Caurums sētā
Flo Kasearu izstāde Holes galerijā Temnikova & Kasela Tallinā
11/07/2018
Vai ir vērts braukt uz Tallinu, lai apskatītu caurumu sētā? Jā, ja tas ir asprātīgās igauņu mākslinieces Flo Kasearu izstādē, kas vēl līdz 28. jūlijam apskatāma starptautiski pazīstamākajā Tallinas galerijā.
Izstādes nosaukums angliski tulkots kā Holes, t. i. caurumi, bet pavadošajā tekstā paskaidrots, ka igauniski tas tomēr nav viennozīmīgs. Oriģinālais Aia auk varot tikt tulkots gan kā “caurums žogā”, gan “caurums dārzā”. Lai gan nezinu ne vārda igauniski, nospriežu, ka latviski tuvākais vārdu savienojums varētu būt “caurums sētā”, jo arī mūsu mēlē ar sētu apzīmē divas dažāda lietas – žogu un teritoriju ap māju. Izstādes uztverei svarīgi zināt, ka igauņu māksliniece savu māju un pagalmu aiz tās, kas tiešām ir žoga ieskauts, padarījusi par nebeidzamu radošu izpausmju placdarmu jau kopš 2013. gada. Lai neatkārtotu visu garo stāstu, kā izskatās koka nams Tallinas priekšpilsētā Pelgulinā un kā tas kļuva par Flo Kasearu muzejmāju – dzīvesvietu un mākslas projektu vienlaikus, atgādināšu, ka Arterritory par to rakstīja jau 2015. gadā.
Flo Kasearu izstādes "Holes" ekspozīcijas skats
Jaunākā mākslinieces izstāde ir ne tik daudz par to, kas ir Flo Kasearu muzejmāja, bet par to, kas tajā jauns. Lai gan jaunumi jau arī nav paši svaigākie – viens no diviem nepretencioziem videodarbiem datēts ar 2014. gadu, otrs – ar 2016/2018. Lai vai kā, ja neesat īpaši sekojis mākslinieces jaunradei, izstādē svaigs šķitīs viss. Visvairāk jau domas asums un prasme pārvērst ikdienišķas situācijas vispārinātos tēlos.
Kurš, kas kādu laiciņu dzīvojis laukos vai mazpilsētā, gan nepazīst žogus, kas apjož katru zemes pleķīti, katru māju? Žogs ir mājas saimnieka nemitīgu rūpju objekts – tas sargā no svešiniekiem un zagļiem, to ikdienā apskata kaimiņi un garāmgājēji, tas ir diezgan resursu ietilpīgs objekts, jo slejas pa visu sētas perimetru, bet pastāvīgi bojājas, ja vien nav kalts no metāla kā jaunbagātniekiem. Te krāsa nolūp, te kāds dēlis nokrīt, te stabiņš sašķobās – vārdu sakot, tīrās klapatas. Lūk, arī Flo Kasearu sētā ir šāda ķibele – vecu ābeļu paēnā, kaktā, kas laikam robežojas ar kaimiņu dārziem, radies nepatīkams caurums. Neizskatās, ka pa to kāds draudētu ielauzties, tomēr kārtība paliek kārtība! No šīs vietas sākas mākslas darbs. Būdama māksliniece, saimniece nav vis samaksājusi desmit eiro kādam izpalīgam, lai pienaglo nokritušā dēļa vietā jaunu, bet rīkojusies daudz radošāk: tā kā darba gaitas viņu aizveduša uz vienu no prestižākajām mākslas institūcijām Austrumeiropā – galeriju Zachęta Varšavā (un neaizmirsīsim, ka viņa arī ir respektablas institūcijas – pašas vārdā nosauktā muzeja – vadītāja!), Kasearu vienojusies par starptautisku sadarbību žoga jautājuma risināšanā, proti, nokārtojusi, ka viens no poļu galerijas apsargiem kādu brīdi pavadīs kā viesstrādnieks Tallinā. Protams, šim nolūkam ir piesaistīti līdzekļi, kārtoti dokumenti un darba process fiksēts.
Flo Kasearu izstādes "Holes" ekspozīcijas skats
Ap desmit minūšu garajā video gan nekas daudz nenotiek – redzams dārzs ar caurumu žogā, pie kura stāv solīds kungs melnā uzvalkā un sargā. Faktiski viņš dara to pašu, ko apsargi visās mākslas institūcijās – skatās pa labi un pa kreisi, ka tik kaut kas nenotiek, un garlaikojas. Pa vidu uzgrauž kādu ābolīti – tie turpat zemē sakrituši, neviens zagt nenāk. Māksla tālāk turpinās manā galvā – brīnoties, kā gan māksliniecei, pie joda, izdevies tik vienkāršā veidā reaģēt uz veselu rindu jautājumu, ko laikmetīgās mākslas kuratori maļ un maļ izstādēs, runās un rakstos? Par mākslas pārmērīgo institucionalizēšanos, par starptautiskās sadarbības aspektiem un nepieciešamību nojaukt žogus – tiešā un pārnestā nozīmē – starp tautām un cilvēkiem. Un vēl politiķu diskusijas, kas acīmredzot Igaunijā ir ne mazāk aktuālas kā Latvijā – atvērt vai ne savas valstis viesstrādniekiem? Turklāt viņai tas izdevies tik pietuvināti, bez jelkādām klišejām un patosa, drīzāk ar siltu humoru. Nu labi, mazliet arī kodīgu satīru!
Otrs videodarbs stāsta par to pašu, lai gan ir daudz dinamiskāks. Pagalma izdaiļošanai Kasearu ielūgusi korejiešu dārzniekus, ar kuriem iepazinusies, protams, starptautiskā mākslas biennālē Gvandžu. Dārznieki lietu ir ņēmuši nopietni un kopā ar vietējiem papildspēkiem mājas pagalmā būvē mākslīgus paugurus cilvēka augumā, kas pēc tam tiek apstādīti ar zālīti. Darbs nav viegls – jāved zeme, jāveļ akmeņi, acīmredzot arī kaut kas līdzīgs akmensdārzam vai baseinam tur top. Korejieši raujas ar igauņiem plecu pie pleca. Vienīgi – diezgan grūti beigās tos zālainos paugurus pļaut!
Flo Kasearu darbs izstādē "Holes"
Vēl izstādē ir objekti, ko es īsti nesapratu – vai tie bija kartupeļi (Eiropā savulaik ievests augs kā paralēle ar viesstrādniekiem?) vai akmentiņi, kas izskatās pēc kartupeļiem, un vēl dažādām saknītēm, kas glīti ierāmētas nelielās stikla vitrīnās pie sienām. Vai kārtējais autores ironiskais komentārs par laikmetīgo mākslu, kura taču nav iedomājama bez visādiem štruntiņiem, kas pacelti mākslas darba statusā.
Flo Kasearu darbs izstādē "Holes"
Ne velti pieminēju, ka daļa mākslas rodas skatītāja galvā, ja vien viņš kaut nedaudz pazīst laikmetīgās mākslas kontekstu. Jo Flo Kasearu muzejmāja, izrādās, kā vistiņa zelta oliņas dēj domas par visu ko – piemēram, kā savienot laikmetīgās mākslas internacionālismu ar piesaisti konkrētai vietai, ja vien tā nav Berlīne, Brisele vai Londona? Kasearu atbilde ir ilgtermiņa stratēģija – jau pirms pāris gadiem viņai esot jautāts, vai projekts ar pašas māju nav sevi izsmēlis? Viņa uzskatījusi, ka ir vērts turpināt, jo māja piedāvā vēl un vēl iespējas radošumam. Izrādās, pastāvīga dzīvošana Tallinas pievārtē sniedz ne mazāk vielas laikmetīgai mākslai kā nemitīga ceļošana, ko viņa, būdama starptautiski pieprasīta māksliniece, arī, bez šaubām, dara. Lēmums uzņemt pasauli pie sevis, laist aktuālās problēmas iekšā pa durvīm ir bijis pareizs. Jo ilgāk rit projekts, jo tas kļūst nozīmīgāks, unikālāks – bagātina laikmetīgo steigu ar ilgstamības dimensiju, paviršību ar pamatīgumu, kosmopolītisko ar igaunisko. Projektu kultūru savieno ar vietas kultūru un mākslu ar dzīvi, kas abām nāk tikai par labu.
