Noslēpums joprojām piesaista

Vilnis Vējš
02/05/2018

Recenzija par Līvijas Endzelīnas izstādi "Noslēpums" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā

Kamēr valsts simtgadei veltīto izstāžu rīkotāji sacenšas, kurš sarīkos kaut ko vērienīgu (un tieši tā to nodēvēs reklāmas materiālos), ir vērts apskatīt Līvijas Endzelīnas (1927–2008) darbu izstādi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja augšstāvā, kur nekāda vēriena nav. Tajā viss vedina uz apstāšanos, iedziļināšanos, uzmanības koncentrēšanu. Nekādu ekstravaganču, pārmērību. Skatītājiem Endzelīnas gleznas ir patikušas vienmēr, gandarīs arī šoreiz.

Līvija Endzelīna. Pulksteņi

Endzelīnas savrupo vietu latviešu mākslā pietiekami labi iezīmē nelielais tekstuālais ievads – kuratore Daina Auziņa ne pirmo reizi pievēršas autores mantojumam (iznākusi arī neliela grāmata izdevniecībā “Neputns”). Endzelīna tiešām atšķiras no citiem savas paaudzes māksliniekiem, kuri pagājušā gadsimta 60. un 70. gados aizgūtnēm iedzina pasaules mākslas procesus, kļūdami moderni un vēl modernāki – abstraktāki, plakanāki, krāsaināki. Līvija Endzelīna turpretī velta laiku izmēros nelielu kluso dabu rūpīgai izgleznošanai. Tiesa gan, mākslinieces 60. gadu darbos var samanīt laikmeta iezīmes, piemēram, “Pupas” (1961) ir skatītas mazliet no augšas, to pākstis izkārtotas kompozīcijā ap bļodiņu, veidojot ornamentālu ritmu, savukārt fonā galds, kas klāts ar avīzi (motīvs atgādina pirmskara modernistu darbus). Māksliniece vēl nav aizrāvusies ar telpas dziļuma un priekšmetu apjoma modelēšanu, kas viņas rokrakstam arī piestāv. Ja labi grib, var saskatīt zināmu līdzību ar Borisa Bērziņa vai Birutas Baumanes gleznojumiem. Tomēr, no mūsdienu viedokļa raugoties, vēl būtiskāka ir atšķirība no vēlāko fotoreālistu pieejas. To labi varēja pamanīt jau izstādē “Hiperreālisms. Virziena variācijas Latvijā”, kas nosisinājās izstāžu zālē “Arsenāls” no 2017. gada 3. marta līdz 23. maijam un bija veltīta tieši paplašinātai reālistisku attēlu plūsmai pēckara mākslā. Ja fotoreālisms “ķer” realitāti, klasiska klusā daba to konstruē – tas izpaužas pirmkārt jau kompozīcijā. Endzelīnas klusās dabas nav fiksēti ikdienas fragmenti – tie ir rūpīgi saliktu priekšmetu uzstādījumi, lai kopā veidotu vienu veselumu ar noteiktu kontūru un masu attiecībām iekšpusē. Ja arī priekšmeti viens otru mazliet aizsedz, tad tikai tik daudz, lai mēs trūkstošās daļas varētu iztēloties pēc simetrijas principiem. Simetrija Endzelīnas darbos ir gluži uzkrītoša – lielāku priekšmetu vienā pusē līdzsvaro vairāki mazi otrā, vai spēcīgāks akcents atrodas lielākā attālumā no galvenās masas. Ja fotoreālisti imitē kadru, kādu var ieraudzīt caur pārnēsājama fotoaparāta objektīvu, Endzelīnas kadrējums ir kā foto studijā: ārpusē nepaliek nekas. Ievietojot kompozīcijā, piemēram, medus kāri, attālumi no tās malām līdz gleznas rāmim ir vienādi abās pusēs. Ja fotoreālisms mēģina tvert apgaismojumu, kāds tas var būt dabiski – bieži vien no viena spilgta vai vairākiem avotiem –, Endzelīnas gaisma ir klasiska, kā nākusi mākslinieka darbnīcā caur logu. Īpaši nedaudzajos portretos var pamanīt, ka krītošās ēnas autore izmanto nelabprāt, dodot priekšroku liegam formas modelējumam tikai ar gaismu, slīdošo gaismu un pašēnu, kas mākslā pazīstami jau kopš Renesanses laika. Viņas glezniecība savam laikam, varētu teikt, ir pat anahroniska.

Līvija Endzelīna. Klusā daba ar maizi un sīpoliem

Līvija Endzelīna. Klusā daba

Nav iemesla neticēt kuratores teiktajam, ka autores darbi “iemantoja nedalītas skatītāju simpātijas, kā arī augstu novērtējumu profesionālajā vidē”, tiklīdz parādījās izstādēs. Par skatītājiem skaidrs – daudzi joprojām detalizētu reālismu uzskata par “vairāk mākslu” nekā ekspresīvu vai abstraktu krāsu klājumu. Tāpat publiku noteikti aizrāva etnogrāfiskie un tautas dzīves motīvi, kuri Endzelīnas mākslā pieņēmās spēkā vienlaikus ar augošo nacionālo pašapziņu pirms otrās Atmodas. Ar profesionāļiem ir sarežģītāk: laikam jau lielais daudzums darbu, kas atrodas Mākslas muzeja īpašumā, tiešām skaidrojams kā atzinība, lai gan es personīgi atceros (tiesa gan, būdams mākslinieces laikabiedrs tikai viņas daiļrades vēlajā posmā) arī tādu kā distancēšanos. No vienas puses, tā varētu būt skaidrojama ar robiem mākslinieces izglītībā – viņa, spriežot pēc biogrāfijas datiem, iestājusies Mākslas akadēmijā bez priekšzināšanām un to nav beigusi. Taisnība, Endzelīnas elipses nav īsti veiklas un perspektīva nav nevainojama: pret skatītāju slīpi pavērstas plaknes izrāda tendenci atklāties par daudz, kā tas bieži vērojams arī neprofesionāļu darbos. Tomēr gan portreti, gan klusās dabas neliecina par vājākām amata prasmēm nekā vidusmēra profesionālajam latviešu gleznotājam un lielā daļā darbu tās krietni pārspēj. Klupšanas akmens varētu būt mākslinieces attiecības ar telpu – tā it kā ir rūpīgi un pareizi attēlota, bet īsti dziļuma ilūziju neveido. Kur virtuozs gleznotājs būtu sapludinājis ēnas robežu ar fonu, Endzelīna tomēr ievelk stingru robežu, lai gan tā neizriet no laukumu tonālajām atšķirībām. It kā akadēmiski grēki gan nenozīmē, ka māksliniecei nebūtu savu, īpaši izstrādātu profesionālu “knifu”, piemēram, papīra lapu attēlojumā. Stikla trauki “Klusajā dabā ar medicīnas grāmatu” (1979) ir uzgleznoti meistarīgi. Tieksme uz katra apjoma, katras detaļas vienlīdz precīzu attēlojumu mazliet izkliedē skatītāja fokusu, tomēr ļauj kārtīgi apskatīt visu pēc kārtas, pa daļām. Skaidrs, ka šāda pieeja nevarēja būt īpaši sveicama alkaino mākslas modernizētāju nometnē. Savukārt vēlākajiem fotoreālistiem un pat klasicizētājiem Endzelīna gluži vienkārši bija no citas paaudzes. Viņas savrupība latviešu mākslā nav tikai dzīvesveida, rakstura vai manieres izraisīta, bet cieši saistīta ar idejām par dzīvi un mākslu.

Līvija Endzelīna. Mātes blūze

Līvija Endzelīna. Pupas

Acīmredzot vēlēšanās ierāmēt katru laukumu, arī ielikt kompozīciju tieši pa vidu gleznas rāmim, lai neko no tās nezaudētu, ir kāda īpatnējas lietu uztveres izpausme. Katram priekšmetam Endzelīnas gleznās ir noteikta identitāte, nozīme, un nav brīnums, ja tā ir simboliska. Diemžēl simboliem piemīt īpašība “aizmirst” un mainīt nozīmes, tādēļ mēs varam tikai minēt, kādas tās bijušas autora iecerē. Toties nekas netraucē izvirzīt savas versijas, minot, piemēram, vai “Klusajā dabā ar vistu” pastāv kāda sakarība staro dumjā putna kautķermeni priekšplānā un Merilinas Monro fotogrāfiju aiz tās? Vai divas “Lelles – krājkasītes”, kas gleznotas dažādos laikos – pirms un pēc valsts neatkarības atgūšanas, ietver atšķirīgas vēstis par naudu – stagnācijas gados, kad mantkārība skaitījās cilvēka šausmīgākais grēks, un atjaunotajā Latvijā, kad tā sazēla ar krasi atšķirīgiem panākumiem? Nedaudzie sirreālistiskie uzplaiksnījumi Līvijas Endzelīnas gleznās tikai norāda, ka satura jautājumi autorei bijuši nozīmīgāki par modernām formām. Tagad, kad modernais laiks arī jau skaitās pagājis, tavu brīnumu, mums ir gluži vienalga, vai klusās dabas tapušas pagājušajā vai aizpagājušajā gadsimtā. Tās joprojām piesaista interesi.

Līvija Endzelīna. Medus

Līvijas Endzelīnas izstāde "Noslēpums" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā skatāma līdz 22. jūnijam.