Neglaimojošs portrets
Par izstādēm “Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme”
Vilnis Vējš
10/01/2019
Kad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs izziņoja savu apjomīgāko simtgades projektu trijās izstāžu zālēs vienlaicīgi, to varēja uztvert ar piesardzīgām cerībām. Nosaukums “Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme” ir gana ambiciozs. Laikam gan nav mākslas vēsturē konvencionālāka žanra par portretu, tomēr tas vienmēr izpelnās publikas interesi: mēs taču gribam zināt, kā izskatījies viens vai otrs cilvēks, pat ja labi saprotam, ka no tā nevaram izdarīt nekādus secinājumus. Portreti joprojām piepilda gan māksliniekiem, gan viņu modeļiem veltītas grāmatas. Varbūt šoreiz būs izdevies uztaustīt kādu svaigu sižeta intrigu, jaunu pieeju, kā sen zināmos latviešu klasiķu darbus vēlreiz celt priekšā publikai? Tagad, kad kuratores Gintas Gerhardes–Upenieces vadībā tapusī izstāde aplūkota, piesardzība saglabājas. Cerības gan ir zudušas.
Voldemārs Zeltiņš. Pāvila Gruznas portrets. 1909. Foto: Normunds Brasliņš
Piesargāties izteikumos liek apziņa, ka es nevaru sevi iztēloties “parastā apmeklētāja” lomā. Kas mani ieinteresētu, ja lielum lielu daļu darbu nebūtu ne reizi redzējis? Ja būtu ārzemnieks vai skolnieks? Vai mani sajūsminātu vai garlaikotu bezgalīgās seju virknes? Vai “aizķertu” kāda, viena? Tieši tā, starp citu, kādreiz ir gadījies – līdz šim brīdim par lieliskāko portretu LNMM kolekcijā uzskatu Voldemāra Zeltiņa gleznoto Pāvilu Gruznu uz raiba tepiķa fona (1909). Studiju gados, kad vajadzēja gleznot kopiju, kāda intuitīva patika lika izvēlēties Johana Valtera darbu. Bet kad tas bija? Pirms cik gadiem? Un kas pa šo laiku ir mainījies?
Foto: Andris Zieds
Tā kā neesmu vairs students, nevaru aizmirst, ka vairums darbu ir redzēti muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā vai gluži nesenās retrospekcijās un grupu izstādēs. Šķiet, ka, izvēloties izstādei mazāk pompozu nosaukumu, būtu bijis vieglāk pieturēties pie kāda intriģējošāka caurviju motīva. Tagadējais cenšas ietilpināt par daudz un – likumsakarīgi – to nespēj. Turklāt sejas izteiksmes portretos ir diezgan vienveidīgas. Vajadzēja brīdināt, ka nekādu Bēkona pāvestu te neieraudzīsit!
Foto: Andris Zieds
Var saprast, ka, izstādot “portretu Latvijā”, paralēli ir bijusi vēlēšanās radīt Latvijas portretu vesela gadsimta garumā. Kā līdzekļi mērķa sasniegšanai izvēlēta vislabāk pazīstamo mākslinieku izlase ar vairāk vai mazāk pazīstamu personību portretējumiem. Turklāt ir vēl kāds mērķis, kas gandrīz vienmēr raksturo LNMM organizētās izstādes: tendence uzsvērt, ka viss labākais no Latvijas mākslas ir atrodams tieši šeit un ka viss, kas nonācis muzejā, ir ļoti labs. Nekas no tā nepārliecina.
Kārlis Padegs. Gleznotājs Tidemanis, sakarā ar viņa gleznu izstādi. Foto: Andris Zieds
Foto: Andris Zieds
Lai nepadarītu apskatu pārāk nopietnu, jāatzīmē, ka interesanta, kaut ļoti neliela daļa ekspozīcijas skatāma Romana Sutas un Aleksandra Beļcovas muzejā, kur izstādītas karikatūras. Tā ir dzīvīgākā visas lielizstādes daļa, kas arī vislabāk parāda mākslinieku (kā klasiķu, tā mazāk zināmo) spējas attēlot portretisku līdzību. Neiztrūkst arī vecā humoreska – Zeiferta, Skulmes un Tones diskusija par “klasiskās” un “modernās” mākslas mūžīgo cīņu –, kas abās pārējās norises vietās, šķiet turpinās joprojām. Varbūt, apvienojot Padegu–karikatūristu, Padegu–grafiķi un Padegu–gleznotāju, Latvijas portrets tikai iegūtu? Un kādēļ gan viņi vispār ir nošķirti?!
Foto: Andris Zieds
Tomēr ne tikai karikatūra ir atstāta ārpus galvenajām izstāžu zālēm. Gan Nacionālajā muzejā, gan izstāžu zālē “Arsenāls” pie ieejas kautri mīņājas fotogrāfija. It kā ir, bet iekšā netiek! Protams, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs vēsturiski ir kolekcionējis galvenokārt glezniecību un tēlniecību, bet tas nav arguments par labu anahroniskajai praksei šķirot tehnikas. Un nepavisam neliecina par to, kādi mediji dominējuši 20. gadsimta tēlu galerijas veidošanā, it īpaši gadsimta otrajā pusē.
Foto: Otto Strazds
Ar to piesardzība nebeidzas. Jaunās muzeja izstāžu zāles iekārtojums ir mīkla no sākuma līdz galam, faktiski – tieši sākumā un galā, jo vidus ir pavisam neizteiksmīgs. Kādēļ ierastā ieeja zālē ir aizbarikādēta, lai uzbūvētu kaut ko līdzīgu Skārletas O’Hāras balles skata dekorācijām, skaidrība nerodas. Izstādes noslēgumā zāle ir aptumšota. Uz sienas slaidšovā tiek demonstrētas kara laikā pazudušo gleznu reprodukcijas. Tās ieskauj saglabājušies attiecīgā laika perioda darbi, kur nekāds dramatisms neizpaužas. Domāju, ka skatītājs saprastu kontekstu arī bez mākslīgas raudināšanas.
Vidū Nikolaja Bogdanova-Beļska (Николай Богданов-Бельский, 1868–1945) Marijas Jemeļjanovas portrets. 1922–1930. Audekls, eļļa. LNMM kolekcija. Foto: Otto Strazds
Pirmās nodaļas ievadā izlasu, ka līdzās Rozentālam esot izstādīti arī vācbaltu mākslinieku darbi. Atradu divus – Teodora Krausa un Georga Hāmana nelielus darbiņus. Tālāk izslavētais gadsimta sākuma Rīgas multikulturālisms pazūd, lai neafišēti uznirtu tikai Johana Valtera, Aleksandras Beļcovas un Nikolaja Bogdanova–Beļska personās. Pēdējam padevusies arī visai kolorīta modele – Marija Jemeļjanova, kas, kā liecina paraksts, ir kinoteātra Splendid Palace īpašnieka sieva. OK, mums atkal ir darīšana tikai ar latviešu mākslu, kas ir LNMM uzmanības fokusā kopš Purvīša laikiem, bet pat tad, ja šāds fenomens ir vēsturiski noteikts, vai tas nebūtu pelnījis kādu atšifrējumu un komentāru izstādes plašā nosaukuma kontekstā? Kad vēl par to runāt, ja ne valsts simtgadē?
Jānis Roberts Tillbergs. Rainis. Foto: Andris Zieds
Tikmēr gadsimta pirmās puses portretu izstādes lielāko masu veido hrestomātiski darbi, vesela mākslinieku pašportretu, kolēģu, sievu un retu pasūtītāju plejāde. Vai tā ir kaut kā pamatota, ņemot vērā, ka portretus var analizēt gan sociālos, gan psihoanalītiskos, gan dzimtes, gan vēl tūkstoš aspektos? Kādu mirkli, piemēram, pie Jākaba Kazāka pašportretu virknes šķiet, ka varbūt. Pie kautrīgi nošķirtajiem Valdemāra Tones Annu variantiem – šķiet, ka ne. Bet blakus novietotie trīs dažādu autoru Antona Austriņa portreti vai divi Tillberga Raiņi liecina, ka kuratori interesējusi tikai repetitīva forma. Jāpiebilst, ka novietojums vienā kolonnā nelielos skulpturālos portretus vienkārši iznīcina kā autonomus mākslas darbus, vēršot skatītāja uzmanību nevis uz atšķirībām (kā laikam cerēts), bet vienveidību. Atstatu novietotais Riharda Maura darbiņš uz šī fona burtiski mirdz.
Riharda Maura skulptūra. Foto: Andris Zieds
Pieņemsim, ka gadsimta pirmās puses mākslas izstāde ir īstā vieta, kur salīdzināt dažādu stilistisku virzienu nianses. Tomēr – vai portrets ir īstais žanrs, kur tās saskatāmas vislabāk? Un kā gan lai salīdzina virzienus, ja pēc garumgara to saraksta uz sienas darbos vienalga esot saskatāma “sintēze”?
Izstādes “Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme” turpinājums izstāžu zālē “Arsenāls” atkal sākas ar fotogrāfijām. Tātad skaidrs – iekšpusē to nebūs! Tālāk seko pārsteigums – skatītājs tiek vadīts pa garu gaiteni, kur pie kājām spīd gaismiņas un staigā aukstums, līdz ēkas viņam galam, kur to priekšā gaida… pats biedrs Staļins. Pēc šāda crescendo visa tālākā izstāde liekas kā rāms līcis. Ja iepretī Staļina skulptūrai vēl pavīd zivju rūpnīcas strādnieces “Mērsrags” stahanovietes A. Upītes portrets (Aleksandra un Vladimirs Kuzmenko), tad apkārt jau atkal drūzmējas paši mākslinieki, viņu kolēģi, sievas un klāt nākuši arī bērni. Sākumā tas liekas pat aizkustinoši, kā latviešu mākslinieki turējušies viens pie otra un izvairījušies no režīma spaidiem, piedāvājot vismazāk ideoloģizēto – kultūras darbinieku portretu – subžanru. Bet, pag, vai tad tā bija? Kur tad ikgadējās miliču, kosmonautu un armijas dienām veltītās skates? Vai atkal tiekam baroti ar puspatiesībām, rediģētu un nogludinātu vēsturi? Vai tā ir kuratora interpretācija par “kvalitatīvas” un “nekvalitatīvas” glezniecības miglainajiem kritērijiem? Vai arī centieni paralēli portreta vēsturei izstāstīt latviešu kultūras dzīves vēsturi, kas ierakstīta dzejnieku, aktieru un diriģentu sejās? Jā, tur viņi stāv – visi kā viens apgaroti, cildeni, ar vieglu patosa kārtiņu nolakoti. Sejas izteiksme – pārsvarā aizgrābta. Tikai rodas aizdomas, ka redzam nevis izstādi par padomju laikiem, bet īstu padomju laika izstādi.
Lidijas Freimanes skulptūras. Foto: Andris Zieds
Ja no vienas puses uz jums skatās Ojārs Vācietis, ko Rita Valnere apveltījusi ar caururbjošu skatienu, tad no otras – Imants Ziedonis ar tikpat degošām acīm Birutas Baumanes izpildījumā. Varat minēt mīklu – kurā skulptūru rindā nolikti tie ar līkiem deguniem un kurā – ar lepni izslietiem zodiem? Lūk, viena PSRS Tautas skatuves māksliniece Lidija Freimane (Valentīna Zeile), lūk, vēl viena (Lea Davidova-Medene); turpat arī Elza Radziņa, kas skatās tieši uz otro balkonu (Ella Leimane). Kur tad Velta Līne no lielā aktrišu trijnieka? Nav, žēl. Dzidra Ritenberga šķelmīgi smaida burvīgā Alises Zvirbules akvarelī, izsprukusi no lielo formu smagnējības. Vija Artmane gan ir ārpusē, jo Valts Kleins viņu mūža nogalē fotografējis, nevis gleznojis vai kalis. Citas mīklas nav tik aizraujošas – kādēļ jāliek blakus kompozicionāli tik līdzīgie Edvīna Kalnenieka, Ritas Valneres un Baibas Vegeres pasteļi? Vai lai ieraudzītu, ka Vegere ir nesalīdzināmi pārāka? Ko skatītājam dod atskārta, ka Aleksejs Naumovs kādreiz gleznojis gluži kā Ilze Avotiņa un otrādi? Ja tur slēpjas kāds stāsts, izstāstiet, lūdzu! Ar stāstīšanu īsti nevedas, jo, ja vien skatītājs nav gluži no visvecākās paaudzes, kas visu Padomju Latvijas kultūras ziedu pazina vaigā, viņam daudzi atveidi maz ko izteiks.
Silvija Meškone. Alla Pugačova. Foto: Andris Zieds
Režīmam atslābstot, kad vajadzētu iet labāk, kļūst tikai sliktāk – grupas portrets veidojas neglaimojošs. Protams, fotoreālisma epizode ir izņēmums, un Maijas Tabakas nekad nevar būt par daudz, bet viscaur izstādē apstiprinās sen jau pa kaktiem melstais, ka Padomju Latvijas mākslinieku elite bijusi šaura kursabiedru un biedreņu, meistaru un audzēkņu, radu un draugu kliķe, kurā ar talantu par maz, lai tiktu iekšā. Vai arī šādu iespaidu rada kuratores cenšanās iekļaut izstādē pat tos autorus, kuriem portrets nebūt nebija būtiska izpausmes forma, bet pēc statusa pienāktos būt klāt? No mākslas akadēmijas rektoriem nav aizmirsts neviens. Ko vērts ir Induļa Zariņa gleznotais režisora Arnolda Liniņa portrets – viens “nopelniem bagātais” attēlojis otru kā Venēcijas dodžu samtā un brokātā. Pats sevi kungs redzējis ne mazāk glamūri – kā īstu frantu ar vienu baltu cimdu. Edgara Iltnera gleznotu portretu laikam gan nevarētu būt pārāk daudz, bet viens no tiem – ar meitām – izstādei izrādījies ļoti nepieciešams. Sandra Krastiņa, pēc izstādes spriežot, portretus nav gleznojusi nemaz. Mazliet ironijas tēmas izklāstā ievieš Helēnas Heinrihsones un Aijas Zariņas darbi, bet no malas iemaldījusies šķiet tikai Silvijas Meškones gleznotā Alla Pugačova. Ar reālo dzīvi vai 20. gadsimta Rietumu mākslu tam visam nav nekāda sakara.
Harijs Brants. Mūķene ar pumpi. 2008. Fragments. Foto: Andris Zieds
Pēdējā izstādes nodaļa liecina par portreta žanra pilnīgu degradēšanos 20. gadsimta pēdējā desmitgadē. Vai arī atgriešanos pie saknēm – amatnieciska izstrādājuma un statusa priekšmeta kategorijā. Miervaldis Polis ir dižs mākslinieks, kurš mūža garumā īsteno sarkastisku konceptuālu projektu – tas izpaužas arī viņa gleznotajos divos Valsts prezidentu portretos. Acīmredzot to dubultā nozīme izstādes kuratorei nav likusies pietiekama – katrā pusē prezidentiem piekārta vēl pa bijušajai kultūras ministrei. Interesanti, ka šos portretus no mājām atnesušas viņas pašas, tādējādi pamatojot izstādes anotācijā teikto, ka izstādē izmantoti darbi no privātkolekcijām. Jāatzīmē, ka pat padomju laika ekspozīcijā nerēgojas ne biedri Voss un Pugo, ne kultūras ministrs Kaupužs. Tikmēr izstādes beigās mums draudzīgi uzsmaida Rituma Ivanova gleznotais Jānis Zuzāns no mecenāta kolekcijas, Kaspara Zariņa Alter ego un Kristapa Zariņa sieva, Ivara Poikāna gleznotie Māris Gailis un Andris Kļaviņš. Šķiet, ka pēdējā brīdī mēģināts ieviest nedaudz optimisma – pievienoti Kristapa Ģelža un Ginta Gabrāna videodarbi, kuriem nav īsti atradusies vieta, kā arī iebūvēts neliels kambarītis, kur saspiesti tik nesavienojami mākslinieki kā Ivars Heinrihsons, Jānis Viņķelis un Harijs Brants. Starp citu, pēdējais no tiem ir mākslinieks, kas tiešām nodevies tikai portretiem, bet muzejs izlīdzējies ar vienu, savā īpašumā esošu un jau daudzkārt rādītu darbu. Sejas izteiksme – sāja.
Foto: Andris Zieds
