Nozīmēt nost

Starptautiskais grafikas festivāls Printmaking IN dažādās vietās Rīgā līdz 20. augustam

31/07/2018

Pastaiga pa visām grafikas festivāla Printmaking IN ceļvedī minētajām adresēm man izvērtās mazliet sirreālā pieredzē, ko krietni iespaidoja tveicīgais laiks un iespēja kuru katru mirkli apmaldīties. Tā mani aizveda vietās, par kuru eksistenci es zināju, bet biju bijis ļoti sen vai nebiju bijis vispār. Vai es iesaku šo pieredzi atkārtot Arterritory lasītājiem? Te man mazliet jāpadomā. Atgādināšu, ka diskusija par to, vai kritiķim pieklājas neieteikt skatītājam apmeklēt kādu mākslas sarīkojumu aktualizējās 2012. gadā, kad teātra kritiķe Silvija Radzobe LTV raidījumā “100 gramu kultūras” tiešajā ēterā paziņoja, ka neiesaka skatītājiem iet uz kādu Nacionālā teātra izrādi. Precīzāk, viņa atbildēja ar strupu “Nē!” uz raidījuma vadītāja Arno Jundzes jautājumu, kad viņš, noklausījies kritiķes skarbās atsauksmes, gandrīz retoriski pārjautāja, vai tiešām izrāde esot tik slikta, ka skatītājiem to nevajadzētu redzēt. Viņš droši vien bija gaidījis atbildi, ka katra mākslas pieredze bagātina, ka skatīties noteikti vajag pašiem un citas izlīdzinošas frāzes, bet Radzobe palika nelokāma. Sacēlās briesmīga vētra, Nacionālā teātra direktors vainoja kritiķi zaudējumu radīšanā teātrim utt., bet tas vairs neattiecas uz jautājuma būtību. Es meklēju atbildi, staigājot pa sakarsušām ielām, un piedāvāju potenciālajiem izstādes apmeklētājiem doties man līdzi, pie reizes neslēpjot, ka dažās vietās ieguvums bija diezgan niecīgs.

Foto: Caroline Sada

Jāatzīstas, ka es nolēmu apmeklēt festivālu ar lielu entuziasmu, padzirdējis, ka viena no izstāžu vietām ir Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas tunelis. Nevis tas, kurā var nonākt no Stacijas laukuma, bet nomaļākais, kas savieno Dzirnavu un Turgeņeva ielu. Šī ir fascinējoša vieta – tunelī tikpat kā neviena nekad nav, lai gan tas ir garš, plašs un grandiozs. Tas nav remontēts, šķiet, kopš stacijas izbūves 1960. gadā un joprojām ir pildīts ar urbānu optimismu – it kā katru dienu stacijā iebrauktu tūkstošiem ļaužu un pa plašajām kāpnēm priecīgi steigtos… jā, kur gan viņi šajā virzienā, uz otru pusi no Vecrīgas, tirgus un autoostas varētu tā steigties? Tā kā dzelzceļa satiksme ir piedzīvojusi lejupslīdi un Rīgas iedzīvotāju skaits sarūk, tunelis ir kā piemineklis nepiepildītām cerībām. Tādēļ šī noteikti nebija vieta, kuras apmeklējums lika vilties. Piebildīšu, ka tā būtu pelnījusi kādu norādi uz stacijas peroniem – kaut vai uz durvīm, kas ved tieši lejup, bet, zinot, cik sarežģīta ir jebkādas reklāmas izvietošana stingri reglamentētā vidē, nesteigšos organizatoriem pārmest. Izstāde Heavens Underground (kuratore Ieva Nagliņa) gan lielākoties sastāv no performanču fotogrāfijām, starp kurām ir tikai pa kādai grafikas reprodukcijai. Es zinu, festivāla nosaukums tieši provocē izstādīt vienkārši izdrukas, it kā grafika “bez robežām” nebūtu jau izdiskutēts jautājums, savukārt jebkura cita grafikas tehnika būtu par mazu un trauslu milzu telpai, tomēr jāatzīst, ka rodas viegla nepietiekamības sajūta. Varbūt tikai no tā, ka tunelim neviens izmērs nebūs par lielu un darbu skaits – par daudz. Bet, iespējams, tieši grafiskajā izteiksmē attēli varētu būt vēl spēcīgāki.

Foto: Didzis Grodzs

Jāpaskaidro, ka atsevišķās mākslas jomās man ir pūrista gaume – nevis tādēļ, ka uzskatītu tradicionālās tehnikas par a priori vērtīgākām, skaistākām vai cienīgākām, bet tādēļ, ka grafikas, tekstilmākslas, keramikas un dažu citu jomu mākslinieki ievērojami riskē, mēģinot iekāpt bezizmēra laikmetīgās mākslas kurpēs un atsakoties no iespējām, ko sniedz tehnoloģiju pārzināšana. Es klusi novaidos ikreiz, kad tekstila izstādē ieraugu kārtējo apdruku ar skolniecisku “koncepcijas” izklāstu, zinot, ka autors mani spētu sajūsmināt pat ar krustdūrienā izšūtu puķīti.

Foto: Didzis Grodzs

Projektu telpa room9 Dzirnavu ielas otrā galā ir sasniedzama, izejot caur pagalmu, kas izskatās tā, it kā to būtu apsēduši simtgadīgi hipiji, kaut gan mākslas centrs vai kā nu to lai nosauc ir dibināts nesen un tajā, cik man zināms, saimnieko jauni ļaudis. Ālandu salu mākslinieku izstāde ir korekta – pāris fotogrāfiju un abstraktu grafikas lapu, bet tas arī ir viss, ko par to iespējams pateikt. Mazliet cita lieta ir Anti Laitinena (Antti Laitinen) darba prezentācija, kas lepni nosaukta par personālizstādi. Tā patiesībā sastāv no instalācijas dokumentācijas – mākslinieks ir sazāģējis gabalos koku, sastiprinājis to atkal kopā, dažus posmus izlaižot, un iedēstījis atpakaļ ainavā (darba reprodukcija bija skatāma arī stacijas tunelī). Neņemos spriest, cik šāda ņemšanās ir ekoloģiski korekta, bet, redzēta dzīvē un attiecīgi kontekstualizēta, tā noteikti atstātu iespaidu.

Foto: Caroline Sada

Izstāde “kuti kuš” mākslas telpā “Micēlijs” droši vien iederas grafikas festivālā, bet vienlaicīgi laikmetīgo komiksu māksla ir patstāvīgs kosmoss (kuratori Sanita Muižniece un Deivids Šilters). Pārstāvētas ir visas Latvijas galaktikas zvaigznes un spīdekļi. Zīmējumu tehnikas lielākoties ir vienkāršas, bet stāstīto sižetu straume – bezgalīga. Šī ir viena no īpatnībām, kas mani latviešu laikmetīgajā komiksā mulsina – šķiet, ka cieņā ir “nozīmēt nost” no sevis tēlus kā psihoterapijas seansā, daudz nebēdājot par skatītāju. Piemēram, mēs varam uzzināt, kā Ingrīda Pičukāne mācījās peldēt, līdz kļuva par nāru un citas jaukas lietas. Arī tādas, kuras neuzzinājuši mēs diez vai izjustu trūkumu. Mans, atnācēja no cita kosmosa, viedoklis ir, ka komikss ir tas retais žanrs, kuram ir ne tikai tiesības, bet pat pienākums būt izklaidējošam. Vai jūs izklaidē citu cilvēku apziņas plūsma? Man patika lakoniskās Paula Rietuma sērkociņu kastītes.

Foto: Didzis Grodzs

Kāpiens Mākslinieku savienības ēkas piektajā stāvā, lai apskatītu Kamergalerijā novietotos divus norvēģu mākslinieku darbus – ģeometrisku abstrakciju plaknē un dūcošu kasti –, ir tas, ko es, līdzīgi Silvijai Radzobei, ar pilnu atbildību nevienam neieteiktu – veltīgi iztērēts laiks! Ja vien pa ceļam nebūtu izstaigājis pārējo stāvu gaiteņus, nobēdājies, cik necienīgi tajos izstādīti Aijas Zariņas agrīnie darbi no Savienības fondiem, nopriecājies, cik stilīgi izskatās padomju laiku kokgriezumi, kas prasīties prasās būt izstādīti nākamajā Baltijas triennāles laidienā, un nobrīnījies, kāds gan ļauns dēmons ir apsēdis šo māju.

Foto: Didzis Grodzs

Mana ceļojuma pēdējais punkts bija Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēka, tautā saukta par Stikla kalnu. Tā kā šāds nosaukums dots arī vienai no centrālajām grafikas festivāla izstādēm (kuratores Iliāna Veinberga un Marta Vosiļūte), pie tā nāktos pakavēties sīkāk. Tas tiešām ir tautas nosaukums, līdzīgi kā ēku pie ostas sauc par Cukurtrauku. Bibliotēkas arhitekts Gunārs Birkerts un atbildīgās personas celtniecības pēdējā fāzē publiski lūdza šo palamu nelietot, dodot priekšroku citai metaforai – Gaismas pilij. Tiesa, projekta agrīnās stadijās Birkerts pats bija izpļāpājies, ka iedvesmojies arī no Stikla kalna tēla, bet, kad dabā stikls izrādījās pārāk zaļgans un saulē īsti nelaistījās (saule lielāko dienas daļu spīd aiz bibliotēkas), mēģināja no tā tikt vaļā. Izvēle turpināt saistīt bibliotēku ar stikla kalnu ir soli no salīdzinājuma ar lielveikalu, ko nievīgi atļāvās Rīgas mērs. Nav brīnums, ka pašā bibliotēkā izstādei ierādīta vieta pagrabā un vienīgā zīme, kas uz to ved, ir visiem pazīstamā piktogramma ar sievietes un vīrieša siluetiem. Es šajā vietā biju pirmoreiz, tāpēc biju pārsteigts par pieņemami plašo telpu. Vēl mazliet par nosaukumu: izstāde to pozicionē kā senā mitoloģijā balstītu, bet es nebūtu tik drošs. Stikla kalna tēls Raiņa 1909. gadā sarakstītajā pasaku lugā, iespējams, ir noskatīts latviešu vai igauņu folklorā, bet nozīmīgā veidā tas ir dzejnieka fantāzijas auglis. Atsevišķi pētnieki kā Raiņa iedvesmas avotu min Šveices pilsētiņas Lugano lepnumu – netālo Sansalvatores kalnu. Visas pārējās nozīmes, ar ko šis simbols apaudzis turpmāk, neizbēgami izriet no literārā daba, nevis folkloras. Vai, pareizāk sakot, stikla kalns ir samērā nesenas mitoloģijas produkts. Kā to traktēt šodien? Izstāde pieturas pie vienas, viegli izsmējīgas versijas (nopietnā intonācijā ar mitoloģiskiem tēliem strādā tikai vecmeistare Lilija Dinere). Tomēr arī par dekonstrukciju to īsti nenosauksi – vienkārši, kā sava darba pavadtekstā apgalvo Ernests Kļaviņš: “Mitoloģiskus notikumus, piemēram, stāstu par Mozu un Ēģiptes verdzību, tieši tāpat kā izdomātus notikumus, piemēram, seriāla “Troņu spēles” bezcerīgo sižetu, vieno tas, ka tie nekad nav notikuši, bet tas netraucē cilvēkiem izturēties pret tiem ar apbrīnojamu nopietnību”. Tad nu ar šo apbrīnošanu vai drīzāk brīnīšanos nodarbojas visi izstādes mākslinieki atšķirīgās asprātības pakāpēs. Netrūkst jau minētās zīmēšanas “no viena gala līdz…” (piemēram, Lienas Bondares tāfele, kurā izceļas sauklis “Красноярск рулит”, vai Haneles Zanes Putniņas “Rīgas spoks”), ne arī tiešām izklaidējoša komiksa (Gundegas Evelones “Pārciest Latvijai 100”). Tomēr kopumā izstāde atgādina viesības, kurā veci draugi joko par senām lietām, pret ko nopietni izturēties vairs nav iespējams, bet arī joki jau skan kārtējo reizi.

Foto: Didzis Grodzs