Zudušajam laikam pa pēdām. Jans Fabrs
Jana Fabra izstāde Ecstasy & Oracles Sicīlijā
06/08/2018
“Bet ne jau visi horoskopi ir pareizi, un, ja mākslas darbs mums liek ietvert sava skaistuma kopumā arī laika faktoru, mūsu spriedumam piejaucas kaut kas stipri nejaušs un tāpēc arī īstenībā nesvarīgs [...]”
Šī frāze no Marsela Prusta romāna “Zudušo laiku meklējot” otrās daļas “Ziedošu jaunavu pavēnī” jau kādu laiku šķiet nogrimusi mana prāta dzīlēs un turpina “uzpeldēt” atmiņā, domājot par flāmu mākslinieka Jana Fabra pēdējo izstādi Ecstasy & Oracles (Ekstāze un orākuli), kas no 6. jūlija līdz pat 4. novembrim aplūkojama Sicīlijas pilsētās Monreālē un Agridžento. Kaut arī pati izstāde nav veidota kontekstā ar Prustu vai 19./20. gadsimta mijas apziņas plūsmas fenomenu, daudzi ar to saistītie faktori liek aizdomāties par mākslas darba autonomo skaistumu un laika (kā matērijas eksistēšanas formas, tā vides apstākļu) ietekmi uz skatītāja uztveres spējām. Uzreiz jāpiebilst, ka pie šīs atziņas nonācu vien atgriezusies Rīgā, jau vairākas dienas pēc izstādes apskates – daļēji tās juceklīgās organizatoriskās puses rezultātā (kas, saprotams, juceklīgas darīja arī pārdomas par pašu notikumu) un daļēji tāpēc, ka reālās atmiņas par pieredzēto tikai ar grūtībām saslēdzas ar Fabra mākslas uzburto ainu. Tādēļ iesākumā nedaudz par Sicīliju un itāļu kultūras peripetijām.
Biblioteca Lucchesiana
Monreāles katedrāles Santa Maria Nuova klostera telpas. Ekspozīcijas skats
Lai arī Jans Fabrs ir mākslinieks, kura darbi apskatāmi izstādēs visā pasaulē (pat šobrīd Fabra dalība vienlaikus pārstāvēta septiņās izstādēs astoņās dažādās Eiropas vietās), viņa nonākšana Sicīlijas ainavā sākotnēji var izsaukt virkni jautājuma zīmju. Itālijas dienvidu reģionā (kas reizēm saukts arī par Itālijas zābaka purngalu) sastopama bagātīga flora, vēsturiskais un arhitektoniskais mantojums, kā arī meklējami trubadūru ceļojumu aizsākumi un 20. gadsimta itāļu literatūras klasiķu mājvietas. Taču par sicīliešu vizuālo mākslu kopējā Itālijas un Eiropas kontekstā runāts diezgan maz. Visbiežāk, izsakoties par l’arte italiana, joprojām tiek piesaukts Renesanses laika meistaru veikums, kas spēj atmodināt smaidu pat visīstākā modernisma nīdēja sejā. Izceļot humānisma laika vērtības, tiek piemirstas itāļu grupējuma Arte Povera, Maurīcio Katelāna vai Fjorellas Mančīni sociālās mākslas provokācijas. Venēcijas biennāle, Milānas triennāle un citas starptautiski būtiskas laikmetīgās mākslas norises nezaudē nozīmi, taču nespēj sacensties ar Rinascimento. Pie reizes mēdz piemirsties arī tas, ka līdz ar Renesansi pieaugošais “cilvēka-orķestra” fenomens (kaut liekas, ironiskai noskaņai šim apzīmējumam piestāvētu krievu teiciens мастер на все руки) nekur nav zudis.
Searching for Utopia II (running wild), 2005
Par “vecajiem lauriem” nebūt nav jākaunas, jo īpaši, ja to vidū ir Leonardo da Vinči vai Dantes sasniegumi. Tomēr reizumis tie var kļūt nedaudz apgrūtinoši un pat pārtapt stereotipos. Lai cīnītos ar šādu iznākumu, Itālijas kultūras ministrija kopš 2015. gada rīko konkursu “Itālijas kultūras galvaspilsēta”. Tā mērķis ir pievērst uzmanību kultūras un mākslas vērtībām valsts 20 reģionos un šogad Kultūras galvaspilsētas tituls piešķirts Palermo. Vienlaikus Palermo kļuvusi arī par Eiropas vienīgās klejojošās mākslas biennāles Manifesta mājvietu. Biennāle, kas allaž tiekusies pievērst uzmanību sociālajai realitātei arī šoreiz izcēlusi divus īpaši aktuālus tematus. Proti, Manifesta 12 centrā izraudzīti jautājumi, kas skar klimata izmaiņas un migrāciju un vistiešākajā veidā ietekmē Palermo ikdienu. Izstādi, kas šogad noris 20 dažādās pilsētas vietās un kurai dots nosaukums The Planteray Garden. Cultivating Coexsistance, pavada virkne sadarbības projektu, tostarp arī Jana Fabra “Ekstāze un orākuli”.
Oracle Stones in the Hour Blue, 1989
Kā jau iepriekš minēts, Fabrs un kuratores Joanna de Vosa un Melānija Rosi par izstādei piemērotām izvēlējušās vēsturiski nozīmīgas vietas divās brīnumjaukās Sicīlijas pilsētās. Kopumā Ecstasy & Oracles veido aptuveni 50 darbu ekspozīcija, kurā iekļautas mākslas darbu sērijas, kas tapušas laika posmā no 1982. līdz 2018. gadam un tematiski atspoguļo Fabram raksturīgos mūžības un laika simbolus. Sākot ar 80. gadu sākumā tapušajiem à la redīmeidu estētikas objektiem no sērijas Thinking Model (Domāšanas modelis, 1983) un fascinējošajiem zilās lodīšu pildspalvas zīmējumiem no sērijas Oracle Stones in the Hour Blue (Orākula akmeņi zilajā stundā, 1989) līdz pat nesenākām objektu un skulptūru sērijām, izstādē piedāvāts tiešām plašs ieskats flāmu mākslinieka transcendentālajā mākslas pasaulē. Tomēr, lai arī cik saviļņojoša nešķistu kāda nopelniem bagāta, pasaulslavena autora darbi, neviennozīmīgs izstādes formāts itin viegli spēj sabojāt iespaidu, kas rodas nonākot ar to “aci pret aci”. Šajā gadījumā Jana Fabra un/vai viņa mākslas klātbūtnes pieredzi krietni vien saduļķo konteksta nenoteiktība.
Holy Dung Beetle with walking stick, 2012
Vanitas vanitatum, omnia vanitas, 2016
The man who bears the cross, 2015
Kuratoru sastādītajā izstādes aprakstā (kurš gan nosūtīts tikai preses pārstāvjiem un “ikdienas apmeklētāju” zināšanai ir slēpts) tiek uzsvērta Fabra interese par dzīvām būtnēm, mitoloģiju, vidi un tās attiecībām ar pašu mākslinieku. Īpaši izcelta arī bruņurupuča tēla un skarabeja nozīme viņa radošajā pētniecībā un darbos. Un apskatāmajā izstādē tik tiešām atspoguļojas šī gadu gaitā attīstītā aizraušanās ar padziļinātu tēlu analīzi un reprezentāciju.
Monreāles katedrāles Santa Maria Nuova klostera telpas apdzīvojuši trīs silikona bronzas skarabeji – krusta nesējs (Holy Dung Beetle, 2011), spieķa nesējs (Holy Dung Beetle with walking stick, 2012) un laura koka turētājs (Holy Dung Beetle with laurel tree, 2012). Kaut novietoti uz podestiem, tie šķiet esam autentiski baznīcas priekšmeti. Telpā aiz tiem atklājas “skarabeju gleznas” no sērijas Vanitas vanitatum, omnia vanitas (2016). Samērā šaurajā un garenajā telpā gan grūti pilnībā ieslīgt to izpētē. Taču žilbinošākā Monreāles ekspozīcijas daļa viennozīmīgi ir skulptūra The man who bears the cross (Cilvēks, kas nes krustu, 2015), kas ieslēpta fascinējošās bizantiešu stila katedrāles iekštelpā. Izceļoties uz raibā fona, krusta nesējs pievilina skatītājus gluži kā magnēts. Otrā izstādes daļā, Agridžento, dominē bruņurupuča tēls. Lai gan (izmēra ziņā) vērienīgākā ekspozīcija skatāma seno grieķu celtajā Tempļu ielejā, kur vidē izvietotas vairākas silikona bronzas skulptūras un brīvdabā skatāmi video darbi, tostarp arī 2018. gada performance Schande übers ganze Erdenreich! (Shame on all the Earth!), emocionāli pārsteidzošāki ir ekspozīcijas daļa, kas apskatāma Agridžento bibliotēkā. Seno grāmatu glabātuve, kas dibināta 1765. gadā, saglabājusies neskarta līdz pat mūsdienām un atspoguļo arī Fabra bruņurupučos apspēlēto laika izzušanas principu.
Hand holder for the silver cabinet, 1978-79
The man who bears the cross, 2015
The man who conducts the stars, 2015
Jana Fabra radošā un konceptuālā kapacitāte ir nenoliedzami iespaidīga – ne jau velti viņš bieži tiek dēvēts par “Renesanses laika cilvēku”. Filozofiskajam un vēsturiskajam vēstījumam savienojoties laikmetīgās interpretācijās, flāmu mākslinieka daiļrade kļūst par bezgalības apliecinājumu. Tomēr, atgriežoties pie Prusta citāta, aktualizējas jautājums par mākslas darba (mākslinieka) vērtību pašu par sevi, neatkarīgi no kuratora ieceres vai ekspozīcijas izvietojuma telpas. Ecstasy & Oracles ir izstāde, kas skatāma, vērtējama un saprotama divējādi (gluži kā Itālijas kultūra un mākslinieciskais mantojums) – pirmkārt, tā ir Jana Fabra klātesamība divās Sicīlijas pilsētās; un tikai otrkārt, tā ir izstāde kā ideju kopums. Izvēloties mākslas darbu tēlus (skarabejus un bruņurupučus) un pielāgojot tos divām pilsētām, radies “logs” jeb ekspozīcijas fizisks un konceptuāls dalījums, kas neļauj notikumu skatīt kā savstarpēji saistītu. Tā rezultātā radušās divas atsevišķas izstādes, kurās skatāmi Jana Fabra darbi.
Valley of the Temples. Ekspozīcijas skats
Valley of the Temples. Ekspozīcijas skats
Jo īpaši šī sajūta pārņem Tempļu ielejā, kur Fabra darbu aplūkošana pārvēršas par medībām vai kādu meklēšanas spēli – izstādes apmeklētājiem netiek piedāvāta ne darbu izvietojuma karte, ne apraksti, kas apskati padara apgrūtinošu. Pavisam aizdomīgi šķiet arī (visu) ekspozīcijas vietu darbinieku neizpratne par notiekošo izstādi, un, kad biļešu kontroliere pārjautā, kā īsti izrunājams mākslinieka vārds, kļūst pilnīgi skaidrs, ka prestiža notikuma statusu tam esam piešķīruši mēs – ar izstādi tikai pastarpināti saistītie. Un tad, galu galā, izrādās, ka laika faktors, kas “piejaucies” mākslai, ir Fabrs, kurš piejaucies itāļu mākslas bagātībām. Spriedums par izstādi kļūst savstarpēji saistīts, pat neatdalāms no vides. Bet pašpārliecinātā vide tikai spēlējas ar mākslu, ekstāzi pārvēršot mulsumā.
The loyal scavengers, 2016
The man who gives a light, 2002
Schande übers ganze Erdenreich! (Shame on all the Earth!), 2018
Yo he ilegado antes, 1990
Loyalty keeping watch over time and death III , 2016
