Satīties, sapīties
Par 6. Rīgas Starptautiskās tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāles izstādi “Identitāte”
Auguste Petre
01/08/2018
Jau no 7. jūnija līdz 16. septembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles “Arsenāls” pirmajā stāvā skatāma 6. Rīgas Starptautiskās tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāles “Tradicionālais un laikmetīgais” centrālā izstāde, kurai dots nosaukums “Identitāte”. Izstādē piedalās 93 starptautiskas žūrijas izvēlēti autori no 26 valstīm, un tematiski tā veltīta dažādiem identitātes slāņiem, tostarp vēsturiskajam, nacionālajam, personiskajam un filozofiskajam. Tomēr izstādes apskates ietvaros tā arī nepamet sajūta, ka projekta radošā komanda, cieši pieķērusies koncepta izstrādei, aizmirsusi par būtisku mūsdienu grupu izstāžu nozīmi – pamatoti atspoguļot eksponēto autoru un darbu izvēli. Proti, selektīvi veidot priekšstatu par nozares izcilību.
Ekspozīcijas skats
Starptautiskā tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāle tiek organizēta jau kopš 2001. gada, kad saistībā ar Eiropas tekstilmākslas asociācijas konferenci tika pieņemts lēmums šādu notikumu rīkot Rīgā. Viens no triennāles mērķiem bija popularizēt Latvijas galvaspilsētas kultūrslāni citur Eiropā. Un tā, ik reizi trīs gados Rīgas vasaras tiek aizvadītas tekstila zīmē.
Medijos un presē atkārtoti uzsvērta triennāles starptautiskā nozīmība, atpazīstamība un pat prestižs. Jau kopš projekta pirmsākumiem tajā vienmēr pieaicināta kompetenta žūrija, piedalījies liels skaits mākslinieku un organizēti arī paralēli notikumi. Arī šoreiz triennālē skatāmi satelītprojekti – Francijas Mobilier national jeb Nacionālā mēbeļu fonda tekstila kolekcijas izstāde “Gobelēnu krāsas” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, kā arī latviešu modernās tekstilmākslas meistara Egila Rozenberga personālizstāde “Transfigurācija” LNMM Kupola zālē. Tāpat kā citus gadus, arī šogad pieaicināta starptautiska žūrija, kuras kodolu veido pārstāvji no Baltijas valstīm un Somijas (Egils Rozenbergs, Tartu mākslas muzeja direktore Signe Kivi, lietuviešu tekstilmāksliniece Laima Oržekauskiene un somu tekstilmākslinieks Pasi Velimā). Šāda žūrijas komplektācija neviļus liek aizdomāties par visu šo četru valstu svinamajām simtgadēm, tādējādi atklājot projekta organizatoru motīvus komisijā pieaicināt viena reģiona pārstāvjus. Taču tas nu būtu mazākais pie kā “piesieties”, ņemot vērā, ka minētie žūrijas komisijas locekļi ir augstu vērtēti un apbalvoti mākslinieki.
Kiki Prica Vilemsena. Variācijas par tēmu (2017)
Kā jau minēju pirmajā rindkopā, visu izstādes apskates laiku (sākot ar “Arsenāla” ieejas durvju šķērsošanu, līdz pat nonākšanai ekspozīcijas labirinta tālākajā galā) nepamet šaubas par kopsakarībām starp izstādes tēmu un atlasītajiem autoriem. Brīžiem pat šķiet, ka izstādes uzsaukums (jeb konceptuālais sacerējums) pašpārliecībā vairākkārt pārsniedz izvēlēto darbu sniegumu, radot grūti pārvaramu barjeru starp iecerēto un realizēto. Par laimi (1) vai par nelaimi (2) “Identitātes” apzināšanas ceļu sāku praktiski – ar izstādes apmeklējumu – un pavadošajam tekstam pieķēros vien pēc tam. (1) Par veiksmīgu risinājumu to varētu uzskatīt tādēļ, ka nonākšana “Arsenāla” pirmā stāva zālēs pēc teksta izlasīšanas varētu uzdzīt vēl lielākas šaubas nekā reālā eksistēšana starp identitātes variācijām. Koncepts, kurā konkrēti izklāstīts izstādes pozitīvais pienesums, uzbur pavisam atšķirīgu ainu no “fiziskās” pieredzes. (2) No otras puses, teksta izlasīšana pirms izstādes apskatīšanas kļuvusi par teju neatņemamu apmeklējuma sastāvdaļu un var kalpot par strukturējošu palīgu, ejot gar eksponātiem.
Pēteris Sidars. Pieskāriens jūrai (2017)
Lai vai kā, tekstā solītais pārsteiguma moments iestājas jau trepju galā, nonākot aci pret aci ar izstādes ievaddarbiem. Pareizāk sakot, atduroties pret “Latvijai 100” logotipu, kas iekarināts starp Edītes Pauls-Vīgneres un Egila Rozenberga darbiem. Kā zibens tas izšaujas caur apziņu, uzstājīgi atgādinot, ka esat nonācis Latvijas simtgades pasākumā un tā jau vien ir vērtība pati par sevi. Latvijas simtgade ir nenoliedzami vērienīgi un nozīmīgi svētki, taču apjomīga logotipa ievietošana starp mākslas darbiem ne vien neļauj tiem “elpot”, bet arī ierobežo skatītāju, nostrādājot kā reklāmas triks. Attiecīgi liekot uzaust jautājumam par to, vai slepenībā izstāde tiecas kādu identitāti propagandēt.
Monika Žaltauskaite-Grašiene. Instalācija "Geros kloties" (2017)
Taču jāatzīst, ka šis jautājums ātri vien piemirstas, skatītājam kļūstot par upuri izstādes jēgas meklējumos. Pēc ekspozīcijas nosaukuma un pavadošā teksta ir skaidrs, ka tā iecerēta kā tekstilmākslinieku un šķiedras mākslinieku interpretāciju kopums par tēmu identitāte (precīzāk: “Izstāde skatītājiem atvērsies kā iespaidīga IDENTITĀTES vēstījumu panorāma.”) Bet lai kā arī gribētos un lai kādā garastāvoklī būtu (izstādi apmeklēju divas reizes – dažādās dienās, laikos un noskaņojumos), tas atvēršanās process vienkārši nenotiek. Katrs autors piedāvājis savu, ārkārtīgi individuālu pieeju tēmai, taču acīmredzot šoreiz kuratore (Velta Raudzepa) kā identitāšu konteksta sniedzēja pazudusi daudzo izstādes dalībnieku tulkojumā. Vēl grūtāku ceļu pretī panorāmai padara sadrumstalotā Mārtiņa Heimrāta telpas scenogrāfija, kurā daļa no konceptuāli interesantākajiem darbiem noslēpta izstāžu zāles stūros vai pielikta pie asi kontrastējošas krāsas stenda, piemēram, 2. vietas ieguvējas Monikas Žaltauskaites-Grašienes (Monika Žaltauskaité-Grašiené) jaukto mediju instalācija “Lai labi klājas” (2017) un LNMM atzinību ieguvušais Lielbritānijas mākslinieces Annas Džeksones (Anne Jackson) gobelēns “Tempestarii: Vētras izsaucējas (Atmosfēras metāns PPB)” (2016). Piekritīšu vispārzināmajam faktam, ka lielas grupu izstādes ir grūti kā skatīties, tā aprakstīt un arī iekārtot. Taču vēl nekad tas nav atbrīvojis izstādes mākslinieku no atbildības sajūtas pret eksponējamo darbu un skatītāju.
Dorte Hērupa. Vecmāmiņa Johanne (2017)
Marija Ortega-Galvesa. Apskāviens (dzīve un nāve) (2016)
Daži no aplūkojamajiem darbiem atstāj pozitīvu “pēcgaršu” – norvēģu mākslinieces Dortes Hērupas (Dorthe Herup) melanholiskajā darbā “Vecmāmiņa Johanne” (2017) no cikla “Ģimenes koks” atklājas ne vien mākslinieces un viņas ģimenes dzīvesstāsts, bet arī gleznieciska portretējuma kvalitātes darba izpildē. Savukārt spānietes Marijas Ortegas-Galvesas (María Ortega-Gálvez) metalizētā auduma trīsdimensiju formas “Apskāviens (dzīve un nāve)” (2016) estētiskā vieglumā atspoguļo cilvēku psiholoģiskās, fiziskās un emocionālās atkarības. Tomēr pārsvarā izrādīta tekstilmāksla un šķiedras māksla, kas raisa neizpratni par šī žanra tendencēm. To, protams, varētu skaidrot ar ilglaicīgas intereses neesamību vai esamību par konkrēto lauku, personīgo emocionālo fonu un citām subjektīvām kategorijām. Taču, pat pieturoties pie šāda viedokļa, ir grūti saprast, kāpēc triennālē iekļauti arī tādi darbi, kuri nemudina domāt ne par tradīciju, ne par identitāti, kur nu vēl par formu vai laikmetīgumu.
Izstādes pieteikumā sastopamais apgalvojums, ka ekspozīcijā pārstāvētie darbi un to idejas: “veido mūsu LAIKMETA IDENTITĀTI, atklājot, ka šis jēdziens nav nekustīga parādība [...]” īsti neapstiprinās pat idejiskā līmenī, šķietami norādot, ka “nepārtrauktās mainības” procesā šķiedras māksla un tekstilmāksla ir sapinusies grūti attinamā mezglā.
Ekspozīcijas skats
Maja Geciča. Sentimentālu iemeslu dēļ (2016)
Mārdžerija Amdura. Mana daba Nr. 3 (2017)
Virginija Kirveliene. Aizbraukšana. Atgriešanās? (2017)
