Iztēles balss krēslainā noskaņojumā
15/05/2011
Izstāde “Mutanti” Mūkusalas mākslas salonā apskatāma līdz 28. maijam. Izstādē piedalās: Harijs Brants, Kristians Brekte, Inta Brūniņa, Atis Jākobsons, Vladislavs Kuļkovs (Sanktpēterburga), Ieva Saulīte un Kārlis Vītols.
Grūti pateikt, cik patiesības ir stāstā, kas tomēr liekas pamācošs: daudzas mēmā kino zvaigznes esot piedzīvojuša pagalam neveiksmīgu karjeras izskaņu un radošas traģēdijas tika tādēļ, ka viņu balsis nebija piemērotas skaņu kino prasībām, bet producentiem neienāca prātā vienkāršā doma, ka filmas varētu ieskaņot citi aktieri, ne tie, kuriem piederēja nofilmētais ķermenis. Priekšstats, ka cilvēka balss nav atdalāma no viņa izskata, kur nu vēl nomaināma ar citu, likās pārāk pašsaprotams, lai to pārkāptu. Vēl vairāk: ļaudis visos laikos ir bijuši pārliecināti, ka cilvēciskā būtnē viss ir saskaņots tā, kā to vēlējies Dievs un radījusi daba, un nomainot sastāvdaļas vai saliekot tās citā kārtībā, dzimst monstri, ellišķīgi radījumi. Plaši par šo tēmu izteicies Umborto Eko “Neglītuma vēstures” lappusēs, kas veltītas briesmoņiem. Pat mītos un pasakās par teiksmainiem radījumiem ir sava daļa šausmu un tumša kārdinājuma.
Tomēr laiki mainās – monstri dzimst arī skaistuma vārdā. Nez ko teiktu senie harmonijas pielūdzēji par Britnijas Spīras videoklipu, kurā viņas neizteiksmīgā balss ir elektroniski “uztjūnēta” līdz pilnīgam individualitātes zudumam, bet skaistuma labad arī patuklais ķermenis aizstāts ar tievāku, atstājot vienīgi seju, kas savukārt ir nogrimēta un nofilmēta tā, ka varētu piederēt praktiski jebkurai meičai. Neizbēgami piezogas jautājums – kas tad galā ir persona, kas mūs izklaidē un iepriecina?
Pagarais ievads tādēļ, lai uzslavētu izstādes “Mutanti” kuratori Sniedzi Kāli, kas acīgi pamanījusi un ar raksturīgiem piemēriem pārskatāmi ilustrējus kādu līdz šim nefiksētu latviešu mākslas plūsmu, kurā čum un mudž salikti, kompilēti personāži. Ekspozīcija, sekojot muzejiskai tradīcijai, ir tematiska, un pārstāvētie mediji ir gana tradicionāli, taču atklājas arī dažādās pieejas, kādās jaunāko un ne tik jauno mākslinieku paaudzes cenšas tuvoties mūsdienu realitātei. Kuratores relīzē, kuru iesāk Šillera citāts par “drausmīgā un baismā burvju spēku” piesauktā mākslinieka iztēle gan ir tikai viens no mākslinieku iespējamajiem motīviem, radot savus mutantus, un arī ne pati aktuālākā – galu galā tā bijusi pazīstama jau Goijam. Izstāde sniedz vielu ne tikai estētisku, bet arī kultūrantrpoloģisku jautājumu apcerei.
Izskatās, ka laikmetīgo mākslinieku iztēle tiek bombardēta ar spēcīgiem kairinājumiem uzreiz no divām pusēm – gan augstās mākslas, gan popkultūras. Abas tās nodarbina jaunākie zinātnes un tehnoloģijas sasniegumi: pirmā nododas vairāk eksperimentāli kritiskai cilvēka identitātes analīzei un iesaistās diskusijās par ķermeņa – personības atbilsmēm apstākļos, kad viss ir manipulējams un maināms (hrestomātiskais Orlanas piemērs). Tā nododas arī politiskai cīņai par semidzīvo organismu tiesībām un drūmi prognozē biotehnoloģiju attīstību.
Otra – popkultūra, ar bezrūpīgu vieglumu izmanto virtuālās realitātes jaunradošo spēku, radot arvien pilnīgāku īstenības ilūziju datorspēlēs, specefektiem piesātinātās komiksu ekranizācijās un animācijas filmās. Uzmanības vērta ir situācija, ka tieši pēdējās ir maģistrālais virziens masu kino attīstībā, pierādot, ka pasakas arvien vairāk pievelk ne tikai bērnus, bet arī pieaugušos, jo īpaši IT nozarē strādājošus vīriešus.
Latviešu mākslinieku darbos kritikas analīzes ir pamaz, vairāk – juteklisku vīziju, kas pēc iepriekšminētā dalījuma iedvesmu smeļas drīzāk popkultūras piedāvājumā. Tieša saikne ar animācijas kino ir apdāvinātā gleznotāja Kārļa Vītola darbos, jo viņa paša kontā ir jau vairākas filmas. Stājmākslai gan tas ne vienmēr nāk par labu, jo izpaužas kā savdabīga nespēja izšķirties starp ekspresīvu tēlradi un “multeņu” tēlu viegli infantilo amizantumu. Jāatzīmē tomēr, ka izstādīti galvenokārt darbi no mākslinieku agrāko gadu veikuma, un viņu rokraksti jau ir ceļā uz dziļākām un konsekventākām sava rokraksta izpausmēm. Tas sakāms arī par Harija Branta apokaliptiskajiem, bet tonālajā smalkumā apbrīnojamajiem ogles zīmējumiem, kas tapuši datorspēļu un visādu citu veidu vizuālā “traša” (trash) iespaidā. Atis Jākobsons savukārt ir viens no retajiem gotu subkultūras adeptiem, kas tiecas atsaukties uz klasiskās mākslas mantojumu, lai gan to palaikam traucē profesionālu prasmju nepilnības (kauns mūsu Akadēmijai!). Ievas Saulītes un Intas Brūniņas darbi ir pilnībā pārliecinošas samērā pieticīgu ieceru realizācijas, bet Kristianam Brektem veltīts jau tik daudz uzmanības, ka ir lieki atkārtoties. Ekspozīciju atsvaidzina Pēterburgas mākslinieka Vladislava Kuļkova veidojumi, kuru materialitāte ievieš vēl vienu šķautni pārdomās par dabiskā un mākslīgā attiecībām – šķiet, pietiktu šiem plastilīna mutantiem uzspiest ar īkšķi, lai tie transformētos atkal jaunās kvazibioloģiskās būtnēs.
Pārsteidzošākais, ka izstādītās mākslinieku kolekcijas lieliski papildina viena otru, radot arvien jaunas asociāciju mutācijas, kuras pavada emocionāli krēslains noskaņojums un tiko jaušama ironijas dvesma, kas visu redzamo tomēr ieceļ nopietni ņemamas mākslas statusā.
