Ar skatu nākotnē

Recenzija par izstādi Four Rooms with a View galerijā Vartai Viļņā

14/11/2018

Kā jums liekas, ko varētu uzskatīt par interesantu izstādes risinājumu? Pareizāk sakot, kādi kritēriji nepieciešami, lai izstāde, jūsuprāt, būtu interesanta? Atsakoties no ierastajām kategorijām “man patīk šī tēma”, “šis ir mans mīļākais mākslinieks”, “projekts x ir viena no pēdējā laika vērienīgākajām izstādēm”, kas šim notikumam piešķir vērtību jūsu acīs? Jāatzīst, ka, ilgstoši domājot par šo tēmu, rodas arvien vairāk jautājumu, savukārt argumentēta atbilde var arī izpalikt. Kas vispār ir kas? Kādu lomu šajā pasaulē ieņem mākslinieks un kādu – viņa radītie darbi? Cik liels spēks piemīt atsaucēm, vizuālās atkārtošanās principiem un cikliskumam, kas mākslas pasaulē ir nereta parādība? Šādi iekšēji un pagaidām vēl neatbildēti jautājumi uzvirmo pēc izstādes Four Rooms with a View (Četras istabas/izstādes ar skatu) apskates, kas līdz 30. novembrim ir skatāma galerijā Vartai Viļņā. Izstādes kurators – starptautiski zināmais minimālisma un konceptuālisma eksperts Daniels Marcona (Daniel Marzona).

Second skin, 2018. Foto: Ramūnas Danisevičius

Šī ir viena no tām white cube tipa izstādēm, kuras noslēpums slēpjas nosaukumā. Four Rooms with a View ir piecu mākslinieku un četru izstāžu simbioze vienā nosacītā kopdarbā, kur lielākais uzsvars likts uz katra individuālo māksliniecisko pieeju. Nedaudz burtiskāk izsakoties, katra no četrām plašās galerijas telpām tikusi atvēlēta vienam māksliniekam vai autoru duetam, ļaujot tiem neatkarīgi radīt pašiem savu personālizstādi, kas kopā ar citu mākslinieku veikumu uzbur kopainu jeb skatu. Daniels Marcona ir šīs izstādes iniciators un idejas autors, taču atzīst, ka māksliniekiem ļāvis pilnīgu brīvību interpretēt telpu, vienlaikus kļūstot ne tikai par mākslas darbu, bet arī scenogrāfijas autoriem. Pēc līdzīga principa viņš vada arī savu Daniel Marzona Gallery Berlīnē, kurā – likumsakarīgi – izstāda tikai to, kas pašam patīk. Turklāt dara to ar lielu pietāti pret autora radošo ieceri. Plašākai auditorijai viņš pazīstams arī kā mākslas teorētiķis un izdevniecības Taschen apgādā iznākušo grāmatu Minimal Art un Conceptual Art autors. Tas un arī fakts, ka kuratora tēvs, Edžidio Marcona (Egidio Marzona), ir viens no ietekmīgākajiem minimālisma un konceptuālisma mākslas kolekcionāriem, vedina domāt, ka tieši šie mākslas stili ir Daniela specialitāte un arī Viļņā skatāmās izstādes pamatā. Taču Four Rooms with a View nav gluži stāsts par pagātnes mantojumu, bet drīzāk vēstījums par šobrīd aktuālo un svaigi laikmetīgo mākslu. Tieši tādēļ tas ir arī stāsts par katru no izstādes dalībniekiem un viņu personalizēto interpretāciju – par izstādi izstādē.

Towels, 2018. Printed latex, silicon belt, foam. Foto: Neringa Vasiliauskaitė

Watcher, 2018. Stainless steel, silicon, rope. Foto: Neringa Vasiliauskaitė

Hanging, 2018. Steel, stained steel panels. Foto: Ramūnas Danisevičius

Ekspozīciju atklāj māksliniece Neringa Vasiļauskaite (Vasiliauskaitė) ar darbiem, kas šogad ar nosaukumu Repeat and remain again and again tika izstādīti Villingenas-Švenningenas pilsētas galerijā Vācijā. Vispirms piesaista dīvaini, pēc skata salocīti un sarullēti objekti, kas vizuāli atgādina granītu. Par sarullētajiem “Dvieļiem” (Towels, 2018) teju uzreiz kļūst skaidrs, ka tie ir tekstilmateriāla veidojumi to neparastās formas dēļ, taču lielāku interesi izraisa salocītie apdrukāta lateksa taisnstūri. Šie darbi ar kopīgo nosaukumu “Galdauts” (Tablecloth, 2018) sastāv no apdrukātā tekstila, kurš apjozts ar jostu un novietots uz plānas, pie sienas piestiprinātas granīta plāksnes. No vienas puses, tā ir kompleksa dažādu materiālu saskarsme, kas, visticamāk, ietver arī plašu alegoriju un pārnesto nozīmju kopu. No otras puses, to varētu uztvert kā interesantas apdrukas galdautu, kas funkcionālos nolūkos papildināts ar speciālu jostiņu. Galdauta novietojumam vai locījumam šajā brīdī vairs nav tik liela nozīme. Tomēr, piedāvājot divus šādu interpretāciju variantus, uzaust mākslas darba esamības robežu problemātika. Ja “Galdauts” patiesībā ir fiziska parafrāze par ideju, tad tas ir māksla. Vai “Galdauts” ir māksla arī tad, ja tas vienkārši ir izstāžu zālē novietots galdauts? Neringa Vasiļauskaite savā radošajā ceļā ir izvēlējusies abu variantu sakausējumu. Viņu, protams, vairāk interesē materiālu dažādība un tas, cik plaši to kombinācijas var atspoguļot ideju. Vienlaikus Vasiļauskaite spēlējas ar saviem skatītājiem, radot pazīstamu objektu klātbūtnes sajūtu. Vēl interesantāks par “Galdautiem” šādā nozīmē ir darbs ar nosaukumu “Vērotājs” (Watcher, 2018) jeb nerūsējoša tērauda stanga, gar kuru no augšējās malas noslīdējusi silikona virve. Brīvi izrullējusies pa zemi, tā sākotnēji atgādina kaut ko zarnai līdzīgu, pēcāk – tādu kā paškustīgu tārpu, pateicoties savai rozīgi pelēkajai krāsai, formai un iepriekš redzētajām citplanētiešu šausmu filmām, kurās parasti šādas gumijotas caurulītes izrādās esam visas pasaules ļaunumu saturošs orgāns. Izliektu caurulīšu motīvs turpinās arī nerūsējoša tērauda darbā “Karāties” (Hanging, 2018), kurā māksliniece, šķiet, vairāk pievērsusies absurda mitoloģijai un mānīgajai brīvībai. Metāla stieņi jau pēc savas būtības ir stīvi, līdz ar to gan to izliekums, gan iespējamā kustības brīvība izrādās tikai ilūzija.

Second skin, Heavy stomach, 2018. Foto: Ramūnas Danisevičius

Second skin, Leftovers (fragments), 2018. Foto: Ugnius Gelguda

Second skin, Sleepwalker (fragments), 2018. Foto: Ugnius Gelguda

Nākamā telpa ir atvēlēta Andrea Cukīni (Andrea Zucchini) un Anastasijas Sosunovas (Anastasia Sosunova) kopdarbam ar nosaukumu “Otrā āda” (Second Skin, 2018), kurā abi mākslinieki pievērsušies dažādu ādas interpretāciju analīzei. Arī šajā telpas instalācijā dominē dažādu materiālu izmantojums, tostarp gružu iekausējums stiklā. Gruži šajā gadījumā ir daļas no tablešu iepakojumiem, nelieli zari, sausas koku lapas, kā arī plastmasas un skārda atkritumi. Āda ir parādīta ne tikai ķermeniskā izpratnē, bet arī kā pieredze, kas veidojusies no dažādiem ietekmju slāņiem. Vienlaikus smalka un sargājoša, tieši āda ir tas slānis, kas vistiešākajā veidā gūst gan ārējus fiziskus, gan iekšēji emocionālus pārdzīvojumus. Šajā radošajā sadarbībā Cukīni un Sosunova radījuši estētisku parafrāzi par laikmetīgo identitāti un to, cik spēcīga ir kapitālistiskās vides iedarbība uz sabiedrību. Atsevišķi pievēršot uzmanību konceptā un gala rezultātā ietvertajiem smalkumiem, piemēram, tuvplānā aplūkojot grubuļainajā stiklā iekausētos sūdiņus, pārņem reālistiskai glezniecībai radniecīgs efekts. Tā ir vienlaicīga apziņa, ka tas ir tikai patiesības atveids un neticība tam, ka tas nav īsts tādā kā cilvēciskās būtības izpratnē. Attiecīgi tas liek domāt par to, cik tālu sniedzas mūsu īstenības robežas un kurā brīdī tās saskaras ar vizuālo mākslu. Tādēļ, iespējams, objektus labāk uztvert kā daļu no instalācijas kopuma, neiedziļinoties atsevišķo elementu analīzē.

Johannes Wald. Ekspozīcijas skats. Foto: Auguste Petre

Laura Rutkute, Daniels Marzona un Julian Heynen pie Johannes Wald darba. Foto: Ramūnas Danisevičius

Trešā un ceturtā izstādes Four Rooms with a View daļa ir attiecīgi atvēlēta Johanesa Valda (Johannes Wald) un Ārona Mēciona (Aron Mehzion) personālizstādēm. Neskatoties uz to, ka katrs no šiem māksliniekiem izkopis atšķirīgu rokrakstu un darbojas, izmantojot savstarpēji nesajaucamus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus, viņus abus vieno līdzvērtīga monumentalitātes izjūta un sasaukšanās ar jau minēto, pagājušā gadsimta 60. gados uzplaukušo minimālisma un konceptuālisma virzienu. Turklāt viņus abus pārstāv Daniel Marzona Gallery, kas var likties nebūtisks fakts, tomēr veido kaut kādu priekšstatu par izstādes kuratora estētisko vērtību skalu. Johanesa Valda “personālizstādi” veido trīs objektu scenogrāfija, kurā atspoguļoti tēlniecības pamatelementi un dažādi to ietekmējošie apstākļi. Laiks, kustība, emocijas. Ārons Mēcions izstādījis vairākas divdimensiju “plāksnes” no sērijas “Pāreja” (Passage, 2016) – melnā, baltā un tumša kapara krāsā. Uz plāksnēm radīts ornamentāls skrāpējums – it kā nejaušs un smalks, bet ar novērojama precizitāti. Zāles centrā novietots darbs Piège de l’apparition I (2018), ko varētu tulkot kā “Parāde I”. Starp divām simetriski izgatavotām rokām ievietota stikla starpsiena, radot iespaidu, ka figūras, kas tiecas viena otrai pretī, patiesībā ir tikai viena figūra, kas atspīd caurspīdīgajā spoguļstiklā. Kādēļ abi šie mākslinieki atmiņā atsauc Frenka Stellas, Sola Levita, Karla Andrē un citu minimālistu veikumu? Šķiet tādēļ, ka, atšķirībā no pārējiem “Četrās istabās” iekļautajiem autoriem, Valds un Mēcions nav baidījušies konsekventi pieturēties pie tradīcijas, zināmā mērā to “reinkarnējot” atbilstoši laikmetīgās mākslas prasībām. Tas nekādā veidā nenozīmē, ka Neringas Vasiļauskaites objekti vai Andrea Cukīni un Anastasijas Sosunovas instalācija būtu vērtējami sliktāk. Tieši pretēji – šis pirmajā brīdi varbūt nemanāmais darbu kontrasts ir tieši tas, kas (jebkurai) izstādei nepieciešams, lai to padarītu skatītājam interesantu.

Aron Mehzion. Ekspozīcijas skats. Foto: Ramūnas Danisevičius