Melnajā Vigvamā snieg
Rinats Voligamsi. Dvojegorska
Maskavas laikmetīgās mākslas muzejs
13. februāris – 18. marts, 2018
Olga Abramova
28/02/2018
Lai nokļūtu Rinata Voligamsi radītajā paralēlajā realitātē, nav jāgaida Jupitera un Saturna satuvināšanās vai jānostājas 12 sikimoru veidota apļa vidū Glāstonberijas klajumā Gostvudas mežā, kas ieskauj pazīstamo Tvinpīkas pilsētiņu. Pietiek vien aizkļūt līdz Petrovkas ielai 25 Maskavā un uzkāpt tirgoņa Gubina bijušā, kas tagad ir Maskavas laikmetīgās mākslas muzeja galvenā ēka, trešajā stāvā. Tur nebūs bezgalīgā sarkanā aizkara, zigzagu klātās grīdas, Cilvēka No Citas Vietas, Milža un slepkavas Boba. Tvinpīkas radiniecei – Krievijas plašumos atrodamajai mītiskajai Dvojegorskai, ko lielāko gada daļu klāj sniegs, – ir sava specifika un savi varoņi.
Mākslinieks kopā ar izstādes kuratoru Valentīnu Djakonovu neizteiksmīgās telpas – pirms kļūt par muzeju, ilgus gadus tās kalpojušas ģimnāzijai un slimnīcai – pārvērtis labi strukturētā sistēmā. Sniegbaltais gaitenis kā prologs, kā “uzgaidāmā zāle” tagad caur melna audekla klātiem portāliem savienota ar spilgti izgaismotām sniegbaltām istabām, kurās noris galvenā darbība. Tāpat kā leģendārajā Tvinpīkā, ieeja portālos ir apzīmēta – “petroglifu” loma te atvēlēta namu skulptūrām-modeļiem no sarūsējuša kalta dzelzs, kas, elektrisko gaismu apspīdēti, sastinguši melnās nišās. Mums atliek vien pavērt aizkaru un ienirt Dvojegorskas dzīves brīnumos, mīklās un neprātā uz realitātes un fantāzijas nedrošajām robežām.
Ekspozīcijas fragments. Foto: Ivans Novikovs-Dvinskis
Tikpat veikli, kā no triviālā Ismagilova autors transformējies par mīklaino Voligamsi, vienkārši pārrakstīdams savu uzvārdu otrādi, viņš pārveidojis netālu no kara daļas izvietotās militārās pilsētiņas ikdienu. Padomju hronikas fotogrāfijas ar veikla hiperreālista meistarību viņš pārnes uz saviem monohronajiem, grizaja tehnikā veidotajiem audekliem, tomēr kā uzticīgs un atklāts Gogoļa, Platonova un Harmsa cienītājs devīgi tiem pievienojis visādas ērmības un absurdu, kas izpildīts tikpat skrupulozi. Lidmašīnas bombardē debesis, baloži kļūst par dinozauriem, ģenerāļi apreibinās ar sēnēm, virsnieku cepuru apaļās virsas lidinās kā nimbi, nami ar izgaismotiem logiem spiežas cits pie cita, paātrinātos tempos tiek būvēts Mīnuss Mauzolejs, bet munīcijas kastes ir līdz malām pilnas ar sniegu. Pat apvārsnis Dvojegorskā iegriežas perpendikulāri, krustojas vai ir kā vilnītis.
Rinats Voligamsi. Pastaigā. 2013
Visai šai neapvaldītajai fantasmagorijai uz sienām pretī liktas no melnajiem portāliem izlīdušās un uz podijiem pavairojušās sarūsējušas mājas-barakas dažādos izmēros un konfigurācijās, lakoniskas, blīvas, brutālas. Tās akumulē arhīvu attēlu agresīvo enerģiju bargāk un pamatīgāk par gleznu audekliem. Un par Dvojegorskas šausmu apoteozi kļūst grupā sakopotās zvaigznes-mutanti no tāda paša sarūsējuša metāla. Pašreiz, kad Krievija pavērsusies pretī padomju imperiālistiskajām ambīcijām, ekonomikas, politikas un sabiedrības militarizācijai, Voligamsi fantāzijas vingrinājumi pravietiski apgalvo, ka mēģinājumi atdzīvināt pagātni ir neizbēgams ceļš uz Melno Vigvamu.
Rinats Voligamsi. Lampasi. 2017
Voligamsi māksliniecisko valodu ierasts asociēt ar Gerharda Rihtera – nozīmīgākā pagājušā gadsimta fotoglezniecības meistara – meklējumiem, kurš ar tās palīdzību skaidroja attiecības ar realitāti, militārās vēstures drāmām un atmiņas neuzticamību. Fokusa aizmiglošana, pārbīdes, mirgojums – Rihtera raksturīgie paņēmieni, kas atņem fotogrāfijai tās faktisko precizitāti un rosina iztēli, – ir klātesoši Voligamsi audeklos. Tomēr viņš ir citas paaudze mākslinieks, viņš atrodas tālāk no traģēdijas un ir gatavs vēstures šausmās saredzēt ne tikai melus, grotesku un absurdu, bet arī savdabīgu liriku.
Viņš var būt arī īsts romantiķis. Papirosu uguntiņas viņa darbos mirdz kā zvaigznes, sniegs virpuļo lielām pārslām, meiteņu bantes mirdz ar debešķīgu gaismu. Viņa daiļrades poētika viņu drīzāk tuvina nevis spilgtai un skaļai sociālajai mākslai, bet Maskavas romantiskajam konceptuālismam. Tā nav nejaušība, ka prologā-gaitenī mūs sagaida neskaitāmi mušu piedzīvojumi, kas, lai arī risināti citā stilistikā, gribot negribot liek atcerēties Kabakova varoni no “Mušu dzīves”.
Rinats Voligamsi. Nekas ne... 2006
2006. gada “Neoficiālajā albumā”, kas stāsta Uļjanovu ģimenes apokrifisko vēsturi, Voligamsi parādās kā albuma žanra korifeju sekotājs. Fotošopā apstrādātās kolāžas no vecām fotogrāfijām veido zobgalīgu vēstījumu par brāļu Vladimira un Sergeja bērnu dienām, viņu palaidnībām un pieaugšanu, par Sergeja dzīvi pēc brāļa politiķa nāves, viņa ceļojumiem, darbu Mehiko, svētceļojumu uz Meku un pēdējiem gadiem, kas aizvadīti savā dārzā Santjago de Kuba.
Pasaka par Dvojegorsku, kas sacerēta īpaši Voligamsi jubilejas izstādei, ļāvusi ne tikai apvienot aizraujošā atrakcijā viņa pēdējo desmit gadu darbus, bet arī precizēt viņa vietu pašreizējā mākslas hierarhijā. Paralēles ar Linča un Frosta uzburto vietu ļauj saprast, ka, lai arī dziļi sakņota Krievijas reālijās, Voligamsi mākslas sirreālā pasaule nav hermētiska. Katram Krievijas iedzīvotājam līdz sāpēm pazīstamās parādības viņš iztulko eksistenciālas melanholijas stāvoklī, kas laiku pa laikam pārņem ikvienu neatkarīgi no dzīves vietas un tautības. Mūs visiem uzdzen skumjas ikdienas eksistences absurds, mēs visi laiku pa laikam alkstam paplašināt apziņu, mēs visi daļēji slēpjamies no acīmredzamā, mūs visus šausmina mutējošie simboli, mums visiem ir sarežģītas attiecības ar neseno vēsturi.
Rinats Voligamsi. Štābā. 2012
Kā postkonceptuālās paaudzes pārstāvis Voligamsi pārvar hrestomātisko Košuta postulātu, ka “māksla – tas ir idejas, nevis materiāla spēks”. Viņš virtuozi izmanto eļļas grizaja vai kalta metāla īpašības. Viņa CV likumsakarīgi ietver disciplīnas, kas tradicionāli kopš viduslaikiem atradušās gleznotāja meistara arsenālā. Tur līdzās cita citai sadzīvo arhitektūra un tai raksturīgais telpiskums un zīmēšanas disciplīna (paldies Ufas Valsts naftas tehniskās universitātes Arhitektūras-celtniecības fakultātei), graviera un juveliera darbs (mūsu varonis Zlatouskā strādājis par metālmākslinieku un deviņdesmito gadu vidū saņēmis Valsts prēmiju par auksto ieroču kolekcijas izdaiļojumu), un tikai pēc tam – glezniecība.
Rinats Voligamsi. Taurētājs. 2012
Laikam jau tādēļ Baškīrijas nomalē dzimušā un Ufā dzīvojošā mākslinieka darbus glabā valsts un privātās kolekcijas Krievijā un ārzemēs, tos regulāri pērk lielās izsolēs un mākslas tirgos. Savu artavu devusi arī veiksmīgā, septiņus gadus ilgā Voligamsi sadarbība ar Maskavas galeriju 11/12, kuras īpašnieks Aleksandrs Šarovs nežēlo spēkus un līdzekļus, lai pārstāvētu mākslinieku starptautiskajā mākslas pasaulē. Šāda rūpīga un Krievijas īstenībai reta prakse Rinatam Voligamsi ļauj ieņemt stabilu lomu tirgus hierarhijā un eksistēt no savas mākslas kā profesionālim ar gatavu tēlu.
Šī izstāde lieliski parāda šo tēlu un reizē rada cerību, ka piecdesmit gadus vecais mākslinieks nekļūs par tā ķīlnieku. Viņam ir pa spēkam strādāt arī ārpus radītās mitoloģijas, ierastiem sižetiem un rēbusiem, kuros liela loma literatūrai.
Rinats Voligamsi. Rajons. 2016
