Gandrīz norāva jumtu
Radošās apvienības GolfClyderman izstāde “Mīlas viesulis Golfa klubā/Sturm der Liebe im Golfplatz” “Arsenāla” Radošajā darbnīcā
Vilnis Vējš
29/06/2018
Parodija mūsu izstāžu zālēs ir reta viešņa. Daudz biežāk sastopama drūma nopietnība – piemēram, 6. Rīgas tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāles “Tradicionālais un laikmetīgais” izstādē “Identitāte”, kas majestātiski aizņēmusi gandrīz visus Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles “Arsenāls” plašumus. Šī izstāde recenzijā, kas veltīta pavisam kam citam, ir pieminama nevis nejauši, bet tādēļ, ka triennālei burtiski jāiziet cauri, lai nokļūstu “Arsenāla” Radošajā darbnīcā, kur iekārtojusies radošā apvienība GolfClayderman, rādot savu jaunāko veikumu – faktiski vienu videofilmiņu, kuras nosaukums ir “Mīlas viesulis Golfa klubā” jeb Sturm der Liebe im Golfplatz un kuras izrādīšanai pakārtots telpas aranžējums, kā arī daži papildus elementi.
Vispirms mazliet par pašu parodijas žanru. Tas ir sens kā pasaule, bet laikmetīgajā mākslā visbiežāk sastopams, pateicoties daudz plašākam stilistisku paņēmienu kopumam – ironijai, kas kā gandrīz vai vienīgā leģitīmā pieeja realitātei uzplauka postmodernisma ziedu laikos. Arī ironijai ir simtiem definīciju, un zinātāji prot tās piesaukt pat kopš romantisma laikiem, bet vienkāršākā un populārākā uzsver semantisku nobīdi starp to, kas ir attēlots un kā tas ir attēlots. Precīzāk – kā attēloja līdz šim un kā attēlots šoreiz. Jo postmodernisma lielais atklājums bija, ka īstu atklājumu tikpat kā nemaz nav – tikai tēmas, par kurām kāds jau ir izteicies un kurām izstrādājusies zināma attēlojuma tradīcija. Kā izšķiroša tad parādās mākslinieka attieksme, pieeja sen zināmā atkārtojumam: tas, kas līdz šim uzskatīts par traģisku, var kļūt komisks, kas smieklīgs – diezgan skumjš, jo arī priekam piemītošo pirmreizību postmodernisti apšaubīja. Īsts postmodernists nemaz nevēršas pie šķietami pirmreizīgās dzīves vielas, tikai tās līdzšinējām interpretācijām, tajā skaitā arī profānajām un banālajām, ko dāsni piedāvā populārā kultūra.
GolfClyderman, kas patiesībā ir mākslinieku duets – Aksels Bruks un Margrieta Dreiblate, vētraini rosās otrreiz pārstrādātu attēlojumu lauciņā. Lai gan, atklāti sakot, viņu biežā klātbūtne pēdējā laika izstāžu afišās ir arī sakritības rezultāts – galerijā “Alma” nesen skatāmajā izstādē “Video salons” bija izstādīti jau agrāk rādītu performanču ieraksti, bet jaunākā skate “Arsenālā” tika plānota krietnu laiku iepriekš. Tomēr, tieši pateicoties “Mīlas viesulim golfa klubā”, apvienības raksturs, kas iepriekš bija grūti satverams sporādisku ballīšu karuselī, iezīmējas reljefāk.
Lai uztvertu ironiju, kas pilnīgi noteikti ir izstādē klātesoša, tāpat kā tās smagsvara māsu parodiju, vissvarīgākais ir pārzināt references. Proti, ja jūs nepazīstat parādības, par kurām mākslinieks ironizē vai kuras parodē, noteiktus estētiskus kodus, jums ir liegta pieeja jokam. Jāatzīst, man tieši šis apstāklis likās diskutablākais dueta līdzšinējā rosībā – tā pārsvarā bija balstīta jaunībā tik svarīgajā “apģērba jautājumā”, kas, gadiem ejot, šķiet arvien nebūtiskāks, nemaz nerunājot par to, cik tēma ir ikdienišķi patērnieciska. Man nav ne jausmas, kādās drēbēs modeļi bija nākuši uz GolfClyderman tā sauktajām modes skatēm un ar ko tās atšķīrās no citām, kurās viņi tika pārģērbti… Manis pēc šie zēni un meitenes varētu nepārģērbties vispār – atsevišķi videoieraksti izraisīja smaidu jau ar to vien, kādā nopietnībā tika atdarināts “modes skates” rituāls amatieru izpildījumā. Toties jaunās videofilmas sakarā vismaz ir iemesls parunāt par to, kas tieši ir GolfClyderman ironijas objekti.
Izstādes, tāpat kā mākslinieku apvienības nosaukums, norāda uz pavisam konkrētiem popkultūras produktiem. Golfs gan skaitās sporta veids, taču elitārās auras dēļ, kas to pavada, drīzāk varētu runāt par zināmu dzīvesstila priekšstatu. Golfu, iespējams, var uztvert kā tikai bagātajiem pieejamu izpriecu, turklāt ar zināmu aristokrātisma auru – vai arī vienkārši vecu cilvēku nesteidzīgu izklaidi, kamēr jaunajiem ir piemērots kaut kas dinamiskāks. Nekas, ja visi šie pieņēmumi izrādītos aplami – mākslinieku dueta nepārejošs uzjautrināšanās avots ir izklaides piedāvājumi, kuru mērķauditorija ir vecāka nekā viņi paši. Jaunā filma norisinās koši zaļā golfa laukumā, ar sintētisku zālītes imitāciju ir izklāta arī izstāžu zāles grīda, un apmeklētājiem ir iespēja, tiesa, visai formāla, interakcijai – iesist bumbiņas bedrītēs. Pianista Ričarda Klaidermana vārdu noteikti zinās vecākas paaudzes apmeklētāji. Tiesa gan, viņi, iespējams, nesapratīs, kur tad ironija – Klaidermans pieder izpildītājiem, kas apgādā publiku ar absolūti idillisku, viegli klausāmu fona mūziku, ko profesionāļi indīgi sauc arī par solāriju vai lifta mūziku. Jāsecina, ka filmā, ja vien tās uzdevums ir sasmīdināt pret abiem šiem novecojušajiem dzīvesstila fetišiem skeptisku skatītāju, šis savienojums iedarbojas.
Filmā minētajām atsaucēm pievienota vēl viena, kas to droši noenkuro parodijas teritorijā – sižets, kuram ir kaut kāda saistība ar vācu televīzijas seriālu “Mīlas viesulis”. To Latvijas televīzija jau gadiem rāda tā saucamajā pensionāru laikā – pēcpusdienās pirms ziņu un diskusiju raidījumiem, kā arī vēlos rītos, kad strādājošie jau aizgājuši uz darbu. Šī seriāla raksturīgā pazīme ir nebeidzamas mīlas peripetijas uz gleznaina Alpu fona, kas turklāt skar visu vecumu varoņus, dāvājot skaistas ilūzijas tiešajai mērķauditorijai – sievietēm senioru vecumā. Kādi sižeta pavērsieni ir iedvesmojuši radošo apvienību, nemaz neprasiet – filma ir pietiekami attālināta no pirmavota, turklāt uzsvērti pašdarbnieciska. Tajā tikai marķēti svarīgākie žanra elementi – dīka atpūta, skūpsti, cīņa ar ļaundari (kartona kastēs ieģērbtu briesmoni), absurdas sarunas. Par labu šim visai izstieptajam audiovizuālajam darbam jāmin, ka to mēģināts stilizēt – un vietām diezgan veiksmīgi – vispārīgā retro ievirzē. Konkrētu elementu piederību ir grūti noteikt, bet atmosfēru noteikti var atpazīt: pārspīlēti saulaina krāsu korekcija, ainavā neveikli iemontētas figūras, kas acīmredzot filmētas studijā, specefekti, produktu izvietošana un reklāmas pauzes. “Mīlas viesuļa” veidotājiem un Ričardam Klaidermanam ar visu šo nevarētu būt nekāda sakara, jo viņi tomēr ir profesionāļi, bet kopā ar vecvecākiem skatītiem Latvijas televīzijas raidījumiem tālajos 80. gados vai ar VHS kameru filmētiem kāzu video – iespējams. Filmas beigās kļūst arī skaidrs, uz ko tas viss velk – abi mākslinieki, kā arī aktieris Ivars Krasts, mūziķis Labais Dāma un vēl citas personas spēlē dīvainās etīdes, kamēr viesulis tiešām uzrodas kāda gatava videokurioza veidolā, kas akurāt notiek golfa laukumā. Šādu atradumu nevar laist garām, acīmredzot nolēmuši autori, un klāt piefilmējuši savus draugus.
Šā vai tā, bet filmiņa ir tapusi – iespējams, kā izjusts veltījums neskaidriem bērnības iespaidiem, un savu tiesu neviltotas sirsnības tā dāvā arī skatītājiem. Apvienība savu teritoriju – golfa laukumu, protams, – latviešu jaunākās mākslas ainavā arī ir iezīmējusi. Tiesa, izstādes iekārtojums varēja būt pārdomātāks – filmas izrādīšana ar laika nobīdi divos monitoros liekas vai nu par daudz, vai par maz. Iespējams, bija jādomā par vienu lielāku ekrānu vai vairākiem maziem, sekojot filmas epizožu loģikai, bet šādā situācijā autori varēja cerēt arī uz muzeja un kuratores (Līna Birzaka) lielāku atbalstu. Tad varbūt Mīlas viesulis tiešām aizrautu līdzi.
