Ceļojums mikroshēmu slepenajā dzīvē
Par Egila Rozenberga personālizstādi “Transfigurācija” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā
25/07/2018
Līdz augusta beigām Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē skatāma tekstilmākslinieka Egila Rozenberga personālizstāde “Transfigurācija”, kurā aplūkojami desmit gobelēni, kas austi no magnetafona un video lentēm. Arī Francijas institūts māksliniekam piešķīra savu filmotēku, kā rezultātā franču filmu klasika piedzīvo pavisam jaunu “ekranizāciju” tekstilmākslā.
Kad pirms gada apciemoju un intervēju Egilu Rozenbergu viņa darbnīcā, pajautāju, vai ir nozīme tam, kādas filmas tiek ieaustas viņa darbos, mākslinieks atbildēja: “Jā, domāju, ka arī tas ir svarīgi. Dažās lentēs, piemēram, ir 80. gadu labākās filmas. Tajā laikā, kad mums kinoteātros nerādīja slavenās, piemēram, Bernardo Bertoluči vai [Frānsisa Forda] Kopolas filmas, mēs tās skatījāmies video lentēs. Tagad jau visas šīs filmas ir pieejamas digitāli un daudz labākā kvalitātē, tāpēc to lentas tika ieaustas manos darbos.” Jautājot, vai kādam darbam tiks dots arī nosaukums pēc tā, kādas filmas tiek ieaustas, Rozenbergs atbildēja: “Tā noteikti būs, bet man vēl ir jāpadomā. Francijas institūts man atdeva savu filmotēku, es no viņiem paņēmu arī visu filmu nosaukumus, kas ir bezgala skaisti. Nevarētu gluži teikt, ka tiek austi videodarbi, bet idejiski tā sanāk.”
Egils Rozenbergs. Pēdējais tango Parīzē. Foto: Paula Lūse
Domājot par mākslas darbu nosaukumu nozīmi, tiem šoreiz pievērsu īpašu uzmanību. Pieļauju, ka ne visiem Rozenberga darbiem doti nosaukumi pēc tajos ieaustajām video lentēm, piemēram, “Zilā ir vissiltākā krāsa” un “Zvaigžņu putekļi”, jo tās ir salīdzinoši jaunas filmas. Savukārt kaut vai doma par to, ka darbos “Buržuāzijas diskrētais šarms” vai “Pēdējais tango Parīzē” tik tiešām ieaustas filmu video lentes, tiem piešķir atsevišķu vērtību un paspilgtina jau tā vizuāli iespaidīgos darbus. Neviļus rodas vēlme tajos saskatīt kādu šķautni no redzētajām filmām un padomāt par to, ar kādu krāsu gammu man šīs filmas asociējas, secinot, ka krāsu sajūta par dažām no filmām mums noteikti ir kopīga.
Lai arī gobelēni asociējas un fiziski arī ir diezgan smagnēji, biju patīkami pārsteigta, cik viegli tie izskatās baltajā kupolā. Izstādes iekārtojumu veidojis pats mākslinieks, darbus eksponējot dažādos augstumos, kas arī vizuāli piepilda bieži vien neapgūto kupola telpu. Ieaustās video lentes, mirguļojot gan dabiskajā, gan mākslīgajā apgaismojumā, veido vibrējošu, pat šķietami dzīvu (vai kino?) efektu.
Foto:
Ņemot vērā, ka izstādi sanāca apmeklēt ratiņkrēslā, kurā esmu nokļuvusi uz neilgu laiku, raisījās pārdomas par to, kad pēdējo reizi vai kādās situācijās es mēdzu apsēsties pie mākslas darba, lai to pavērotu. Atmiņā atausa uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas reizes muzejos vai izstāžu zālēs, bet nepameta sajūta, ka tas ticis darīts daudz biežāk. Mēģinu galvā apkopot asociācijas - vēroju mākslas darbu sēžot, skats vērsts uz augšu, telpā klusums. Nu protams, - baznīca! Lai arī tematiski šie darbi ir tālu no reliģiskiem, tie raisīja pat vairāk pārdomas nekā liela daļa baznīcās apgleznoto griestu. Vēlāk lasu izstādes kuratores Daces Lambergas ievadu Egila Rozenberga katalogam “(..)personālizstādes “Transfigurācija” nosaukumu var izskaidrot trejādi. Pirmkārt, tas asociējas ar Bībeles teiku par Kristus apskaidrošanos, otrkārt, apzīmē sajūsmas pilnas, cildinošas pārmaiņas, bet, treškārt, ārējās formas maiņu - metamorfozi.” Varu tikai apstiprināt, ka izstādē aplūkojamie darbi atbilst šim izstādes nosaukuma skaidrojumam.
Foto:
Foto: Otto Strazds
Rozenberga radošā darbība bijusi ļoti daudzveidīga un to var iedalīt vairākos tematiskos periodos, ko iespaidojuši ceļojumi, radošās darbnīcas, iedziļināšanās dažādu kultūru vēsturē, kā arī arhitektūras, pilsētvides un dabas studijas. Katram no radošajiem periodiem tiek piemeklēts arī attiecīgs materiāls, kurā ideju īstenot, sākot ar tradicionāli visbiežāk tekstilmākslā izmantoto dziju, līdz pat tauvām, koka skaitāmajiem kauliņiem. Mikroshēmas Egils Rozenbergs izmantojis jau 90. gados, kad tās paņēmis no likvidētajām rūpnīcām “Alfa”, VEF u.c., lai veidotu objektu darbus. No mikroshēmu objektu veidošanas mākslinieks ir pārgājis uz to grafisko tēlu izmantošanu tekstildarbos - tās pārzīmējot, pārveidojot, komponējot un veidojot tēlus.
Mākslinieks uzskata, ka katram laikmetam ir savi simboli, zīmes un stilistika. Domājot par to, kas ir mūsu laika simboli, Rozenbergs nonācis pie mikroshēmām, uzskatot, ka tā ir sirds visām lietām, kas ir ap mums. Pētījis mikroshēmu rakstus, to izteiksmes veidus, nonācis pie atziņas, ka šī izstāde ir kā ceļojums mikroshēmu slepenajā dzīvē. Magnetafona un video lentes kā materiāls Rozenbergu uzrunāja gan tehnisko īpašību ziņā, gan ar to, ka tas ir mūsdienu materiāls, kas ticis ļoti daudz izmantots vairākus gadu desmitus.
Egils Rozenbergs. Foto: Otto Strazds
Egils Rozenbergs ir teicis, ka vēlas, lai viņa darbi skatītājam liek apstāties un padomāt. Pieļauju, ka šāda vēlme ir lielai daļai mākslinieku, bet ne visiem to izdodas panākt ar darbu izpildījumu, estētiku, tēmu un to raisītajām asociācijām, kā tas ir šajā gadījumā. Ne velti pēc Egila Rozenberga metiem tika darināti lielformāta gobelēni divās vēsturiski slavenās gobelēnu aušanas manufaktūrās Francijā: La Manufacture des Gobelins (Parīzē, dibināta 1601. gadā) un La Manufacture des Beauvais (Bovē pilsētā, dibināta 1664. gadā), kas šobrīd aplūkojami Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.
Tango dejošana man šobrīd šķiet tikpat tāla kā Parīze, bet ir patīkami apzināties, ka sajūtu par to un asociācijas ar Bernardo Bertoluči filmu spēj raisīt Egila Rozenberga mākslas darbs tepat Rīgā - ratiņkrēslam ļoti piemērotajā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.
Pie Egila Rozenberga darba. Foto: Ieva Kalnača
