Vieta baiļu kliedzieniem un sajūsmai
13/09/2018
Laikmetīgās mākslas festivāla Survival Kit 10 izstāde Outands (Ārpuszemes) Rīgas cirka ēkā
Vakarā, kad atklāja laikmetīgās mākslas festivāla Survival Kit 10. jubilejas izstādi, skandalozi notikumi risinājās Latvijas sabiedriskās televīzijas ēterā. Tā kā festivāla viesi tos noteikti neredzēja, jo bija aizņemti ballītē, īsumā pastāstīšu: Latvijā, kā zināms, ir priekšvēlēšanu laiks. Sabiedriskā televīzija organizēja partiju pārstāvju diskusiju par izglītības jautājumiem. Dienu iepriekš Nacionālā apvienība paziņoja, ka krieviski nerunās, un arī citas nacionālistu partijas nepalaida garām izdevību pozicionēties savu vēlētāju acīs. Ilggadējais raidījuma vadītājs paziņoja, ka aiziet no darba, un televīzijas vadība padevās politiķu spiedienam, nomainot moderatoru. Rezultātā ekrānos bija vērojams ar grūtībām uztverams šovs, kurā jautājumi tika uzdoti krieviski, daļa runātāju izteicās lauzītā krievu valodā, daļa – latviski, pa virsu skanot spalgam sinhronajam tulkojumam, bet vienīgie ieguvēji bija populistu partija KPV LV, kas uz diskusiju bija atsūtījuši pārstāvi, kuram krievu valoda ir dzimtā. Ironiski, ka pirms dažiem gadiem, kad Krievija okupēja Krimas pussalu, tie paši politiķi bija ļoti norūpējušies, kā piesaistīt Latvijā dzīvojošos krievus “pareiziem” ziņu avotiem, jo citādi viņi esot pilnīgā Krievijas propagandas ietekmē.
Kāds tam visam sakars ar Survival Kit? Apskatot izstādi, liekas, ka nekāds. Tomēr, izlasot kuratoru sacerētos pavadošos tekstus, uzzinām, ka viņus ļoti interesējušas politiskas problēmas, izvirzot par izstādes tēmu pašu sacerētu terminu “ārpuszemes” un pievēršoties “vietām, kas ļauj dažādiem viedokļiem, identitātēm un realitātēm pastāvēt līdzās, pretēji monolītajam nacionālisma stāstam” (Solvita Krese, Inga Lāce, bukleta ievads, 11. lpp.). Tā kā politiskie jautājumi skatīti no pozīcijām, kas ir kaut kur pa vidu no ļoti liberālām līdz ļoti kreisām, nacionālisms kā bubulis ir minēts vairākkārt, kopā ar rasismu, neiecietību pret citādo un tā tālāk. Patiesībā tekstos minētas gandrīz vai visas laikmetīgās mākslas saietos visbiežāk pārcilātās small talk tēmas, ieskaitot identitātes, feminisma un koloniālisma jautājumus, ko izstādes kuratori centušies sapīt kopā vispārinātā vēstījumā. Tikmēr manis atstāstītais gadījums rāda, cik liela precizitāte un konkrētība būtu vēlama, lai tēmu risināšanā tiktu līdz kādiem lietderīgiem secinājumiem: piemēram, Latvijā populistu partijas nav pašas labējākās un kur nu vēl nacionālistiskas, savukārt nacionālismam ir vislielākie nopelni pie tā, ka valsts savulaik atdalījās no PSRS un ļāvās Rietumu apskāvieniem, kļūstot no “ārpuszemes” par “iekšzemi”. Galu galā nacionālu valstu apvienība ir formāts, kādā pastāv Eiropas Savienība; vienam no izstādes kuratoriem Sumešam Šarmam, protams, ir visas tiesības apgalvot, ka “Nacionālas valsts ideja man absolūti nav tuva” un ka viņš vēlētos, lai Bombeja ir brīvpilsēta, taču ko mums, lūdzu, domāt, velkot paralēles ar Latvijas apstākļiem? Pārskatīt valstu robežas Rietumu virzienā, kur tās, starp citu, jau lielā mērā ir dzēstas, vai šaubīties par vīzu režīmu ar Austrumu kaimiņiem? Apdomāt brīvpilsētas statusa piešķiršanu Rīgai vai Daugavpilij? Tie ir jautājumi, kur, kā vēsta izteiciens, velns slēpjas detaļās un katra kaprīza poza, nepārdomāts žests iegūst viegli pārprotamu signālu nozīmes.
Fragments no "Orbītas" instalācijas "Like thronging beasts"
Ja, apskatot izstādi, politisko vēstījumu var nolasīt ar grūtībām, tad cits vēstījums gāžas virsū pats, tekstos īpaši nepaskaidrots un neizvērsts. Runa, protams, ir par kontekstuālo ietvaru, kuru izstādei piešķir tās norises vieta – pamestā cirka ēka. Šī ir jau desmitā reize, kad festivāls apgūst telpas ar jau esošiem semantiskiem uzslāņojumiem, un nav pirmā, kad telpu autentiskais šarms izrādās viens no spēcīgākajiem iespaidiem pēc izstādes apskates. Tomēr cirka ēka atšķiras ar to, ka nav celta rūpniecībai, zinātnei vai tirdzniecībai. Tajā no laika gala ir iemājojis artistisks gars, un tas uzstājīgi atgādina par sevi arī tagad. Iespaidīgās cirka aizkulišu būves, kas skatītājam atvērtas pirmoreiz, tukšā arēna, kas apmeklētājiem, ienākot pa dienesta ieeju, paveras kā sakrāls portāls starp reālo un brīnumu pasauli, šaurie gaiteņi ap arēnu – tas viss signalizē tikai vienu: te viss ir otrādi, nekā bijis paredzēts. Cirks vienmēr ir bijis piederīgs zemajai kultūrai, izklaidei, un tieši ar to interesējis arī augstās mākslas pasauli – piemēram, Pikaso, Fellīni vai mūsu pašu Birutu Baumani. Tajā bijusi vieta spēcīgām emocijām – baiļu kliedzieniem, vētrainiem smiekliem, pārsteiguma spiedzieniem un sajūsmas aplausiem. Protams, tas viss ir bijis iepriekšējā, ne mūsdienu pasaulē, kas droši vien bija vulgārāka, reizēm brutāla un ne pārāk inteliģenta, toties vitāla un ķermeniska. Iespējams, ka brīnumi cirkā atgriezīsies – kad to, kā solīts, atdzīvinās vingrotāju saspringtie muskuļi un klaunu grimases. Tikmēr Survival Kit nevar izvairīties no jautājuma, ko šajās monumentālajās telpās iespēj laikmetīgā māksla? Ne pārāk daudz. Interesanti, ka daudzi mākslas darbi netieši, bet tomēr atsaucas cirka vilinājumam. Reizē izstādes kuratori no tā it kā izvairās vai pat izturas ar morālu nosodījumu pret vēsturisko žanru: ““Ārpuszemes” nolaižas cirka arēnā īstajā brīdī, signalizējot par vēlamajām pārmaiņām ne tikai pašā cirka nozarē, bet arī plašāk – sabiedrībā kopumā” (S. Krese, I. Lāce, kataloga ievads, 10. lpp.). Piebildīsim, ka “iepriekšējais cirks” jau ir beigts un pagalam, pieveikts ne tikai organizētu aktīvistu rokām, bet valstiski birokrātiskā kārtā ar tiesvedībām, lēmumiem un deputātu balsojumiem, kamēr “jaunais” vēl tikai top, izmantojot valsts struktūru neziņu, ko iesākt ar savu īpašumu, kuru pašas nolaidušas līdz kliņķim. Līdz ar to Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izpalīdzēšana ierēdņiem, sarīkojot “garu izdzīšanas” pasākumu vēsturiskajā ēkā, vairāk izskatās pēc nevalstiskā sektora pakalpojuma nekā pilsoniskas iniciatīvas.
Krisa Lemsalu
Dzīvnieku rēgi tomēr tik viegli prom nedodas: izstādes iespaidīgākais darbs laikam gan pieder igauņu māksliniecei Krisai Lemsalu un tā arī saucas – “Spoku nometne”. To veido porcelānā veidotas suņu galvas, kurām cilvēka rokas aizsegušas acis, bet ķermeņus aizstāj guļammaisi. Lai ko tie arī nozīmētu, suņu purni aizkustina. Nasredina Benasera un Krišnas Redī instalācijā, kam ēkā atvēlēta centrālā – arēnas – telpa, samanāmi zīmējumi ar dzīvnieku attēliem. Sunītis Laika ir Kasiusa Fadlabi naivisma stilā ieturētā gleznojuma varonis. Iespējams, Latvijas mazākumtautības – romu jeb čigānu folkloras motīvu izmantojums latviešu gleznotājas Zīles Ziemeles darbos arī skaidrojams ar dzīvnieku svarīgo lomu šīs tautas tradīcijās, vai arī kuratoriem saistoši likušies stilizētie naivisma elementi. Tomēr, mēģinot saskaņot estētiskas pazīmes ar politiskiem vēstījumiem zem vienota “ārpuszemju” širmja, izstādē ievilktas arī diskutējamas līnijas: piemēram, Sibeljes Kavalji–Baštusas gaitenī uzbūvētā audumu mājiņa ar atklāšanā notikušo performanci, tāpat kā pašmāju transvestīta defilēšana, var likties vizuāli iederīga cirka vidē, tomēr pats konteksts to pazemina – kā klaunu vai pūļa izklaidei izstādītu dīvaiņu priekšnesumus, kamēr kvīru estētikai ir pavisam citas – Latīņamerikas mākslas, kempa – saknes. Tā ir īsta un neliekuļota, bet daudz zaudē, pārcelta laikmetīgās mākslas politizētajā kontekstā. Vairākiem video, divos no kuriem redzamas runājošas galvas, var vienīgi novēlēt laimīgu ceļu atpakaļ uz turieni, no kurienes nākuši – uz baltajiem kubiem ar sterilajām sienām un gaisa atsvaidzinātājiem netālā pagātnē. Ar virspusējām pļāpām par spoguļneironiem un ko tik vēl ne Rīgas cirka ēkā tie vairo tikai gurdenas neiederības atmosfēru.
Survival Kit rīkotāji neslēpj nākotnes plānus – no ikgadēja pasākuma pārvērsties par reizi divos gados notiekošu pasākumu, pārvietojoties arī gadalaikā – no rudens uz pavasari. Tādā veidā tas attālinātos no Rīgas aktīvākās mākslas nedēļas septembra sākumā, kā arī no kādreiz tik aizraujošā formāta – latviešu jauno mākslinieku pieteikumu skates. Toties festivāls tuvotos biennāles ambīcijām, par ko liecina arī vietējās mākslas arvien rūkošā pārstāvniecība. Vai tas iesaistīsies sacensībā ar Rīgas Starptautisko laikmetīgās mākslas biennāli un kā saskanēs ar kuratoru vīziju par Austrumeiropu kā “pašpietiekamu, radošu izvirdumu seismisko zonu”, rādīs laiks, bet šogad jāatzīst, ka tieši radošu izvirdumu veicināšanā vienveidīgie starptautiskie projekti darījuši visai maz, līderim paliekot tai pašai Biennālei.
Noslēgumā man jāpiemin tēma, par kuru labprātāk gan neteiktu neko: pagājušajā gadā laikrakstā “Diena” īsā piezīmē par Survival Kit 9 atzīmēju festivāla internacionalizāciju, minot arī, ka, manuprāt, izstādes darbiniekiem, kas sagaida apmeklētājus, vajadzētu spēt uz jautājumiem atbildēt valodā, kādā tie uzdoti, īpaši, ja tā ir valsts valoda. (Katrs pats var pārliecināties, ko esmu un ko neesmu teicis). Man par pārsteigumu ar LLMC saistītas personas vēlāk sociālajos tīklos izplatīja sagrozītu atstāstu, dodot mājienus par maniem it kā rasistiskajiem uzskatiem. Atgriežoties pie raksta sākumā izklāstītā gadījuma, kurā valodu lietojums ieguva hipertrofētu nozīmību, vēlos īpaši aicināt uz precizitāti faktu atspoguļojumā, jo negribētos ticēt, ka sagrozījumu izplatīšana tiek apzināti izmantota kritikas diskreditēšanai.
