Māksla, ko nepirka un par kuru nerakstīja
Vladimira Glušenkova izstāde “Absurda mitoloģija” Mūkusalas Mākslas salonā un Dainas Auziņas grāmata “Vladimirs Glušenkovs”
20/09/2018
Ar Vladimiru Glušenkovu esmu ticies divreiz – abas reizes diemžēl neklātienē. Pirmā notika 2010. gadā, otra nupat. Glušenkova (1948) mākslu iepazinu dažus mēnešus pēc viņa nāves 2009. gada decembrī, kad Laikmetīgās mākslas centrs gatavojās izstādei “UN CITI virzieni, meklējumi, mākslinieki”, paredzētai 2010. gada nogalē. Mākslas vēsturniece Irēna Bužinska, būdama nepārspējama eksperte padomju laika margināliju jautājumos, jau kādu laiku uzstājīgi aicināja braukt ciemos pie Vladimira Glušenkova, jo izstādē bija paredzēts iekļaut padomju laikā strādājušus māksliniekus, kuru veikums tādu vai citādu apstākļu dēļ nav bijis pietiekami novērtēts. Es neatceros, vai Irēna rādīja gleznu reprodukcijas vai ne – necik daudz to nevarēja būt. Kā parasti, braukšana tika atlikta un atlikta. Un tad mākslinieks nomira – pārāk agri, tikai sešdesmit viena gada vecumā. Tā iznāca, ka ciemoties vajadzēja jau pie atraitnes Terēzijas, un vizīte pagāja neseno sēru noskaņā. Labi atceros nelielo dzīvoklīti Hruščova laika mājā, kas bija kļuvis arī par mākslinieka radošā mantojuma glabātavu: katra sprauga starp pieticīgajām mēbelēm bija atjautīgi izmantota, lai sabāztu zīmējumu mapes, gleznojumus uz preskartona, pierakstus. Gleznas bija visur – uz skapja, aiz skapja, starp skapi un dīvānu utt. Darbi bija izņemti no rāmjiem, lai aizņemtu mazāk vietas, vai arī rāmju tiem nekad nebija bijis. Košie gleznojumi ar nebēdnīgajiem, mīklainajiem vai reizēm atklāti erotiskajiem sižetiem stipri kontrastēja ar nomācošo sajūtu, ka tie palikuši bez sava radītāja un skaidrām nākotnes izredzēm – vai tos redzēs vēl kāds, vai arī kartoni paliks tikai kā ģimenes relikvijas? Nomāca arī atskārta, ka līdzīgi, visticamāk, beidzas daudzu mākslinieku mūži, par kuriem mēs tā arī neko neuzzinām.
Vladimirs Glušenkovs. Beautiful Beach. 1991. Kartons, tempera. 60 x 100 cm. Zuzānu kolekcija
Otru tikšanos sarūpējis Mūkusalas Mākslas salons – abās izstāžu zālēs šobrīd pieejama vērienīga Vladimira Glušenkova retrospekcija “Absurda mitoloģija”, kā arī izdota pabieza ilustrēta monogrāfija “Vladimirs Glušenkovs”. Kuratore un pētījuma autore ir Daina Auziņa, izdevējs “Neputns”. Kartoni, ko biju redzējis, atslietus pret krēsla atzveltni, tagad ir ierāmēti. Siltais apgaismojums un tumši pelēkais fons tiem piešķir spožumu un cienīgumu, tāpat kā stikla vitrīnas – vērtīgu relikviju statusu kladēm un piezīmju burtnīcām. Tā visa izrādās daudz vairāk, nekā biju domājis. Faktiski ir noticis kanonizācijas akts – lielu daļu mākslinieka radošā mantojuma iegādājušies kolekcionāri Jānis un Dina Zuzāni, tas ir fiksēts un iegrāmatots, un skaidrs, ka mākslas vēsturei turpmāk ar to nāksies rēķināties. Kā raksta Daina Auziņa grāmatas pēcvārdā: “Okupācijas perioda mākslas vēsture pakāpeniski tiek pārskatīta un pārrakstīta. No iepriekš oficiāli atzītajām mākslas autoritātēm daudzas saglabā savas pozīcijas. (..) Bet citi pamazām atkāpjas otrajā plānā, un viņu vietā izgaismojas jauni vārdi, kas gadu desmitiem bijuši nezināmi.”
Vladimirs Glušenkovs pie molberta savā dzīvoklī grīvas masīvā. 1970. gadu beigas. Foto no ģimenes arhīva
Kas tad nosaka Vladimira Glušenkova īpašo vietu Latvijas mākslas ainavā un kādēļ tā ir bijusi tik nomaļa, bet izrādījusies neaizvietojama? Tas ir vesels apstākļu kopums, nevis kāds viens iemesls – piemēram, liktenīgs aizliegums vai konflikts. Mākslinieks ir bijis ražīgs, pienācīgi izglītots un apveltīts ar savu, kā tagad izrādās, nesajaucamo rokrakstu, bet vienkārši – “par viņa mākslu nerakstīja un viņa darbus nepirka” (Daina Auziņa).
Erotisks motīvs I. 1980. Papīrs, tuša, akvarelis. 28,5 x 21 cm. Zuzānu kolekcija
Iespējams, ka bieži vien iemesls, kāpēc Glušenkova darbus neļāva iekļaut lielajās, žūrētajās izstādēs, bija to savdabīgā neatbilstība figurālās glezniecības standartam (viņa uzmanības centrā vienmēr ir cilvēku tēli) jeb, kā to nosaucis kāds laikabiedrs, “kuslums”. Ar to, visticamāk, domātas zīmējuma īpatnības, jo figūras bieži vien nav uzzīmētas anatomiski pareizi, proporcionāli, tās ir deformētas vai neizstrādātas. Tas ir pārsteidzoši, jo Glušenkovs ir izcils zīmētājs, ko apliecina viņa grafikas darbi. Viņš noteikti būtu spējis “kārtīgāk” uzzīmēt figūras arī gleznojumos, ja vien tāds būtu mērķis. Pārsteidz, ka zīmējuma kvalitātes grafikā un glezniecībā ir tik dažādas – acīmredzot mākslinieks ir apzināti šķīris vienu jomu no otras, un tādā veidā izpaudies gan viņa temperaments, gan pieeja, gan mākslinieciskā programma, kas, iespējams, paredz pret paša glezniecību izturēties kā pret kādas citas glezniecības fikciju, atdarinājumu. Kas gan nenozīmē, ka tā nebūtu oriģināla. Vienkārši Glušenkova gleznās nav tās smagnējās nopietnības, kas citu padomju laika gleznotāju darbos, kuri kaut ko ļoti nepastarpināti “attēlo” vai “izsaka”. Glušenkova māksla ir postmoderna – nevis pēc stilistisko elementu pazīmēm, kā to virtuozi pētījumā dara Daina Auziņa, bet pašā saknē: tajā mierīgi var sadzīvot dažādu laikmetu pieejas, it kā nesavietojamas ietekmes, joki un zvērīga apņēmība. Jādomā gan, ka tāda bijusi vajadzīga, lai gadu no gada turpinātu daudzreiz noraidīto virzību uz tikai pašam zināmo mērķi un sekotu tikai saviem iekšējās attīstības dzinuļiem.
Erotisks motīvs II. 1980. Papīrs, tuša, akvarelis. 28,5 x 21 cm. Zuzānu kolekcija
Pievērsiet uzmanību gleznu izmēriem! Iespējams, mākslinieks tiešām strādāja ar nelieliem formātiem tikai tādēļ, ka taupīja krāsas (grāmatā tiek minēta šāda versija) vai rēķinājās, ka tiem nāksies ietilpt nelielā dzīvokļa spraugās, nevis muzeja zāļu plašumos. Tomēr – kā gan viņam ienāca prātā daudzfigūru kompozīcijas par mitoloģiskām tēmām ietilpināt tik pieticīgos izmēros? Vai tās apzināti nav veidotas kā reprodukcijas, kādās redzam klasiķu darbus, piemēram, albumos un žurnālos? Interesanti, ka Glušenkova darbi lieliski izskatās tieši savā īstajā lielumā. Daudzplānu kompozīcijas tajos ir atrisinātas viegli un nepiespiesti. Toties iespaids mainās, kad to pašu darbu, nepievēršot uzmanību izmēra skaitļiem, ieraugām grāmatā – liekas, ka mums ir darīšana ar kādas milzīgas gleznas skici vai neizstrādātu versiju. Noteikti skatieties dabā!
Glušenkovu ģimene: Vladimirs, Terēzija, Zigurds, Petra un Krista. 1981. Foto no ģimenes arhīva
Nav jau tā, ka Vladimirs Glušenkovs būtu bijis pavisam autsaiders vai dīvainis, lai gan laikabiedri uzsver viņa ekscentriskumu. Viņš ir mācījies faktiski pie tām pašām personībām, kuras arī es labi iepazinu nepilnus divdesmit gadus vēlāk: pie leģendārā zīmēšanas skolotāja Vitālija Karkunova Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Tēlniecības nodaļā, pie gleznotāja Borisa Bērziņa un scenogrāfa Gunāra Zemgala Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļā. Arī viņa darba mūžs ir visnotaļ cienījams: tā sauktais Televīzijas teātris varbūt nebija prestižākais Latvijā, tas cieta no līdzekļu, tehnikas un režisoru talanta trūkuma, taču iespējas realizēties Glušenkovam bija. Interesanti, ka tieši televīzijā viņa talanta īpatnības nav izpaudušās tik spilgti kā patstāvīgajā darbā. Acīmredzot televīzijas režisori vai nu nespēja izmantot visu mākslinieka potenciālu, vai pēc tā vienkārši nebija vajadzības. Ja tā, tad nav brīnums, ka viņš savu pamatdarbu nereti saucis par “haltūrām”. Pārāk atšķirīga gaume un stils.
Vladimirs un Terēzija Glušenkovi pie savas mājas Pilsoņu ielā. 1973. Foto: Māra Brašmane. Ģimenes arhīvs
Jā, gaume un stils! Tie nu ir atslēgas vārdi, aiz kuriem varēja paklupt pat potenciāli veiksmīga karjera. Nav pat tik svarīgi, vai nepieņemamais stils bija sirreālisms, popārts vai vēl kas cits. Gaume un stils, kā zinām, ir latviešu mākslas patvērums un posts, un Glušenkovs tajos neiederas nekādi. Grāmatā ir ļoti smieklīga epizode, ko stāsta Miervaldis Polis – viens no retajiem Glušenkova līdzgaitniekiem. Runa ir par studentu izstādi 1973. gadā Mākslas akadēmijas darbnīcā – to pašu, kura folklorizējusies kā “Suņu izstāde”, kurā piedalījušies arī Polis un Māris Ārgalis un ar kuru it kā esot sācies latviešu fotoreālisms. Glušenkova darbi šajā izstādē aizņēmuši veselu sienu. Ieraugot viņa gleznotos kailķermeņus, latviešu mākslas smagsvari – Indulis Zariņš, Boriss Bērziņš un Pēteris Postažs – padevušies Mākslas akadēmijas galvenā socreālista Vladimira Kozina histērijai un gandrīz sagājuši matos, strīdoties, vai šīs nepieņemamais stils ir sirreālisms vai ne – jo paši jau īsti nezināja, kas tas tāds par zvēru. Katrā ziņā izstādi tika pavēlēts nekavējoties novākt. Te izgaismojas vēl kāda Glušenkova neiederības šķautne – viņš ir viens no retajiem vietējā mākslas ainā, kas daudz lasījis, rakstījis dienasgrāmatas un pat dzeju un, var teikt, ir bijis apsēsts ar tekstiem. Būtībā viņa māksla un teksti pāriet viens otrā, kā to redzam Mūkusalas salona otrā stāva ekspozīcijā. Tomēr ir arī daudz pretrunu – mākslinieks ir daudz diskutējis ar draugiem, bet labs runātājs nav bijis, rakstījis kā traks, bet juceklīgi, savai lietošanai… Intelektuāli orientētajiem māksliniekiem caur teorijas džungļiem bijis jālaužas pa vienam, jo nekādas sistemātiskas pieejas, atbalsta no Gaumes un Stila pārņemtajām autoritātēm nav bijis.
Vladimirs Glušenkovs. Sieviete un lauva. Ap 1976. Preskartons, audekls, tempera. 34 x 50,5 cm. Zuzānu kolekcija
Un vēl erotika. Es nebūšu īstais, kam par to izteikties, tomēr Vladimira Glušenkova izstādē, kas ir erotikas piesātināta un kurā vispār jautrības netrūkst, neliekas, ka tieši heteroseksuāla erotiskā norūpētība ir neizsīkstošs prieka avots. Drīzāk no pastāvīgi akcentētajiem sieviešu dzimumorgāniem tā izriet kā tumša vara, liktenis, vai zināt. Kaut gan par likteni jau arī ir visa izstāde.
