Izmeklēšana ar gumijas cimdiem

Maijas Kurševas personālizstāde “Izmeklēšana” un Merikes Estnas personālizstāde “Gumijas cimdu ceļvedis” kim? Laikmetīgās mākslas centrā līdz 2. septembrim

14/08/2018

Maija Kurševa ir noķērusi līniju. Punkts, kas ir līnijas priekšgalā, visu laiku bēg, bet Maija neizlaiž to no acīm. Kur paliek jau uzvilktā līnija un kādu zīmējumu tā veido, mēs nezinām. Apmēram tā var skaidrot izstādē “Izmeklēšana” skatāmo videosižetu. Var arī formālāk, nemēģinot nekam no redzamā piedēvēt cilvēciskas īpašības: mūsu priekšā visu laiku ir balts ekrāns. Uz tā redzams melns stars – punkts, no kura tas izriet, visu laiku turas apmēram laukuma centrā. Stars aiztiecas ārpus baltā taisnstūra robežām (atkal iznāk personifikācija – pieņemsim, ka stars nekur netiecas, tas ir uzvilts līdz taisnstūra perimetram). Tomēr tas visu laiku maina virzienu, brīžam mazliet izliecas, kļūst te resnāks, te tievāks. Kā no šī lakoniskā kustīgā attēla mēs saprotam, ka punkts ir nepārtraukti vilktas līnijas priekšgalā, un ka videokadrs tam seko – tas, lūk, ir mākslas brīnums. Mākslinieces know-how. Kā redzams, sižets nav pārāk sarežģīts, bet tā izstāstīšana ar tik vienkāršiem paņēmieniem prasa atjautību un meistarību. Maijai Kurševai tās abas piemīt – kurš gan varētu par to šaubīties? Kurševa ir strādājusi arī ar sarežģītākiem, pat visai sapiņkerētiem stāstiem (viens tāds, cik atceros, bija par meiteni, kas sapinas pati savā bizē), bet tieši vienkāršībai nepieciešams briedums. Nu klāt ir arī tas.

Foto: Andrejs Strokins

Video var izraisīt arī citas asociācijas – tas, ko es iepriekš nosaucu par līniju, ir redzams lielā palielinājumā un izskatās arī pēc komētas. Vai vismaz ļoti treknas līnijas. Katrā ziņā tā biedē. Iedomājieties, ja māksliniece uz brīdi pazaudētu modrību un ļautu no līnijai no ekrāna izskriet telpā! Atkārtošos, patiesībā videocilpa ir ļoti lakoniska, un visas iedomas ir tikai skatīja ziņā.

Foto: Andrejs Strokins

Lai nonāktu pie video, izstādes apmeklētājam jāiziet caur papīra bārkšu aizkaru. Neteiksim, ka šāds vides objekts būtu ļoti oriģināls, bet zināmu interakciju ar izstādes telpu tas rada un skatītājā izsauc vajadzīgo gaidu noskaņojumu, lai saskartos ar, manuprāt, izstādes spēcīgāko daļu. Vēl pirms iziešanas caur aizkaru var apiet apkārt papīru kaudzītēm – tās ir dažādos augstumos, bet virsū uzlikti no biezāka melna materiāla izgriezti raksti, kas apzīmē sejas. Skatītājs tiek laikus informēts, ka melnu līniju var izmantot, lai uz balta papīra uzzīmētu sejiņu. Ak jā, vēl pirms visa minētā ir jāiziet cauri zālei, kurā visas sienas ir apspraudītas ar zīmējumiem – baltajām vienāda izmēra papīra lapām, uz kurām ar melnu līniju sazīmētas sejas un ne tikai. Dažreiz tās ir krietni deformētas sejas, bet bieži vien – kaut kas tāds, par kuru mēs nemaz nesaprotam, kas tas ir. Maija Kurševa intervijā Tomasam Pārupam apgalvoja, ka mēģinājusi izvairīties no atpazīstamu tēlu zīmēšanas, bet, pat ja viņai tas izdodas, ar to netiek galā skatītāj fantāzija – tā visur vēlas saskatīt kāda attēla aprises. Vietām pavīd arī pa konkrētam uzrakstam – vienā no tiem, ja atmiņa neviļ, bija lasāms vārds “šķirba”. Bet varbūt māksliniece ir zīmējusi kaut ko neatpazīstamu, tikai es tajā saskatīju tekstu.

Kopumā tas viss izskatās ļoti balti, ļoti sterili, ļoti pārdomāti. Man mazliet pietrūkst “vecās, labās” Maijas Kurševas, no kuras varēja sagaidīt arī huligāniskākus izlēcienus. Toties video atstāj spēcīgu iespaidu.

Foto: Andrejs Strokins

Igauņu māksliniece Merike Estna latviešu skatītājam nav gluži nepazīstama. 2015. gadā viņas darbs bija skatāms Cēsu Mākslas festivāla izstādē “Tālas noskaņas zilā vakarā” (kuratore Inga Šteimane). Šobrīd viņas glezna–instalācija ir apskatāma 13. Baltijas triennāles izstādē Tallinā, par kuru esmu rakstījis. Māksliniecei ir rokraksts, ko var pazīt ar trenētu aci, bet mazāk trenētai var palīdzēt atgādinājums, ka viņa mēdz savus darbus vai vismaz kādu daļu no tiem novietot horizontāli – kā apgleznotu grīdu vai paaugstinājumu. Izņēmums nav arī “Gumijas cimdu ceļvedis” kim? zālē: liela daļa gleznu ir izmantojamas kā soliņi vai galdiņi. Ja rodas vēlme uz tiem apsēsties vai kaut ko nolikt, nav jāpretojas, jo māksliniece to ir paredzējusi – gleznu netipiskais novietojums izaicina domāt par tām kā lietām vai virsmām, ne tikai attēliem. Vēl Estnai raksturīgi, ka viņa izmanto gaišas un spilgtas krāsas pamīšus ar neitrālākiem laukumiem, un krāsu klāšanas veids liecina, ka bieži izmantots rullītis vai kādi citi nospiedumu radīšanas veidi, bet mazāk – gleznošana ar otu. Gleznās attēlotās formas lielākoties ir abstraktas, kā ar neskaitāmiem lekāliem vilktas, radot asociācijas ar sliekām, čūskām vai citiem līkloču siluetiem. Viens no izklaidus izvietotajiem gleznu cikliem, kas izmatojams kā soliņi vai skatuves, tā arī saucas: “Koka stumbri, čūskas un citi zvēri”. Tomēr pa vidu var saskatīt gluži konkrētu priekšmetu aprises, piemēram, atkārtojas cimdu motīvs, pavīd arī slota un spainis.

Foto: Andrejs Strokins

Uz tieši uzdotu jautājumu par gleznu saturu gan drīzāk atbildi sniedz to telpiskais aranžējums: pievienotas zemes kaudzītes, liliju ziedi, egļu bluķīši, pie kuriem kā kājām diezgan brutāli pieskrūvēti gleznojumi uz saplākšņa, dzeltenas sveces, kas atdarina egļu formas. Tajā visā jaušas kaut kas raganisks vai vismaz pagānisks – kā vietā, kur notikuši vai vēl gaidāmi satraucoši rituāli. Vienlaikus līdzība ar kulta vietu ir strikti organizēta, stilīgi dizainēta un iekļaujas perfektajā baltā kuba formātā.

Merikes Estnas performance “Sarkanā siļķe”. Foto: Andrejs Strokins

Par pēdējo man ir vēl šis tas sakāms: kim? jau ilgāku laiku kultivē mākslas priekšnesumus, kas koķetē ar tikko jaušamām atšķirībām no komerciālo galeriju piedāvājuma, muzeju dažbrīd pārspīlētā svinīguma, bet nepieļauj arī nekomerciālajai mākslai raksturīgo stihiskumu, reizēm haotisko eksperimenta gaisotni. Acīmredzot mākslas centrs kā savu auditoriju, vislabprātāk, redzētu “baltās apkaklītes”, kas ir ar mieru baudīt mazliet nesaprotamu, bet nevainojami dizainētu mākslu viegli nepiespiestā gaisotnē pa ceļam no biroja uz ekotirdziņu, bet nevēlas saskarties ar eksistenciālām vai sociālām problēmām, kas radītu lieku uztraukumu. Iespējams, arī abas mākslinieces tīšām vai intuitīvi pakļaujas institūcijas inercei, izstādot “kārtīgākus” un estetizētākus darbus nekā citkārt. Par to vedināja domāt arī atklāšanā vērotā Merikes Estnas performance – viņa, apsēdusies uz viena no saviem glezngaldiem, jauca skatītājiem kokteiļus, pievienojot šķidrā slāpekļa dūmus. Tad nu korporatīvā burziņa estētika uzvēdīja ne tikai pārnestā, bet pavisam tiešā nozīmē.

Kur tad Estnas izstādes nosaukumā piesauktie gumijas cimdi? Patiesībā tas ir diezgan daudznozīmīgs tēls: protams, mākslinieks strādā ar rokām, brīžam nošmulējoties ar krāsām vai materiāliem, nevis uzvalkā kā biroja klerks. Tomēr tas paliek ārpus izstāžu atklāšanām un VIPu vizītēm, kad visam jāizskatās nevainojami. Savukārt, kad burziņš beidzies, ierodas apkopēja (atcerieties slotu un spaini no igauņu mākslinieces darba!), lai noberztu glāžu atstātās pēdas. Varbūt arī, ka Maijas Kurševas “Izmeklēšanā” ir atklāts kas vairāk, nekā izstādes viesiem rādāms.