Lidojuma varā

Dažos vārdos par Pētera Līdakas izstādi Tetrix izstāžu telpā “Noass”

Auguste Petre
06/09/2019

Pēteris Līdaka, kura darbu izstāde Tetrix skatāma izstāžu telpā “Noass”, nav plaši pazīstams Latvijas aktuālās mākslas ainā. Zināms, ka viņš absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu, pēcāk studijas turpinot Londonas Centrālajā Sentmārtina mākslas un dizaina koledžā. Labu laiku viņš pavadījis darbojoties reklāmas nozarē, aģentūrā Mooz! atbildot par projektu vizuālo tēlu noformējumu. Tomēr (un galvenokārt) viņš ir mākslinieks, kura tematiskajā lokā ietilpst interese par citādajām, fantastiskajām pasaulēm, iedomātiem tēliem un dažādi konstruētiem lidaparātiem.

Foto:

Kā jau ar lielu daļu laikmetīgās mākslas autoru, arī Līdaku grūti “ielikt kastītē”, piedēvējot viņam piederību kādai konkrētai mākslinieciskās darbības jomai. Viņš nodarbojas ar grafisko dizainu un ilustrāciju, animāciju un fotogrāfiju, kā arī glezniecību un skulptūru/instalāciju, kas ieņem galveno lomu “Noasa” ekspozīcijā. Lai definīcijās nemaldinātu ne sevi, ne citus, Līdaka sevi pasludinājis par “Visuma ceļotāju”, kas lieliski apstiprina arī viņa aizraušanos ar lidojošo objektu estētiku – vizuālās asociācijās radītie lidošanas objekti ir tik atšķirīgi no ierastajiem gaisa transportlīdzekļiem, ka drīzāk šķiet piestāvam plašākai laika un esības telpai.

Foto: Auguste Petre

Izstādes kontekstā īpaši tiek uzsvērts, ka jau kopš bērna kājas Pētera Līdakas “radošās iedvesmas un intereses avots ir bijusi fantāzija un sava teorija par citas realitātes iespējamību”, un arī Tetrix ir šī vizuālā stāsta tupinājums, kurā paralēlā realitāte (izstādes tekstā tā saukta par “aerogrāfiju”, kas patiesībā nozīmē krāsas izsmidzināšanu uz virsmas ar gaisa strūklas palīdzību un modernajā pasaulē tiek attiecināta uz automašīnu apgleznošanu, grafiti kultūru un pat izsmalcinātu manikīra veidošanas metodi) un tās sasniegšanas aparāti atklājas jau pietuvinātā formā.

Foto:

“Noasa” mājaslapā publicētajā relīzē izstāde raksturota kā turpinājums mākslinieka jau iesāktajam ciklam par hipotētiskiem un metaforiski izskaistinātiem lidaparātiem, kura radīšanas priekšnoteikumi, kā ierasts, ir “dinamika, kontrasti un vizuāli izteiksmīgu formu niansētība”. Pašas par sevi dažādu izmēru un materiālu (mākslinieks kombinējis nerūsējošu tēraudu, koku, betonu, tekstilu un pat smiltis) skulptūras ir iepriecinoši interesantas – kā no estētiskā, tā arī no tehniskā skatpunkta. Lielākās konstrukcijas aizņem teju visu “Noasa” otrā stāva nelielo izstāžu telpu un rada pārliecinošu iespaidu par Pētera Līdakas noturīgo interesi par tēmu. Veiksmīgi izmantotās materiālu kombinācijas, tērauda stingrība un smalkums raisa asociācijas ar Žana Tingelī daiļradi. Uz podesta novietota neliela izmēra skulptūra – acīmredzams veltījums Lekorbizjē (Mr. Corbusier, 2018) – un pie sienas abu objektu skices. Starp šiem apskates punktiem vizuāli velkamas paralēles, tomēr pirmajā acu mirklī nav īsti skaidrs – kāpēc Lekorbizjē, kāpēc tetrix un kāda tam visam saistība ar Pētera Līdakas “citas realitātes” pētniecību?

Foto:

Tetrix ir kukainis, pareizāk sakot, sīksiseņu (Tetrigidae) dzimtas suga, kas galvenokārt mitinās mežainos un mitros tropu reģionos. Izstādes tekstā minēts, ka šāds nosaukums dots arī kādam robotu izgatavošanas komplektam un izvēlēts, lai parādītu pretstatījumu starp mākslas darbos ietvertajiem izteiksmes līdzekļiem. Man personīgi saistošāk liekas vilkt paralēles starp Pētera Līdakas konstrukciju un sīksiseņu vizuālajām kvalitātēm, jo uz domām par formas un materiālu daudzveidību nosaukums gluži nevedina. Lekorbizjē gan nav nekādas saistības ar Tetrigidae dzimtas kukaiņiem, bet ir diezgan tieša saikne ar lidaparātiem. Arhitekts, kurš 20. gadsimta urbānajai ainavai piešķīra jaunu, mūsdienīgu dialektiku, 1935. gadā sarakstījis lidmašīnām un moderno tehnoloģiju attīstībai veltītu grāmatu Aircraft. Lekorbizjē skatījumā lidmašīnas un aviācija ir jauno laiku raksturojošākais simbols – attīstības, piedzīvojumu un iespēju vēstnesis. Taču es nezinu, vai šis izdevums bijis nozīmīgs arī Pētera Līdakas “sapņu inženierijas” attīstībā.

Foto:

Reizēm gadās tā, ka starp savstarpēji it kā nesaistītām lietām tomēr izrādās pastāvam kāda, vismaz sajūtu līmenī nojaušama saikne. Piemēram, ieejot izstāžu zālē vai galerijā, pirmo reizi acu skatienam paveras mākslinieka x darbi, kas tīri asociatīvi piečakarē prātu, atgādinot par kāda pilnīgi cita, mākslinieka y, jau pirms vairāk nekā 50 gadiem radītajiem mākslas darbiem. Visbiežāk šādas saiknes rodas, pateicoties pozitīvajām zināšanām, kas mīt mūsu prāta dzīlēs (teiksim, mākslinieks x līdzināsies mums zināmajam māksliniekam y, taču vienmēr pastāv varbūtība, ka viņš ir vēl līdzīgāks māksliniekam z, par kuru mēs vienkārši neko nezinām). Nereti šādas pārdomas raisās tādēļ, ka paši autori akcentē savu iedvesmošanos no citiem kolēģiem, piemēram, britu glezniecības superstārs Frānsiss Bēkons. Neslēpdams savu aizraušanos ar tādu mākslinieku kā Djego Velaskesa un Edvarda Maibridža (Eadweard Muybridge) darbiem, sāpju kliedziena simboliku, kas aizgūta no Sergeja Eizenšteina “Bruņukuģa “Potjomkina”” ainas, viņš iespaidus tieši pārnesa savā īpatnējā jaunradē. Savukārt cita mākslas vēsturē atzīta prakse ir iespaidu norādes dot ar darbu vai to sēriju nosaukumu palīdzību, ko pēdējā laikā darījuši arī vairāki latviešu mākslinieki – to skaitā Pēteris Līdaka.

Šķiet, viņš vēlējies radīt tieši noslēpumainības efektu. Skatītājam dotas norādes par “jēgas” esamību, taču mākslinieks to tā arī nav izskaidrojis, (iespējams) akcentējot mākslas darba autonomo vērtību.