Patverties pašai savā tumsā
Recenzija par Pirmās Rīgas Laikmetīgās mākslas biennāles izstādi Mākslas centrā Zuzeum
13/06/2018
Pirmās Rīgas Laikmetīgās mākslas biennāles sadaļā, kas izstādīta mākslas centrā Zuzeum, nepieciešams viens papildus zāles darbinieks, kurš dežurē pie somu mākslinieka Hansa Rozenstrēma skaņas instalācijām. Tā kā instalācijas paredzētas unikāliem viena cilvēka apmeklējumiem, darbinieka uzdevums ir katram jaunpienākušajam izstādes apmeklētajam/-ai dot īsas instrukcijas un tad iedarbināt instalāciju viņa/-as unikālajai pieredzei. Kad grasījos doties speciālajā bunkurā, lai izbaudītu Rozenstrēma instalāciju Mikado, darbinieks man teica: “Nu, jūs tur ejiet, pa labi iekšā un apsēdieties, uzlieciet austiņas... Daudzi jau pēc dažām sekundēm bailēs skrien ārā, bet nu, es nezinu, kas tur tāds tik šausmīgs...” Protams, šī piebilde daļēji sabojāja manu autentisko pieredzi: zinādams, ka jāgatavojas uz ko šausmīgu, es spēju nodrošināties, ka pēc pirmajām – jāatzīst, tiešām biedējošajām – skaņas ieraksta sekundēm es ārā vis neskrēju, bet paliku un klausījos.
Šis spoileris atsauca atmiņā bērnības pieredzi lielajos ārvalstu atrakciju parkos un neiztrūkstošā to sastāvdaļā – tā sauktajos “spoku vilcienos”. No racionālām pozīcijām raugoties, spoku vilciens ir viena no muļķīgākajām atrakcijām – pat bērnam būtu jāsaprot, ka tas nav īsts, ka visi tajā sastopamie fantomi un mošķi ir vien butaforijas un ka skaidri redzams, ka visi, kas iet iekšā, tikpat sveiki un veseli nāk ārā. Pieņemot, ka bērni to tiešām saprot (par ko es īsti nešaubos), var iedomāties tikai divus skaidrojumus, kāpēc tie nezaudē popularitāti: vai nu vilcienā braucēji vienkārši pieņem spēles noteikumus un spēlē tiem līdzi, vai arī šausminošais efekts tiek panākts nevis ar saturu, bet ar tehniku, kura pārtrumpo uztverošās apziņas spējas, proti, ar tempu, secību, pārsteigumu un speciālajiem efektiem, kādos spoku vilciena maršrutā atklājas dažādie objekti.
Nezinu, vai šī līdzība pārliecina, tomēr tā šķiet sasaucamies ar vispārējo aprakstu, kas Biennāles ceļvežos veltīts Zuzeum izstādei.
Hans Hogerbrige. Limbo Lottery, 2016
Saknes šis apraksts dzen kopējā Biennāles tematikā, kas runā par neapturamām, nepārskatāmām pārmaiņām (“Viss bija mūžīgs, līdz pārstāja tāds būt”), kuras paātrinās ģeometriskā progresijā, taču Zuzeum ansamblis koncentrējas tieši uz indivīda psihes iespējām ar šo situāciju sadzīvot: “...mūsdienu pārmaiņu ātrums daudziem šķiet lielāks, nekā cilvēka psihe ir spējīga izturēt. [..] Izstādes šīs daļas darbi aplūko minēto izmaiņu ietekmi uz indivīdu daudz personiskākā, eksistenciālākā līmenī, kā arī iespējamās pretošanās stratēģiju un alternatīvus esības veidus.” Skan intriģējoši: ja “mūsdienu pārmaiņas” ir kā vilciens, kura konstruētību mēs vienlaikus apzināmies, bet arī to pieņemam vai nespējam izsekot līdzi tā ātrumam, ir vērts pievērst uzmanību veidiem, kā indivīda apziņa, prāts vai psihe ar to sadzīvo (vai nesadzīvo). Vienlaikus jāpamana, ka šāda konceptuālā noteiksme šķiet mazliet aiz matiem pievilkta, jo indivīda attiecības ar makrorealitāti ir pārāk vispārnozīmīga tēma jebkādā mākslā, lai ticētu, ka tikai šajā no visām astoņām Biennāles izstāžu vietām tiek runāts tieši par to. Lai situācija kļūtu skaidrāka, vērts aplūkot, ko šādi uzstādītai tematikai pievieno vai atņem konkrēti uz Zuzeum atvesti darbi.
Par to, kādus akrobātiskus līkločus cilvēka domājošajai daļai nākas veikt, lai sadzīvotu ar realitāti, vedina domāt izstādes scenogrāfija. Zuzeum jau tā ierasti tumšās telpas ir padarītas vēl tumšākas – vietām ir pagrūti saskatīt pašam savas pēdas vai, teiksim, izlasīt knapi apgaismotās darbu etiķetes. Ja neskaita video darbus, kas paši kalpo kā gaismas objekti, pārējo apgaismojums ir tik minimāls, cik vien iespējams, lai vispār jelko varētu saskatīt. Turklāt darbi ir norobežoti ar sienām, tuneļiem, pakāpieniem un aizkariem, līdz ar ko izstādes apmeklējums atgādina maldīšanos pa nepārskatāmu un tumšu (apziņas) labirintu, kurā regulāri jāuzmanās no aizķeršanās aiz kādas nejaušas un nevēlamas domas. Izstādes konceptuālajam uzstādījumam šī scenogrāfija ļoti atbilst – apziņas vienīgā iespēja patverties no pārmaiņu straumes ir pašai savā tumsā. Un šajā tumsā tad nu kuratori ir apkopojuši dažādas – vairāk un mazāk interesantas – liecības par veidiem, kā apziņa mēģina sadzīvot, pretoties, pieņemt vai vēl ko tik ne.
Hana Hogerbriges darbs Limbo Lottery ir pirmais (ja neskaita paiešanu garām Jevgeņija Zolotko sienas bareljefam, kas izsaka tūkstoš un nevienu lietu), ar ko labirintā ierautais skatītājs nonāk saskarē, un varbūt arī labi, jo ar 3D printeri radītā ego “turbīna” ir vienlaikus izstādes tvertās situācijas apraksts un komentārs, līdz ar to varbūt kalpojot kā tās centrālais darbs. Jāatzīstas, ka – tehniskas kļūmes vai paša nevērības dēļ – es ne mirkli neapjautu, ka objektam vajadzētu griezties, tomēr arī miera stāvoklī tas runāja gana skaidri: pat mēģinot rast savu unikalitāti piedāvāto iespēju apstākļos, mums vienalga nākas izvēlēties kombināciju no piedāvātajām iespējām.
Diana Tamane. You Can't Have Me For Real, 2014-18
Pretrunīgu reakciju izsauc Dianas Tamanes darbs You Can't Have Me For Real (Pa īstam es tev nevaru piederēt). No vienas puses gribētos sagaidīt, ka Biennāles sadaļā, kas veltīta indivīda sadzīvošanas mehānismiem ar makrorealitāti, tomēr pēc iespējas mazāk uzmanības būtu veltīts politikas, globalizācijas, sociālo attiecību un identitātes dimensijai – gan tāpēc, ka par to jau atliku likām runāts citās izstādēs, gan tāpēc, ka liela daļa pasākumu un izstāžu, kuros savu pirkstu pielikusi Biennāles galvenā kuratore Katerīna Gregosa, darbojas tieši ap šīm tēmām. Tāpēc pirmā reakcija, ieklausoties Tamanes uzkrātajās “pasaules pilsoņa” liecībās, ir neliela garlaikotība, taču, no otras puses, to kompensē māksliniecei atvēlētajā istabā gar sienu izvietotās fotogrāfijas, kas pārliecinoši demonstrē – jūs neuzminēsiet, kur es esmu uzņemta! Jo visur viss ir kļuvis tik vienāds.
Gan formāli, gan tematiski ne ar ko nepārsteidz arī Tobiasa Cilonija lielformāta fotoportretu sērija Golden (veidota īpaši biennālei), kurā redzami postpadomju sabiedrības kvīru kopienas jaunieši. Tiesa, fotoportrets kāreiz ir žanrs, kam varbūt ne ar ko nav jāpārsteidz, kamēr vien esam atvērti pret ikviena portretājamā neatkārtojamo potenciālu, kura atsegšanā Cilonijs, jāatzīst, ir bijis visnotaļ prasmīgs. Turklāt šo fotogrāfiju atgādinošais aspekts sasaucas ar Biennāles pirmajās nedēļās Rīgā notikušo Baltijas Praidu.
Līdzīgā veidā pazīstams, bet allaž no jauna intriģējošs ir pētnieciskais žanrs, kurā iekļaujas Svena Jones fotogrāfiju un stāstu sērija Anomalies of the early 21st century / Some case studies (21. gadsimta sākuma anomālijas / dažu gadījumu izpēte). Ar “anomālijām” šeit jāsaprot īpatņi, kuri izvēlējušies (vai bijuši spiesti) pamest “pieņemto” dzīvesveidu, sabiedrības un mūsdienu dzīves “paredzēto” notikumu gaitu. Kā fons, uz kura šie stāsti izceļas kā anomālijas, diemžēl atkal nav nekas interesantāks par pēdējo divdesmit piecu gadu neoliberālās pasaules iekārtas struktūrām, toties atsvaidzina izvēlēto stāstu dažādība: starp “anomālajiem” varam atrast gan nomadus un bezpajumtniekus, gan aktīvistus un dumpiniekus, gan Marku Cukerbergu un Bono, gan arī Dominiku Strosu-Kānu un paša mākslinieka māti.
Svens Jone. Anomalies of the early 21st century, 2015.
Asprātīga ir tekstimākslinieces Sandras Kosorotovas instalācija To Be A One At All You Must Be A Many, kas sastāv no desmit hierarhiskas piramīdas formā iekārtiem caurspīdīgiem priekšautiem, uz katra no kuriem uzrakstīts viens no darba nosaukumā ietvertajiem vārdiem: kopā tie apliecina šī teikuma jēgu, jo katrs priekšauts atsevišķi tur karātos ar neko neizsakošu vārdu, bet kopā tie veido gramatiski pareizu (un hierarhiski sakārtotu), jēgpilnu teikumu. Vai, ja vēlamies – mērķtiecīgu, hierarhiski sakārtotu, darbīgu priekšautiņu sabiedrību.
Lai arī tīkams acij, iespējams, lielāko vilšanos sagādā Nikolasa Kozaka un Raula Vanegeima kopīgi veidotais bezskaņas videodarbs Letter to My Children and to the Children of the World to Come (Vēstule maniem bērniem un vēl nedzimušajiem pasaules bērniem). Darbs sastāv no grieķu mākslinieka Kozaka tvertiem melnbaltiem, Vidusjūras reģiona kinematogrāfam raksturīgiem, meditatīvi nepretencioziem un vienlaikus estētiski izsmalcinātiem kadriem ar dažādām necilām, cilvēciskām ainavām, kuru apakšā subtitros lasāms filozofa Vanegeima sarakstīts... uzsaukums? Runa? Politisks aicinājums? Spirituāls pamflets? Grūti teikt. Lai arī darbs iepriecina nogurušu prātu, zināmu vilšanos var sagādāt gan apstāklis, ka no tik skaļa vārda kā Vanegeims gribētos sagaidīt ko vairāk par aforistiskiem, pārpozitīviem uzmundrinājumiem, gan arī tas, ka darba manifestiskais raksturs īsti nesader kopā ar pārējo izstādi caurstrāvojošo piesardzīgo un rūpīgi pētniecisko.
Toties patīkams pārsteigums gaida tos, kas pa izstādes tumšo labirintu, kur katrs savā apziņas aliņā noslēpušies dažādie dalībnieki, aizstaigās līdz kāpnēm, pa kurām var uzkāpt līdz apgaismotajai bulgāru gleznotāja Valio Čenkova platformai. Uz tās apskatāma instalācija Private Zoo on Stage, kas sastāv no visās malās – abos sānos, priekšā, aizmugurē, virs galvas, zem kājām – izvietotām glezniņām, kurās redzamos mīlīgos un atbaidošos mošķīšus vairums no mums pat nespētu pat nosapņot. Kā saka pats autors: “Es vēlos radīt atmosfēru, kas nav draudīga, taču rada mazliet dīvainu noskaņojumu. Tā ietver daudzu manu ikdienas pavadoņu (kā cilvēku, tā dzīvnieku) garus, kas seko man vienmēr un visur; es parādu arī bailes un savas domas.” Čenkova ieteiktā uzvedība vilcienā ir apkārtnes uzspiestos spokus aizstāt pašam ar saviem spociņiem.
Valio Čenkovs. Private Zoo on Stage, 2018.
Lai cik dažādi, izstādē apskatāmie darbi vairāk vai mazāk sasaucas ar tās koncepciju – kura, jaatzīst ir formulēta pietiekoši vispārīgi, lai zem tās varētu pastumt jebko. Vienlaikus, piemēram, nav īsti skaidrs, kā te iederas Karela Komplimentsa 3D video animācija Case no 14. The Strom on the Baltic Sea (Lieta nr. 14. Vētra Baltijas jūrā), kurā slēgtā, šaurā telpā no slīpas grīdas jāvēro cilpas video ar bangojošā jūrā svaidītu kuģīti. Gan tas, gan citu darbu visnotaļ nejaušā sakritība ar koncepciju rada aizdomas, ka Zuzeum novietoti darbi, kas īsti nav iederējušies citās Biennāles izstāžu vietās, tomēr kurus dažādu iemeslu dēļ nevarēja vai negribējās atstāt “aiz borta”. No otras puses, varbūt šī tematiskā “izklaidība” ir arī iederīga: veidi, kā indivīda apziņai sadzīvot ar notrulinošo vilcienu, vienlaikus nezaudējot savu individualitāti, var būt bezgalīgi daudz un neiedomājami – un te, Zuzeuma labirintā, izgaismoti tikai daži no tiem.
Un, runājot par tumšiem apziņas labirintiem, nobeigumā vēlreiz jāpiemin Rozenstrēma skaņas (un gaismas) instalācijas – Mikado un A House Divided. Tiem, kam izstādes apmeklējuma dienā jau tāpat gadījies iedzīvoties psiholoģiskās vai eksistenciālās baismās, ļauties šo darbu pieredzei vai nu ir, vai nav ieteicams – uz pašu atbildību. Taču efekts, ko Rozentrēms panāk ar pavisam vienkāršiem medijiem – nedaudz gaismas, nedaudz skaņas efektu, spogulis un balss ieraksts – var atstāt paliekošu nospiedumu. Un, visnotaļ garantēti – var likt skaidrāk kā iepriekš apzināties savas ķermeniskās un garīgās patības atsevišķumu.
Kopumā jāteic, ka, ja pieveram acis uz zināmu tematisko nenoteiktību un nekoherenci, kas izpaužas patiesi piedodamā daudzumā, Biennāles izstāde Zuzeum centrā pārsteidz ar trāpīgu scenogrāfiju un arvien jauniem atklājumiem vecu žanru un formu ietvaros. Prāta pamaldīšanās pa līdz šim neievērotām ejām ir garantēta – tikai jāuzmanās, kur liek kāju.
Izstādes apmeklētājs Hana Rozenstrēma instalācijā A House Divided (2015)
