Priekšstati par latvisko visumu
Recenzija par izstādi “Cilme” Rīgas Mākslas telpā
Tomass Pārups
09/03/2018
Liela mēroga latviešu mākslinieku grupu izstādes izpelnās daudz uzmanības. Tās notiek salīdzinoši reti, tāpēc allaž tiek dēvētas par svarīgiem vietējās mākslas dzīves notikumiem, kuros skatītāji aicināti noskaidrot, kas tad īsti ir tā latviešu laikmetīgā māksla. Šobrīd Rīgā paralēli notiek divas šādas izstādes – “Nākotnes valsts” izstāžu zālē “Arsenāls” un “Cilme” Rīgas Mākslas telpā. Abās piesaistīts plašs dalībnieku klāsts un piedāvāts ieskats šībrīža latviešu laikmetīgās mākslas norisēs. Taču, veidojot apjomīgas grupu izstādes, kuratora darbs Latvijā lielā daļā gadījumu saistās nevis ar vienotas “dramaturģijas” ieviešanu, bet gan ar fragmentāru darbu atlasi. Izstādes tiek veidotas, balstoties uz aptuveni iezīmētiem formāliem vai tematiskiem rāmjiem. Gala rezultātā ekspozīcijas mēdz būt saraustītas, jo kopskata veidošanai priekšroka tiek dota pazīstamiem vārdiem un pārbaudītām vērtībām tā vietā, lai darbu komplektāciju balstītu uz konceptuālu un/vai estētisku vienotību.
Ekspozīcijas skats. Foto: Reinis Hofmanis
“Cilme”, tāpat kā “Nākotnes valsts”, ir viens no plaša spektra mākslas un kultūras notikumiem, kas iekļauti “Latvijai 100” programmā. Simtgades pasākumu kontekstā izstāde izteikti iederas ar divām iezīmēm. Pirmā ir klātesošais nacionālromantiskais sentiments. Otra – nogurums, ko šis sentiments rada.
Saku nogurums, jo nepamet aizdomas, ka “latviskās identitātes” un “dzīvesziņas” jēdziens laikmetīgajā mākslā un kultūrā allaž tiek risināts vienveidīgi. Lielākās daļas izstādes darbu formula ir apspēlēt kādu mītu, ticējumu vai stereotipu, pakļaujot to sev iecienītajam medijam. Vai tieši otrādi. Pielāgojot materiālu, kas asociējas ar Latvijas plašo etnogrāfisko mantojumu, mākslinieki cenšas komentēt tendenciozus, sabiedrībā apspriestus jautājumus. Tādēļ vairumā izstādes darbu idejas par latvietību tiek nonivelētas līdz formālas ākstīšanās līmenim. Tā vietā, lai censtos aizgājuša laika tradīcijas sasaistīt ar mūsdienām, mākslinieki izvēlas, piemēram, ķiķināt par latviešu tradicionālo virtuvi vai gausties par tautas izmiršanu. Iztrūkst kritiskas refleksijas par doto tēmu, un autori bez jebkādas ironijas ieslīd klišeju un virspusējības grāvī.
Elīna Ģibiete “Mazs cinītis gāž lielu vezumu”. Foto: Reinis Hofmanis
Māksliniece Elīna Ģibiete, kura ir arī izstādes kuratore, savā darbā “Mazs cinītis gāž lielu vezumu” komentē “latvieša sociālpolitisko pasivitāti”. Latvijas karogs, kas apsmērēts ar melnu krāsu, esot forma, caur kuru māksliniece “izaicina nācijas vienotības ideju”. Lai kā arī nevēlētos darbā saskatīt dziļdomīgu provokāciju, šķiet, ka karoga zaimošana ir visparedzamākā metode konservatīvu skatītāju izaicināšanai. Savukārt māksliniece Ilze Kupča darbā “Man to jums..?” norāda uz matriarhāta nozīmi “latviešu kultūras tradīciju nodošanā cauri paaudzēm”. Fotogrāfijas, kurās redzami grūtnieču vēderi, kas apdrukāti ar latviešu tautiskajiem rakstiem, diemžēl nesniedz plašāku ieskatu par mātes tēla nozīmi latviešu kultūrā. Tās trivializē nozīmīgu latviešu kultūras aspektu, nepiedāvājot tam izvērsumu. Patiesībā lielākā daļa izstādes darbu atgādina reklāmas – viegli nolasāmas karikatūras, kas apstiprina tautā pieņemtus priekšstatus. Kamēr citi šos priekšstatus cenšas lauzt, izstādes “Cilme” veidotāji tos labprāt ekspluatē, tajā pašā laikā neiedziļinoties to rašanās iemeslos.
Arvīds Endziņš juniors un Arvīds Endziņš seniors “Vējgāze”. Foto: Reinis Hofmanis
Anna Aizsilniece “Etnogrāfija”. Foto: Ilze Vanaga
Lasot “asprātīgos” uzrakstus, kas pielīmēti pie Rīgas Mākslas telpas sienām un kolonnām, atklājas izstādes lielākā problēma. Izstāžu zālē mani vajā tādi uzraksti kā “latvietim nepatīk, ja citiem iet labāk, kā viņam pašam” vai “latvietis nevar bez citiem latviešiem”, un sākumā tie pat šķiet uzjautrinoši. Taču ātri vien sāk likties truli. Dalīšanās ar visai apšaubāmiem spriedelējumiem par to, kāds tad īsti ir tipiskais latvietis, ir vieglāk, nekā lauzt šos pieņēmumus. Darbu anotācijas mani piespiež domāt par senām latviešu tradīcijām, par visādiem baisiem ticējumiem, par latviešu pieticību utt. Vienā brīdī kļūst drūmi un mulsinoši. Šķiet, nedz mākslinieki, nedz izstādes kuratore nenojauš, ka mūsdienu latviešu identitāte saistās ne vien ar Lielvārdes jostu, spēka zīmēm un jumīšiem. Rodas iespaids, ka komentāram par nacionālo identitāti vienmēr jāsaistās ar rakņāšanos gadsimtiem senā vēsturē.
Līga Mergina “Veļakmens”. Foto: Reinis Hofmanis
Šo, manuprāt, nepārprotamo klišeju kopumu savā recenzijā par “Cilmi” mākslas zinātniece Stella Pelše bija uztvērusi kā “zināmu kritikas un pozitīvās enerģijas līdzsvaru”. Lai arī nesaprotu, kā kritika var sabalsoties ar tā saukto “pozitīvo enerģiju”, autore izteikusies trāpīgi.
Velga Vītola “Vējonis”. Foto: Reinis Hofmanis
Kritikas un teju vai infantilas asprātības salikums ar nacionālo romantismu tiešām rada šo līdzsvaru, bet tas nav kompliments. Tas rada tādu savādu līdzsvaru starp karikatūru un pārnopietnu komentāru. No vienas puses, mākslinieki rotaļājas, ironizē un rada savādas vārdu spēles. Velgas Vītolas darbā “Vējonis” valsts prezidents attēlots uz gaisa pūķa. Liekas, tas ir visnotaļ sirsnīgs, viegli nolasāms un nedaudz bērnišķīgs joks. Anotācijā gan rakstīts, ka tas ir “semantiski piesātināts objekts”. Kā teica Ieva Lejasmeijere radioraidījuma “Pasāža” nesenā sērijā: “Lasot šīs anotācijas, nevar saprast, vai smieties vai raudāt.” Es piebilstu – skatoties uz darbiem, varētu pat pasmieties. Taču, lasot anotācijas, tiešām gribas krist izmisumā.
Kristaps Ģelzis “Karogs”. Foto: Renārs Derrings
Izstādes apmeklējuma laikā nonācu arī pie Kristapa Ģelža darba “Karogs”. Kā tas mēdz būt šādās izstādēs, kurās darbu komplektācijai un savstarpējai sasaistei tiek pieiets vieglprātīgi, dažreiz gadās arī kaut kas iepriecinošs. Šajā izstādē tas ir Ģelža darbs, kas atgādina, ka par nacionālo valsti un latvisko identitāti var izteikties gan asprātīgi, gan pārdomāti un nepretenciozi. Karogs Ģelža darbā patiešām ir semantiski piesātināta zīme, kuru mākslinieks ir smalki izārdījis, šādā veidā norādot uz tās trauslumu. Ģelzis norāda gan uz valsts, gan uz tā saucamās identitātes trauslumu. Diemžēl uz ekspozīcijas fona tas izskatās kā niecīgs cerības uzplaiksnījums.
