Ārpus laika

Recenzija par izstādi “Artistry. Polijas tēlniecības 100 gadi” mākslas muzejā “Rīgas Birža”

23/02/2018

Dzīva, pārskatāma, fantastiska. Tie varētu būt pirmie vārdi, kas nāk prātā, domājot par izstādi “Artistry. Polijas tēlniecības 100 gadi”, kas jau gandrīz mēnesi skatāma mākslas muzejā “Rīgas birža”. Jā, sākotnējie iespaidi šķiet bezgala pozitīvi, tomēr izsauc arī virkni jautājumu par detaļu nostrādātības principu un izstādes kā notikuma saistību ar valsti. Jo īpaši šajā zīmīgajā laikā, kad lielā daļā kultūras notikumu nosaukumos parādās skaitlis 100 vai kāda norāde uz valstiski būtisku saturu. Lai gan izstādes nosaukumā un konceptā valstiskā piederība ieņem teju galveno lomu – tuvplānā, kļūstot par izstādes skatītāju, tas aizmirstas. Vēlme skatīt izstādi viegli, nesaistīti ar kādu konkrētu uzdevumu nepamet līdz aiziešanas brīdim un vēl vairākas dienas pēc tam.

Ekspozīcijas skats. Foto:

Vispirms, šķiet, jāpievēršas izstādes nosaukuma izvēlei. Cilvēciski sarunājoties par mākslu, bieži vien izstādes un/vai to autori iegūst jaunradītus apzīmējumus, kas bāzējas asociācijās. Tā, piemēram, apspriežot kim? Laikmetīgās mākslas centrā redzēto, visticamāk, tiks lietots pašas iestādes, ne izstādes nosaukums, vai arī, runājot par gaidāmo Baltijas simbolisma izstādi Parīzē, reti kurš lietos tās pilno nosaukumu (“Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs”). Tas viss, protams, ir ļoti subjektīvi, taču stāsta par veiksmīgākām un ne tik veiksmīgām nosaukumu izvēlēm izstāžu kontekstā. Konkrētajā gadījumā, paskaidrojot, uz kurieni došos vai par ko rakstīšu, pieķēru sevi sakām “poļu izstāde”, kas neuzmanīgākam sarunbiedram varētu izsaukt pārsteigumu – galu galā Miervalža Poļa izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā bija skatāma jau pirms vairāk nekā gada. Varētu teikt – poļu tēlniecības izstāde (pirmajā mirklī tas gan nešķiet visai interesants pasākums) – vai arī lietot izstādes pilno nosaukumu, tostarp latviešu valodai svešo vārdu artistry. Tulkojumā no angļu valodas tas nozīmē “meistarība”, arī “mākslinieciskā gaume”. Izstādes kuratore, Polijas tēlniecības centra Oroņsko direktore Eulālija Domanovska (Eulalia Domanowska) to tulko kā “meistarību, lietpratīgumu, mākslinieciskumu” un uzsver, ka nosaukums ir ciešā saistībā ar mākslinieces un dizaineres Darjas Maļickas (Daria Malicka) izstādē skatāmo darbu Kunszt. Tieši šis jēdziens visprecīzāk raksturo pēdējos simts gados tapušās poļu mākslinieku skulptūras un objektus, no kuriem daļa skatāma arī izstādē. Ekspozīcija nenoliedzami pierāda Polijas mākslinieku prasmīgumu šajā mākslas veidā [tēlniecībā], patiesībā pat neatstājot nekādas šaubas par to. Vairums izstādes objektu ir interesanti novērot kā pašpietiekamus, neatkarīgus dzīves elementus, kuri var būt (bet var arī nebūt) saistībā ar kopējo kontekstu. Arī jau minētais Darjas Maļickas darbs – no koka izgrebts uzraksts Kunszt –, kas it kā tiecas būt par izstādes toņa noteicēju, scenogrāfiski nebūt nav novietots kā centrālais eksponāts un “neuzbāžas” skatītājam ne fiziski, ne konceptuāli. Tomēr nevarētu teikt, ka kopējā pozitīvā gaisotne attaisnotu nosaukumā saglabāt svešvārdu. Šoreiz gan ne tādēļ, ka tas uzkrītoši traucētu – gluži pretēji, šķiet, ka lielākā daļa skatītāju tam paslīd garām, attiecīgu uzmanību nepievērsuši.

Čekaļska Goļecs. Homo Anobium. Foto:

Zināmā mērā “Artistry. Polijas tēlniecības 100 gadi” līdzinās arī citām Rīgā pašlaik skatāmajām (Latvijas un ārvalstu) simtgades izstādēm – tās saista konceptuālais uzstādījums. Valstiska mēroga svētki ievieš savus noteikumus un tradīciju, tādēļ arī šis notikums ir vēsturisks pārskats par pagātnes un tagadnes mijiedarbi. Izstādē pārsvarā skatāmi darbi no Polijas tēlniecības centra Oroņsko, kura krājums apzināti veidots, domājot par dažādu paaudžu poļu tēlniecības saskarsmi. Tātad to varētu uztvert kā sava veida norādi par mākslas mūžīgumu. Atšķirībā no Baltijas valstīm, kas šogad atzīmē valsts dibināšanu, Polija svin neatkarības atgūšanas gadadienu, un metaforiski tas atklājas tieši telpas plānojumā. Darbu atlase un izstādes iekārtojums veidots pārdomāti – ekspozīcija atklājas kā secīgs stāsts, “apliecinājums laika eksistenciālajam plūdumam”.

Bartošs Kokosiņskis. Glezna, kura apēd dārza skulptūru. Foto:

Kšištofs M. Bednarskis. Victoria - Victoria. Foto:

Vladislavs Hasjors. Burvis. Foto:

Strikti noteikt telpas dalījumu pēc hronoloģiskas metodes ir neiespējami, tomēr var skaidri noteikt mākslas darbu stilistikas sakritības abās zāles pusēs. Kreisajā izstāžu telpas daļā lielāka uzmanība pievērsta klasiskajai poļu tēlniecībai, sākot ar pagājušā gadsimta otro dekādi. Ekspozīcija, kurā senāki darbi mijas ar 21. gadsimta objektiem (turpat pa kreisi no ieejas durvīm sastājušies Magdalēnas Abakanovičas (Magdalena Abakanowicz) skudrulāčiem līdzīgie nerūsējošā tērauda “Mutanti”, kas radīti 2000. gadā), apzināti veidota kā atsauce par pagājušo. Neizprotamu skumju vēstnesis ir izcilās tēlnieces Katažinas Kobro (Katarzyna Kobro) mazās formas bronzas “Akts” (1949). Kā refleksija par sievietes un pasaules bēdām tā izceļ izstādes kontekstualitāti un monumentalitāti. Starp citu, Kobro ir saistība ar Latviju – dzīves pirmos gadus viņa pavadījusi Rīgā, turklāt mākslinieces tēvs bijis baltvācietis. Īpašu maigumu glabājošs ir Ježija Jarnuškeviča (Jerzy Jarnuszkiewicz) 1956. gada darbs “Divi”. Ģipša figūrā sapludināti vīrišķā un sievišķā tēli, atšķirības starp abiem ir tikai pastarpināti nojaušamas. Līdz ar erotisko kāpinājumu panākta arī materiāla ķermeniskā izjūta, šo skulptūru burtiski izraujot no tai piederīgā laika. Pagājušā gadsimta tēlniecības relikvijas plūstoši “iejaucas” arī zāles labās puses ekspozīcijā. Tur starp Polijas laikmetīgās tēlniecības darbiem skatāms arī Vladislava Hasjora (Władysław Hasior) hrestomātiskais objekts/asamblāža “Burvis” (1970/1971) – interpretācija par Jēzus Kristus tēlu. Hasjors ir viens no īpatnākajiem poļu tēlniekiem, kas savā radošajā darbībā izmanto tehnoloģiskus atkritumus un mehāniskus objektus sasaista ar reliģiskiem un mitoloģiskiem tematiem. Reliģiski motīvi parādās arī mākslinieku Tatjanas Čekaļskas (Tatiana Czekalska) un Lešeka Goļeca (Leszek Golec) skulptūrā Homo Anobium (1680-1985). Atrasto Svētā Franciska galvas atveidojumu mākslinieki restaurējuši, procesā novērojot dabas iznīcinošās sekas un ķirmju postījumus. Tēmu savijums atklājas jaunās tēlnieces Mihaļinas Bigajas (Michalina Bigaj) reālistiskajā figūrā “Mīlot dabu/Diāna” (2014) un Kšištofa M. Bednarska (Krzysztof M. Bednarski) objektā Victoria-Victoria, kas tapis 23 gadu garumā. Darbu veido marmora skulptūra – “miera zīmē” savilkta dūre ar pirkstiem – un video projekcija. Tās mērķis ir parādīt lietas perspektīvā, definēt mākslas pārsvaru pār zināšanām. Izstādes darbu izlase papildināta ar Oroņsko brīvdabas parka publiskās mākslas objektu fotogrāfijām. Neitrāli tās iekļaujas kā trīsdimensionālo darbu fons, taču padziļinātāku interesi neraisa. Gluži kā izstādes nosaukums, arī dokumentācijas sabrūk zem reālo objektu saturiskās vērtības.

Mihaļina Bigaja. Mīlot dabu/Diāna, 2014. Foto:

Katažina Kobro. Akts. Foto: Marcin Kuncewicz

Klasiskās, modernās un laikmetīgās tēlniecības mijiedarbē lieliski atklājas attiecīgās mākslas formas jēdziena maiņas laika nogrieznī. Senākie darbi atgādina, ka vēsture ir nemirstīga, un laikmetīgās tēlniecības pierādījumi akcentē ironijas ciešo saistību ar intelektu, kultūru un politiku. No sabiedrību raksturojoša monumentālās izteiksmes līdzekļa, skulptūra/instalācija/publiskās mākslas un video objekti ir kļuvuši par individualitātes pastiprinātāju. Noskaņas ziņā ne brīdi netiek zaudēta saskarsme ar realitāti, un nešķiet, ka to attaisnotu tikai izstādes saistība ar skaitli 100 vai kādas valsts neatkarības atgūšanu. Kopumā “Artistry” ir lielisks kuratora un radošās komandas veikums, kas starptautiskam skatītājam spēj atklāt lokālās tēlniecības savdabību.