiksnījums citādi monohromajā ekspozīcijā novērojams divās gleznās – vienā ar meiteni gaiši zilā kleitā un tai blakus esošajā – ar bērniem sarkanos pionieru kaklautos. Avotiņš, kopumā ieturēdams izteiktu, daži pat teiktu, vienmuļu konsekvenci savā glezniecībā, ar šīm gleznām pierāda, ka jebkura nobīde no normas skatītāju var pārsteigt.
Savā ziņā šīs gleznas ir neparasta atslēga, kas palīdz uztvert Avotiņa glezniecību kopumā. Lai arī tās ir gaišas un krāsainas, nevis tumšas un monohromas, kaut kas saslēdzas. Tēli ir pabalējuši, viegli izplūduši. It kā mākslinieks ar dzēšgumiju būtu tiem nevīžīgi pārbraucis pāri, atstājot skatītājam tikai pašu nepieciešamāko informāciju. Citās ekspozīcijas gleznās Avotiņš izdzēš fonu un norādes, kas varētu liecināt par gleznoto figūru atrašanos konkrētā vietā un laikā. Šajās gleznās viņš skatītājam tomēr sniedz nedaudz vairāk. Meitenei zilajā kleitā var pat sazīmēt sejas vaibstus.
Foto: Arnas Anskaitis
Avotiņa darbi neatrodas konkrētā laiktelpā. Tālab to izejas punkts – vecas, arhīvos atrastas fotogrāfijas – tiek pilnībā “nogalināts”. Norādes uz to, kas ir gleznās attēlotie cilvēki, no arhīvu izejmateriāla, iespējams, pat nevarētu izsecināt. Avotiņš saduļķo ūdeni vēl vairāk, izdzēšot arī telpu. Ar savu glezniecisko pieskārienu, ietinot figūras tādā kā miglainā plīvurā, viņš izslēdz jelkādu iespēju noteikt redzamo personu identitāti, vietu un kontekstu, kurā tās attēlotas. Vēl trakāk – dažām figūrām izdzēstas locītavas, liekot atsevišķām ķermeņa daļas vienkārši planēt kaut kur telpā. Lai arī lielākā daļa gleznu ietver vēsturiskas atsauces, aizgājušais laiks nelasās kā grāmatā. Gleznās materiālā pasaule izirst nenosakāmā laika straumē.
Tā visa nozīmi jācenšas salīmēt kopā, apvienojot redzamo ar personisko atmiņu driskām. Gluži kā pionieri asociējas ar padomju laiku fotogrāfijām, tāpat spoži baltie un bāli pelēkie tēli saslēdzas ar kaut ko iepriekš piedzīvotu vai redzētu. Valdzinošus tos padara nespēja tieši pateikt, kas tas redzētais ir. Un gleznās veidojas saspēle – starp maznozīmīgiem fragmentiem un vispārinātām parādībām, kas iesakņojušās atmiņā.
Anita Vanaga savulaik “Kultūras Dienā” rakstījusi, ka, apvienojot visus Avotiņa darbus vienuviet, sanāktu liels pašportrets. Taču par spīti viņa darbu savstarpējai sasaistei vienotā rokrakstā, kopums nebūt neveido viengabalainu priekšstatu par saturu. Arī šajā ekspozīcijā darbi nesaslēdzas lineārā vēstījumā, bet skatītājam atklājas viens pēc otra. Skatoties uz katru audeklu atsevišķi, pavadot ilgāku laiku pie viena vai otra, ir iespējams tos piepildīt ar asociācijām.
Foto: Arnas Anskaitis
Atgriežos pie sākumā minētā spokainuma. Es arī nespēju ar pilnu pārliecību teikt, ka šīs gleznas man neliktu justies mazliet neomulīgi. Mēmās, drūmās ainas šķiet teju vai atpazīstamas. Kā baismīgas, traumatiskas, gandrīz jau izgaisušas bērnības atmiņas. Gluži kā bailes no tumšas telpas. Ja, piemēram, masu mediji vēsā mierā publisko telpu piesātina ar attēliem, kuros redzama realitātes nežēlība un šausmas, tad Avotiņa gleznas ir tikpat atsvešinātas, bet vēl baisākas. Viņš atklāj plaisu starp attēliem, realitāti un vēsturi. Attēls ir disharmonisks, un tas vairs neatrodas nedz pagātnē, nedz tagadnē, nedz nākotnē. Tā nav nostalģiska rakņāšanās pagātnē, jo, emociju iztukšotas un bezpersoniskas, Avotiņa gleznas konstruē nenosakāmu telpu. Un nenosakāmais allaž izraisa bailes, bet ir arī bezgalīgi vilinošs.
