Alternatīvas ilūzija
Transatlantiskā alternatīva Kinētiskā māksla un opārts Austrumeiropā un Latīņamerikā 1950.–1970. gados
17. marts – 9. maijs, 2018, Muzejs “Garāža”, Maskava
18/04/2018
Muzeja “Garāža” kultūrtrēģeriskā programma turpina iepazīstināt Maskavas skatītājus ar garām palaistajām laikmetīgās mākslas vēstures lappusēm. Šodien fokusā kinētiskā un optiskā māksla – tādu gadsimta sākuma avangarda virzienu kā neoplastika, supremātisms, ģeometriskā abstrakcija un konstruktīvisms likumīgais bērns. Pēctecis, kas bija apņēmies radīt no nulles jaunu mākslas valodu, ko nebūtu sakompromitējuši iepriekšējie sasniegumi un izgāšanās, pakāpeniski atteicās no visām tradicionālās mākslas kategorijām un koncentrējās uz cilvēka redzes un psihes tipiskajām reakcijām, kas kalpo par pamatu dažāda veida optiskajām ilūzijām.
Maskavā rīkotās izstādes pēdējā laikā dažādu apstākļu dēļ vairās no sarunas par laikmetīgās mākslas attīstības maģistrālo ceļu. Un arī šajā gadījumā mūs aicina, apejot neapstrīdamās virsotnes, “akcentēt uzmanību uz alternatīvu ģeogrāfisko asi” un “mest izaicinājumu vispārpieņemtajai versijai par pēckara mākslu”. Tādēļ mēs nedosimies vis uz Parīzi, kur Dišāns jau 1913. gadā uzbūvēja “Velosipēda riteni”, bet vēlāk grieza “rotoreljefus”, kur Koldērs centās pārliecināt Mondriānu, ka būtu interesanti likt viņa taisnstūriem sašūpoties, kur Tenglī būvēja metakonstruktorus un kur 1955. gadā Denisa Renē savā galerijā pirmoreiz parādīja opārtu; vai uz Diseldorfu, kur grupas Zero dalībnieki meklēja klusuma un tukšuma punktu, kurā jārodas jaunai, žilbinošai pasaulei; vai uz Ņujorku, kas 1965. gadā atnesa opārtam slavu ar MoMA izstādi “Jūtīgā acs”. Mūs gaida Maskava un Rīga, Varšava un Bukareste, Budapešta un Zagreba, Buenosairesa, Karakasa, Riodežaneiro un Sanpaulu.
Henriks Staževskis. Metāliskais reljefs №4. 1966
Taču mūs tik viegli neapvest ap stūri – mums nav nekas neierasts sadabūt informāciju visdīvainākajos apstākļos. Kā reiz šajā pašā laikā paralēli “Transatlantiskajai alternatīvai” “Garāžā” redzama izstāde, kas veltīta pazīstamajam padomju filozofam Mihailam Ļivšicam, kurš atmaskoja rietumu modernismu no Marksisma-Ļeņinisma estētikas pozīcijas un kura darbi padomju laikos kalpoja teju vai par vienīgo avotu, kas ļāva ar šo pašu modernismu iepazīties. Šodien pozitīvās pārmaiņas ir acīmredzamas – mazu, miglainu, melnbaltu ilustrāciju vietā izstāde, ko kopīgi organizējis Varšavas Laikmetīgās mākslas muzejs un Laikmetīgās mākslas muzejs “Garžāža” ar Sanpaulu kultūras centra SESC atbalstu, piedāvā skatītājiem pirmšķirīgus oriģinālus un rekonstrukcijas, kuru vidū ir glezniecība, unikāla drukātā grafika, kinētiskie objekti, filmas un arhīvu materiāli. Ar to ir pilnībā pietiekami, lai gūtu iespaidu par meklējumu un eksperimentēšanas gara pilno mākslu pēdējās divās pēckara desmitgadēs un sajustu tās starptautisko būtību.
Tā kā to iecerējusi kuratoru grupa no Varšavas, Maskavas un Sanpaulu Dītera Rolstrātes un Ebigeila Vinograda vadībā, trīspakāpju iniciācija sākas jau no paša sliekšņa. Tas, kurš ienāk muzejā, nonāk “Caurlaidīgajā zilajā barelā” – kubiskā karkasā, ko blīvi piepildījušas mīkstas, dobas plastikāta caurulītes, kas nokarājas no režģa pie griestiem, – un gūst pirmo iespaidu saskarsmē ar vibrējošu līniju un krāsu iluzoro telpu. Opārta klasiķis Hesuss Rafaels Soto savas vibrējošās lamatas veidojis Parīzē 1999. gadā, un tagad tās glabājas viņa darbnīcā Parīzē.
Karloss Kruss-Diess. "Hromatiskā indukcijas vide ar dubultu frekvenci". 1969–2017. (Pa labi attēlā – Hesusa Rafaela Soto darbs "Caurlaidīgais zilais barels") Fоtо: Muzejs "Garāža"
Tūlīt pat mūs sagaida laicīgā intervence “Hromatiskā indukcijas vide ar dubultu frekvenci”, kas īpaši šai izstādei muzeja iekšpagalmā atveido Karlosa Krusa-Diesa 1969. gadā tapušo darbu. Celiņš no paralēli izvietotām krāsu līnijām satriec ar efektu, ko sauc par “paliekošo attēlu” — iluzoru krāsas parādīšanos līdztekus reālajai krāsai. 94 gadus vecā meistara opārts rāda dziļas saknes, atsaucoties gan uz Gētes pētījumiem, kurš pamanīja, ka gaisma ir sarežģīta parādība, ko cilvēks piedzīvo ne tikai vizuāli, gan uz Joahanesa Itena krāsu teoriju, kurš licis pamatus Bauhaus propedeitikai, gan uz Jozefa Albersa eksperimentiem.
Pārsteigt skatītāju līdz galam atvēlēts optiskā labirinta “Espace à pénétrer avec trame” variantam, ko radījis kāds cits optiskās un kinētiskās mākslas pionieris Hulio le Parka – Argentīnā dzimis parīzietis, kurš kopā ar kolēģiem 1960. gadā Parīzē dibinājis vizuālās mākslas pētniecības grupu G.R.A.V. Abpusēji spoguļi, kas piekārti pie griestiem nelielajā telpā ar melnbaltām sienām, pie vismazākās kustības sāk galvu reibinošu rotaļu, realizējot grupas stratēģisko uzdevumu radīt visiem pieejamu mākslu, kas spētu “brīvlaist skatītāju”, “iesaistīt viņu”, attīstīt viņā “patiesu uztveres un iesaistes spēju”.
Hulio le Parks. Espace à pénétrer avec trame. 1963–2018
Pārvarējis visus šķēršļus, skatītājs ir sagatavojies vizuāliem piedzīvojumiem. Un, lai gan izvēlētais izstādes formāts ne vienmēr ļauj novērtēt pārstāvēto meistaru daiļrades mērogu un tajā iekļauti ne visi nozīmīgie vārdi, kopējais iespaids no tā pārāk necieš. Demokrātiskajā mākslinieku saimē, kas pirmām kārtām orientējas uz “kulturālu, jūtīgu, intelektuālu, estētisku, amatierisku” aci, nevis uz cilvēka aci per se, šādi aprēķini ir bezjēdzīgi. No Elio Oitisikas “Metashēmām” pēdas ved gan pie Lidžijas Klārkas “Modelētās plaknes robežām”, gan pie Zdeneka Sikoras “Melnbaltajām struktūrām”. Bezgalsmalka līnija pielietota gan Hesusa Rafaela Soto “Sākotnējā vibrācijā”, gan Veras Molnāres “Hipertransformācijā”, gan Gego grafikā, gan viņas pašas objektos no tērauda stieples. Galvu reibinošas krāsu mistifikācijas iezīmē gan opārta zvaigznes Viktora Vazareli litogrāfiju “Celšanās”, gan Karlosa Krusa-Diesa objektus no nerūsējošā tērauda un alumīnija. Lēcas sniegtās iespējas optiskā efekta radīšanā izmanto gan Eži Rosolovičs “Neirotronikonā”, gan Vjačeslavs Koļeičuks “Sfērās”. Bet ekspozīcijas centrā, mūžīgi rotēdami, atrodami cilindri, ko veidojis rīdzinieks Valdis Celms – mākslinieks, dizainers un teorētiķis, kurš kopā ar Artūru Riņķi un Andri Krūmiņu 1972. gadā Rīgā organizējis vienu no lielākajām kinētiskās mākslas izstādēm PSRS “Forma. Krāsa. Dinamika”.
Valdis Celms. Rotējošie cilindri. 1972
Mākslinieku kompānijas Austrumeiropas daļā, bez šaubām, ir pa pilnam padomju meistaru. Kad atkušņa laikā modās ticība pārmaiņām, pavājinājās informācijas blokāde un nedaudz pavērās logi uz pasauli, viņi pieņēma jaunā laika izaicinājumus. Neilgais pēckara optimisma periods ar pirmajiem kosmosa apgūšanas posmiem, zinātniskajiem atklājumiem un jauniem materiāliem ļāva deideoloģizētajai un uz zinātni orientētajai kinētiskajai un optiskajai mākslai atrast savu vietu padomju sabiedrības stingrajā struktūrā, iegūt savus varoņus un radīt šedevrus. Viens no tiem, Vjačeslava Koļeičuka dinamiskais krāsu objekts “Atoms”, kas tapa pēc I. Kurčatova Atomenerģijas institūta pasūtījuma par godu revolūcijas piecdesmitgadei, tiks atjaunots Mākslu laukumā muzeja priekšā izstādes slēgšanas dienā. Maskavas ekspozīcijas pamatdaļā iekļauts Artūra Riņka “Saktas” makets, kas kopš 1979. gada līdz pat šai dienai rotā viesnīcas “Latvija” fasādi, un viena no Kārela Kurismā, igauņu kinētiskās un skaņu mākslas celmlauža, portretiem replika. Rīdzinieks Jānis Krievs opārta principus realizējis vides dizainā. Rīgas Centrālstacijas rekonstrukcijas projektos pasažieru plūsmu viņš organizējis ar opārtisku rakstu palīdzību. Bulata Gaļejeva platformāta muzikālās gaismas filmas, kas uzņemtas Kazaņas Zinātniski pētnieciskā institūta bāzē “Prometejs”, atgādina vēl par kādu svarīgu padomju kinētiskās un optiskās mākslas centru.
Jāņa Krieva opārta raksti Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas rekonstrukcijas projektā (1979)
Atsevišķs izstādes bloks apvieno leģendārās Ļeva Nusberga 1960. gados dibinātās grupas “Dvižeņije” dalībnieku darbus. Paša Nusberga abstrakcijas no Tretjakova galerijas krājuma, Rimmas Sapgiras-Zaņevskas starojošās gleznas, Fransisko Infantes kinētiskie objekti un atjautīgās skices, kinētiskā giganta Aleksandra Grigorjeva rekonstrukcija rāda autorus kā pilntiesīgus locekļus pasaules kinētiskās un optiskās mākslas plašajā saimē. Viņus atšķir ja nu vien spiestā vietsēdība.
Alternatīva, uz kuru uzstāj izstādes autori, neizdodas jau nu nemaz tik alternatīva. Un ja kinētiskās un optiskās mākslas ģeogrāfijas paplašināšana vai jaunu vārdu atklāšana, bez šaubām, ir cēls uzdevums, tad nacionālo robežu uzsliešana principiāli kosmopolītiskas mākslas iekšienē kā uzdevums ir velts.
Vēl jo vairāk tādēļ, ka cilvēka acs neatšķiras vis pēc tautības, bet pēc dzimuma.
Vjačeslavs Koļeičuks. Pastāvīgais pavediens. 1976
