Stāsts par attiecībām
Recenzija par Helēnas Heinrihsones izstādi "Garām" galerijā Māksla XO
Vilnis Vējš
10/04/2018
Izstāde Garām liecina, ka Helēna Heinrihsone ir atgriezusies. Jocīgi to teikt par mākslinieci, kura nekad no aktuālās mākslas dzīves nav attālinājusies – atcerēsimies, ka viņas iepriekšējās parādīšanās notika mazāk nekā pirms gada: galerija Māksla XO piedāvāja izstādi Ar ūdenskrāsām, kurā Heinrihsone izstādīja milzu akvareļus ar hipertrofētiem ziedu attēliem. Tā tika iekļauta Purvīša balvas ceturkšņa nomināciju sarakstā. Pēc īsa brīža fonda Mākslai vajag telpu organizētajā notikumu sērijā, kas bija veltīta Andra Grinberga mūža veikumam, parādījās miniizstāde ar Heinrihsones speciāli gleznotu Grinberga portretu (Lidojumā). Kur tad atgriešanās? Intervijā LTV Panorāmai māksliniece apgalvo, ka ir atgriezusies nevis pati, bet pie (intervija skatāma šeit).
Helēna Heinrihsone. Svētdiena, 2018
Pie autores pašinterpretācijas vēl atgriezīsimies, bet pirmajā acu uzmetienā pārsteidz vēl kas: to, ko mēs redzam jaunākajā izstādē, gandrīz var saukt par veco labo latviešu figuratīvo glezniecību, kura šobrīd pārdzīvo ne gluži uzplaukuma laikus. Varbūt autoritatīvās mākslinieces paraugam izdosies to restartēt? Heinrihsone bez šaubīšanās glezno cilvēku figūras, lai arī tās ir tik ļoti reducētas, ka dažbrīd atgādina krāsainus zobu rentgenus. Skatīties uz izstādes darbiem vienkārši kā uz abstrakcijām nozīmētu sevi apzagt, jo gleznās ir gan attēlojums, gan sižeti. Tie ir kodolīgi apspēlēti īsos nosaukumos: (Ciao!, Laimīgu Jauno gadu!). Atšķirībā no pavisam vecās labās figuratīvās glezniecības, kādu pazīstam no vecmeistaru darbiem un kuru, šķiet, joprojām pasniedz Latvijas Mākslas akadēmijā, šo varētu nosaukt par reformētu versiju – tās pašas redukcijas dēļ, kas apstājas burtiski pussolīti pirms figūra pārvēstos abstraktā laukumā. Kas tad šo reformu savulaik paveica? Pati Heinrihsone, kurš gan cits! Protams, ne viņa vien, vesela mākslinieku rinda, kas bija radoši aktīvi 20. gadsimta 70. un 80. gadu mijā. Tomēr Heinrihsonei tajā ir īpaša vieta, pa vidu latviešu mākslas Lielo Dāmu trijotnē (hronoloģiski pēc modernizētājas Džemmas Skulmes un mazliet pirms Aijas Zariņas, kas glezniecības līdzekļu vienkāršošanā gāja vēl tālāk un nonāca laikmetīgās glezniecības ikonas statusā). Tā ka Heinrihsones izstādē nevajag aizmirst, ka mums ir darīšana nevis ar stilizāciju vai atkārtojumu, bet īstu mantu – mākslinieces pašas veidotu radošo identitāti, kurai sekojuši daudzi citi. Par autentiskumu var pārliecināties, pārlapojot Māksla XO 2007. gadā izdotu katalogu turpat izstādē.
Helēna Heinrihsone. Pretīm, 2018
Otra atgriešanās ir tematiska. Varbūt kādam liksies mulsinoši, ka klasiķe pievērsusies mīlas stāstiem, jeb kā mēs mēdzam teikt ikdienišķāk, attiecību problēmām. Gleznu taisnstūri ir attīrīti no liekām detaļām, katrā atstājot vien figūru pāri, kas nepārprotami izpilda kādu riesta horeogrāfiju – tuvojas, attālinās, met lokus viena ap otru. Labi, ir arī ainas, kur viens no partneriem bēg (Arlabvakar!) vai arī pāris tik ļoti sakļāvies, ka izskatās pēc viena laukuma. Te parādās vēl kāda raksturīga Heinrihsones kaislība – balansēt uz banālā un izsmalcinātā, pļāpīgā un lakoniskā robežām, vienmēr noturoties gaumīgajā pusē. Jo, protams, tērgāt par attiecībām iespējams bezgalīgi. Šīs mantas mums netrūkst ne literatūrā, ne kino, ne televīzijas un preses produkcijā, un var vienīgi pabrīnīties, kā tehnoloģiju un atsvešinātības laikmetā neaptrūkstas apspriežamu attiecību modeļu. Tomēr viena lieta ir klačoties par attiecībām, cita – tās izjust, kaut vai empātiski. Šeit glezniecība ar savu medijam raksturīgo vieliskumu, juteklību, intimitāti attiecībās ar skatītāju ir ne pats sliktākais palīgs.
Helēna Heinrihsone. Arlabvakar, 2018
Kad gleznotāji saka attiecības, deviņdesmit astoņos gadījumos no simta varat būt droši, ka viņi runā nevis par mīlestību, bet mākslu. Siltā un vēsā attiecības, tonālās attiecības, priekšplāna un fona attiecības, proporcijas, kas ir nekas cits kā attiecību samērs – tās ir pamata vienības, no kurām veidojas saruna par gleznotāja profesijas noslēpumiem. Atgriežoties pie sākumā ieteiktās intervijas, interesanti, ka Helēnai Heinrihsonei liekas svarīgi uzsvērt – viņa ir atgriezusies pie lielajiem spilgto krāsu laukumiem. Jāpiebilst, tieši kontrastējošu, piesātinātu krāsu laukumi ir viņas gadiem izstrādāta firmas zīme. Dzeltenie pret violetajiem, zaļie pret oranžajiem – lūk, arī mākslinieces nebeidzamo attiecību stāsti! Spektra pretējo krāsu sadures līnijās nav viegli skatīties, tik ļoti tās griež aci. Tomēr toņi, lai arī tikpat intensīvi kā agrīno darbu reprodukcijās, ir dziļāki, niansēti – lazējums, kas ienācis autores paņēmienu klāstā pirms gadiem desmit, virsmu it kā mīkstina. Laikam pavisam turpat, kur pabūts pirms daudziem gadiem, atgriezties tomēr nav iespējams - garām! Izstāde kā mīlas stāsts ar traģisku morāli.
Helēnas Heinrihsones jaunāko gleznu izstāde Garām galerijā Māksla XO skatāma no 5. aprīļa līdz 7. maijam.
